Skirmanu ģimene pirmo bērniņu adoptēja pirms sešiem gadiem. Gadu gaitā ģimene kļuvusi kuplāka un tajā ienākuši vēl divi brīnišķīgi bērni.
"Tas ceļš, kā mēs redzējām ģimenes pieaugumu, bija tieši šis, nevis mēģināt cīnīties par visām varēm tikt pie savējiem," tā sarunas sākumā sacīja trīs bērnu mamma Agnese.
Viņa turpināja: "Protams, ienāk bērns, tās ir totālas pārmaiņas dzīvē. Tu nevari vispār nekam gatavoties. Mūsu gadījumā mēs pieteicāmies bērnam līdz piecu gadu vecumam. Tas nozīmē, ka bērns var būt gan nulle gadu, gan pieci gadi, un tu nevari pat gultu nopirkt, nevari drēbītes nopirkt, neko. Tu sēdi, gaidi, vajadzētu tā kā gatavoties, bet nezini, kam gatavoties. Tas ar pirmo bija grūtākais, jo man visu laiku iekšēji likās – kaut kas taču ir jādara."
Pirms neilga laika Agneses un Arnolda ģimenē ienāca jaunākais bērns – piecus mēnešus vecā Eva.
Agnese stāstīja, ka ar zīdaini attiecības veidojas pavisam citādāk.
"Tad, kad tas bērns ir runājošs, komunicē ar tevi, tev jau liekas, ka uzreiz jāsāk tāds audzināšanas process. Tagad, kad mums ir ienācis zīdainis, – tas ir pilnīgi savādāk nekā parasti ģimenē; kad ir zīdainis, tu nevari ne tur kaut kādas robežas [noteikt], ir zīdainis un viss, tu viņu audzini un tu viņu audzini kā mazu bērnu. Tagad mēs tikai baudām un priecājamies, ka mums ir tik forša meitiņa."
Bērnu ienākšana ģimenē neapšaubāmi ir liels izaicinājums, un Agnese uzsvēra, ka nepieciešama milzīga pacietība.
"Ja kādreiz man likās, ka es tos bērnus mīlēšu no sirds un viss mums izdosies tikai ar to... Mīlestība ir ļoti vajadzīga, bet tur ir nenormāla pacietība. Ja pacietības nav, tad ir ko strādāt, jo emocionālais, protams, ir visiem bērniem, tās pārējās medicīniskās problēmas, tās jau ir individuāli, var būt, var nebūt, bet ar emocionālo strādāt, – tas ir izaicinājums," viņa sacīja.
Kad ģimenē ienāca mazā Eva, pirmo mēnesi brāļiem bijusi neliela greizsirdība, bet tagad jau pieņēmuši māsu un ikdienā palīdz mammai.
"Brāļi ļoti mīl māsu, pieskata un brīžiem sabar mani, ka es nedzirdot, ka māsa raud; vai es kaut ko daru, viņi aizrāda, ka māsai tā nepatīk, lai es tā nedarot. Tā kā ļoti veiksmīgi. Es vispār varu teikt, – vai nu mēs esam veiksmīgs gadījums, bet mums ļoti paveicies ar bērniem. Un tiešām tā mīlestība, kas ir bērnos... Ir visādas uzvedības problēmas, es nesaku, ka mums ir eņģelīši. Taisa tādus nedarbus, ka maz neliekas. Bet tas iekšējais, kas viņos ir, tas dziļais – viņi ir ar mīlestību," sacīja Agnese.
Bērnu ienākšana ģimenē neapšaubāmi maina ierasto ikdienu un, lai arī tas ir liels izaicinājums, Agnese pēc savas pieredzes saka, ka nevajag nobīties. "Es nevaru pateikt, ka to var darīt katra ģimene vai katrs cilvēks, tāpēc viens nav labāks vai sliktāks, vienam tas var izdoties, otram tas nesanāks, varbūt nepietiks tā iekšējā resursa un to dzels nervu, kuri brīžiem ir vajadzīgi," viņa teica.
Uz jautājumu, vai nākotnē plānots vēl paplašināt ģimeni, Agnese pauda, ka viss ir ļoti mainīgs un ka dzīve rādīs, kā rīkoties.
