Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktora vietniece iekļaujošas izglītības jautājumos Olga Ozola uzsvēra, ka vispirms jāatpazīst, jāsaprot, ka bērnam ir speciālās vajadzības – izglītības sistēmā tās definē kā speciālās vajadzības. Ir dažādas speciālās vajadzības, lai tās noteiktu, jāveic izvērtēšana, to var izdarīt izglītības iestāde, speciālistiem izvērtējot un nosakot izglītības programmu. "Mēs nenosakām bērnam kodu, bet iesakām speciālo izglītības programmu, programmai ir kods, tad var ieteikt atbalsta pasākumus."
Nedaudz aug bērnu skaits ar speciālajām vajadzībām, iespējams, tāpēc, ka sabiedrība kļūst izglītotāka.
Karnīte skaidro, ka pašvaldības pedagoģiski medicīniskā komisija strādā ar pirmsskolas un sākumskolas līdz 6. klasei bērniem. Valsts komisija strādā ar bērniem no 7. klases. Tas, iespējams, tāpēc, ka maziem bērniem ir vieglāk apmeklēt tuvāko medicīnas komisiju, process ir vienāds abās komisijās.
Ozola uzskata, ka reformas un pārmaiņas ir nepieciešamas, tā ir sen izveidota sistēma, kura darbojas. Lai ko liktu vietā, nepieciešams liels darbs un iedziļināšanās, lai saprastu gala rezultātu.
Izmaiņās ir tikts līdz konceptam, kurš vēl jāpārspriež ar speciālistiem, jāgūst finansējums izmaiņām.
Komisiju darbs ir smags, lēmumus pieņemt grūti – dažādi bērni ar dažādām diagnozēm un vecāki ar dažādām emocijām, komisijai ar to visu jātiek galā, pauda Karnīte.
Valsts izglītības satura centra iekļaujošās un speciālās izglītības nodaļas vadītāja Anita Falka skaidroja, ka 2021. gadā valsts kanceleja virzīja pedagoģiski psiholoģiskā dienesta darba izmaiņas, kuras nesaņēma atbalstu, tagad cenšas citādi to virzīt. Nav labi, ka bērni no visas republikas brauc uz Rīgu un gaida rindā, pakalpojums būtu jāsaņem dzīvesvietās. Izglītības iestādes, kur licencētas speciālās programmas, ir vairāk ieinteresētas uz lēmumiem no pedagoģiski medicīniskās komisijas. Atzinumam seko liels finansējums, plašāk palīdzība bērnam var notikt, ja ir šis atzinums. Lai ierastos pedagoģiski medicīniskajā komisijā, nepieciešami vismaz četri atzinumi, pat vairāk. Bērnu izvērtē ar standartizētiem testiem. Jebkuru atzinumu var apstrīdēt. Valsts komisijas var izskatīt pašvaldību sniegtos atzinumus, tādu gadījumu ir viens vai divi gada laikā.
Nākotnē mainīsies kodi, no deviņiem šobrīd plāno, ka paliks četri, bet skolēnu skaits ar speciālām vajadzībām, kuriem nepieciešama palīdzība mācību satura apguvē, noteikti mainīsies.
Radio ierakstā divas mammas stāsta par piedzīvoto ar medicīnas komisijām Rīgā un īpašo kodu piešķiršanu, par slikto komunikāciju ar bērnu un vecākiem. Mamma uzskata, ka, ja bērns tiek pie koda, tad no tā prom vairs nevar tikt un bērns ir tikai zaudētājs.
Vecākiem ir tiesības vērsties pašvaldībā par pakalpojuma kvalitāti, pārsūdzēt šādus lēmumus, vērsties kvalitātes dienestā.
Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs skaidroja, ka šī sistēma ir novecojusi, komisijas uzdevums ir dot bērnam piekļuvi izglītībai. Daudz kas ir mainījies šīs sistēmas darbības laikā, bērnu skaits ar papildu izglītības vajadzībām ir plašāks. Palīdzība ir iekļaujošas izglītības kontekstā. Senāk bērni ar kodu mācījās specializētajās izglītības skolās, tagad ir iekļaujošā izglītība un bērni ar kodiem mācās parastā izglītības sistēmā. Speciālās izglītības iespējas ir individuālas, tās jāvērtē izglītības iestādei. Kamēr reforma buksē, cieš bērni un ģimenes.
