Sakāmvārdi ir tautas dzīves gudrības, ko ar valodu no paaudzes paaudzē nododam kā labskanīgas mācības. Tie gan teju nekad nav jāuztver burtiski – pašos pamatos šos izteicienus veido metaforas, simboli, salīdzinājumi un citi tēlaini izteiksmes līdzekļi. Taču, mainoties laikiem, mainās arī izpratne par pasauli un līdz ar to redzējums par sakāmvārdu saturu. Šajā rakstu sērijā kopā ar ekspertiem ielūkojamies labi zināmo teicienu burtiskajās mācībās no mūsdienu cilvēka skatupunkta.
pieķeršanās šādiem teicieniem par galveno dzīves varoni padara bailes, tādejādi atņemot cilvēkam spēku pār savu nākotni valdīt pašam.
Bailes kā virzītājs
Psiholoģe Aija Bromulte skaidro, ka ir divi veidi, kā motivēt cilvēkus – ar bailēm vai iedrošinājumu. Ja audzinām bērnus, aicinot nemitīgi uzmanīties no dažādiem draudiem, liedzot runāt ar svešiniekiem, uzticēties līdzcilvēkiem vai doties dienas gaitās vienatnē, tad, pat gribot labu, radām sajūtu, ka pasaule nav droša vieta. Savukārt, ja motivējam iedrošinot, tad skats uz pasauli ir daudz reālāks – "mēs varam godīgi atzīt, ka dzīvē ir arī grūtības, ne vienmēr ies veiksmīgi, bet galvenais – lai arī kas nāktu pretī, ir iespējams ar to tikt galā. Ja netiekam galā paši, tad meklējam resursus sev apkārt". Psiholoģe uzsver, ka regulāra iebiedēšana mazina cilvēka ticību saviem spēkiem un padara viņu nevarīgāku, nekā patiesībā ir. "Jautājums, kādu ziņu mēs nododam – vai grūtās situācijās mēs saņemsim atbalstu un iedrošinājumu iet tālāk, vai pārmetumu ar frāzi "Es taču tev teicu!", kas liek justies tikai sliktāk." Tas atspoguļojas arī gadījumos, kad cilvēki nestāsta par nākotnes plāniem, pirms tie ir realizēti, baidoties no vilšanās un apkārtējo nosodījuma, ja iecerētais neizdosies.
Teiciena nostiprināšanos Latvijas kultūrtelpā Beskrovnijs saista ar padomju laikiem, kad "nedrīkstēja izrādīt, ka tev ir kaut kas vairāk vai kaut kas priecīgāks dzīvē, jo tad kāds to uzskatīs par nepieņemamu, nosūdzēs un tev būs sods". Viņš stāsta, ka pacienti, kuriem bērnībā aizliedza aicināt ciemos draugus, jo kāds no vecākiem padomju varas laikā ieņēma nozīmīgu amatu, kas ļāva dzīvot labāk nekā citiem, saskaras ar bailēm no citu skaudības. Šādi apstākļi iemāca izvairīties no patīkamām emocijām. "Labāk nepriecāties, lai izlīdzinātu to, ka citādi nāks tās bēdas," domu gājienu raksturo ārsts psihoterapeits.
Nākotni nevar paredzēt
Cilvēki, kuri pagātnē saskārušies ar traumatisku pieredzi, mēdz sargāt sevi no līdzīgiem notikumiem nākotnē, katrā situācijā gatavojoties sliktākajam rezultātam. "Reizēm arī vizīšu laikā jautāju – kā tas nākas, ka jūs nedomājat par patīkamiem scenārijiem? Tie vispār nav izskatīti!" pieredzē dalās Beskrovnijs. Vēl trakāk – "ja notiek kaut kas labs, to nemaz neizbauda, jo sākas gatavošanās nākamajam sliktākajam".
Ideja, ka labiem notikumiem sekos sliktie, ir domāšanas kļūda, kas pieņem, ka varam paredzēt nākotni, taču zināms, ka tādu spēju mums nav.
"Varbūt būs neitrāls periods? Kurš teica, ka jābūt sliktam?" prātā iemītās takas izaicina Bromulte. Viņasprāt, latviešiem raksturīga maģiskā domāšana, un tās attīstībā savu lomu spēlē arī dažādi ticējumi un sakāmvārdi. "Katra persona atšķiras, un ir cilvēki, kuri tam ļoti tic, tad var rasties problēma – paši atņemam sev iespēju piedzīvot foršas lietas, jo domājam, ka pēc tam būs grūti." Viņa iesaka pārbaudīt faktus un mainīt domāšanu, mācot sev, ka iedomātais var gan notikt, gan nenotikt.
Kopumā balstīt dzīvi šajā teicienā ir ļoti vienkārši, jo viss ir salikts pa plauktiņiem, zināms un paredzams, skaidro psiholoģe: "Bet kā būt tad, ja es pats varu kontrolēt savu dzīvi? Tad, ja es pats esmu atbildīgs par savu nākotni, pašam arī kaut kas ir jādara!" Psiholoģe norāda, ka cilvēkiem raksturīgs meklēt vainu – uzvelt to pilnmēnesim, rīta smiekliem vai citiem ārējiem faktoriem.
"Vajag radikāli pieņemt, ka mēs visi esam cilvēki un katrs veicam savas izvēles, un pēc tam vērtējam, vai mums to sekas patīk vai nepatīk,"
tā teic Bromulte, atgādinot, ka kļūdīties ir normāli un no tā nav jābaidās.
Prieks jāvairo, nevis jāliedz
Speciālisti uzskata, ka ticību teicienam pavada neļaušanās patīkamām emocijām. Taču prieks ir fundmentāla dzīves daļa un bez tā zūd dzīves jēga. "Ja iedomājamies pasauli bez smiekliem, bez patīkamiem notikumiem, tad tā ir ļoti drūma vieta, kur būt," izceļ psiholoģe, atgādinot, ka patīkamas emocijas nepieciešamas arī smadzeņu darbībai un līdz ar to cilvēka veselībai kopumā. Bromulte uzskata, ka prieks ir spēcīgs virzītājspēks, taču "citreiz tā ir liela māksla - atrast prieku ikdienišķās lietās un atļaut sev tās izbaudīt".
Tas ir arī nozīmīgs aspekts pašvērtības veidošanā. Arī Beskrovnijs atgādina, ka svarīgi pamanīt ne tikai to, kas neizdodas, bet arī to, kas izdodas. "Arī tad, ja tas šķiet pašsaprotami, arī tad, ja tas tev jau ir izdevies iepriekš. Nu un? Tev tas ir izdevies atkal!" Viņš salīdzina to ar kūku cepšanu – pat, ja iepriekš gatavotas jau simts tortes un nu izdevusies simtu pirmā, tad "kāpēc, lai par to nepriecātos?". Tas stiprina pašvērtību un pārliecību, ka paša iecerētais var veiksmīgi izdoties. "Nav jābaro tikai sava kritiskā daļa ar uzsvaru uz to, kas nav!"
Katram gan ir sava izpratne par to, ko nozīmē prieks – kādam tā ir silta, mierpilna sajūta, citam emociju kalnu augstākās virsotnes. Bromulte uzsver: "Ja ikdienā trūkst prieka, tad pie tā ir apzināti jāstrādā, un mums citreiz nepatīk mainīt lietas." Viņa iedrošina sākt ar sevis iepazīšanu, atbildot uz jautājumu – kas man sagādā prieku? Tad iegūto sarakstu var pārvērst plānā, piepildot savu ikdienu ar iepriekš definēto. Taču būtiski arī nezaudēt elastību un brīvību: "Ļaujiet sev būt spontānam bērnam! Ja patīk skriet pa peļķēm – skrien! Vai nopērc sev kaut ko garšīgu! Tas ir stāsts par rūpēm pašiem par sevi!"
"Gribam vai negribam, mums ir plašs spektrs ar emocijām," atgādina Beskrovnijs, aicinot tās nedalīt pozitīvās un negatīvās, bet gan patīkamās un nepatīkamās. "Tāpat kā sajūtot slāpes, mēs padzeramies, nevis uzskatām to par ko sliktu, domājot, ka nedrīkstam būt izslāpuši," viņš uzsver visu emociju nepieciešamību, salīdzinot tās ar signāliem, kas evolūcijas procesā izveidojušies, lai palīdzētu rīkoties atbilstoši iekšējām sajūtām. Raudāšanu nedrīkst padarīt par soda mēru, jo tā ir būtisks pašregulācijas mehānisms, skaidro Bromule, atgādinot, ka
"reizēm, kad iet grūti, kārtīgi izraudāties ir viss, ko mums vajag, tas atbrīvo!"
Kopā ar iespēju valdīt pār savu dzīvi, ikviens var iegūt brīvību un teicienā solīto zebru krāsot pēc saviem ieskatiem. Lai arī tas prasa atbildības uzņemšanos un aktīvu iesaisti, šāda stratēģija var radīt daudz vairāk prieka nekā ļaušanās domu straumei!
