Latviskajās tradīcijās un Halovīna tradīcijās maskošanās, iešana no mājas uz māju, cienasta prasīšana – tās ir tradīcijas, kas pārklājas, skaidro Katrīna Feldmane. Satura Halovīnam Latvijā nav, ir forma, saturam latviešiem ir savi svētki.
Veļu laiks ir klusais laiks, kad var aprunāties ar saviem senčiem, nolikt mielastu, bet neiet no mājas uz māju,
svētku svinēšanas atšķirības min Feldmane.
Halovīnam ir ķeltu saknes – ražas svētki, kad daba aiziet gulēt, cikliskais laiks. Pēc senās priekšstatu sistēmas no pazemes lien ārā briesmoņi, lai nenodarītu kaitējumu, senajā tradīcijā cilvēki pārģērbjas maskās, lai briesmoņus biedētu. Veidojoties mītiskajiem priekšstatiem, tas daudzās kultūrās ir noticis vienādi. Arī Halovīnam noteikti ir senas saknes. Mums ir daudz plašāks Halovīna piedāvājums, kas ļauj iepazīties ar šiem svētkiem labāk. Ar lokālām tradīcijām iepazīties ir daudz mazāka iespēja, pauž Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis.
Leļļu teātra izrādes "Puscilvēki" dramaturģe Linda Rudene akcentē drošības jautājumu. Teātra izrādes ideja bija pabaidīties drošā telpā, rādot, ka tā ir spēlēšanās.
Kas ir tradīcija? Ja piedalās kāda veidotā bluķa vilkšanā, tā nav tradīcija, bet performance. Ja mamma ar bērniem svin Halovīnu, tad tās ir dzīvas tradīcijas,
pauž Ingus Barovskis.
Katrīna Feldmane akcentēja, ka pakļaujamies globalizācijai, nav savu tradīciju pamata.
Barovskis, turpinot analizēt svētku elementu – bailes, skaidro, ka bailes ir iniciācija. Latviešu tautas pasakas ir diezgan šausminošas, iniciācijas procesos ir jācīnās ar dažādām radībām. Ja var pārvarēt bailes, esi derīgs sabiedrībai; ja nevari, jāiet cauri šim procesam no jauna. Globalizācija jau sen ir notikusi, Halovīns nav vienīgā globalizācijas pazīme, pauž Barovskis.
