Ar problēmām skolu tualetēs uzvediba.lv komanda, kura dodas uz skolām, lai risinātu dažādus sarežģītus jautājumus, saskārās jau pirms daudziem gadiem. Uzvediba.lv vadītāja Līga Bērziņa stāsta, ka kādā Pierīgas skolā, kas izceļas ar uzvedības problēmām, viņa aicinājusi bērnus skolas kartē ar zaļu atzīmēt vietas, kur viņi skolā jūtas vislabāk, un ar sarkanu – vietas, kur vissliktāk. Atklājās, ka teju visi bērni ar sarkanu atzīmēja tieši tualetes. Pēcāk sarunā ar skolēniem izrādījās, ka konkrētajā skolā katrā tualetē bija izveidojusies grupa, kas lēma, kurš tiks tualetēs, kurš ne. Arī, izstaigājot tualetes, atklājās virkne citu problēmu – briesmīga akustika, netīrība un smaka.
ĪSUMĀ:
- Vardarbībai, kas notiek skolu tualetēs, ir vairāki cēloņi - sociālais konteksts, privātuma trūkums, neatrisinātie konflikti.
- Skolēnu nespējai koncentrēties seko sekmju pazemināšanās, uzvedības problēmu paaugstināšanās - signāli bērna uzvedībā, kas liecina par problēmām.
- Konfidencialitātes trūkums - bērns stundā prasa atļauju nokārtot savas dabiskās vajadzības vai pat parakstās par to žurnālā.
- Tualete kā tabu tēma nāk arī no ģimenes, jo ļoti bieži ģimenē par to nerunā.
- Vecākiem jāformē bērna ieradumi un jālūdz atbildība bērnam par kārtību tualetē.
- Svarīga ir tualešu lietošanas noteikumu atrunāšana skolās.
- Pedagogiem jārisina sensitīvais un sarežģītais jautājums ar skolēnu grupām, kas dara pāri citiem, nelaiž iekšā tualetēs.
Sociālais konteksts, privātuma trūkums, neatrisinātie konflikti
Vardarbībai, kas notiek skolu tualetēs, ir vairāki cēloņi. Pirmais no tiem saistās ar to, ka skola bērniem nenodrošina veselīgu mijiedarbību – sociālo interakciju. Viņiem vienkārši nav ideju, ko darīt, pauž Līga Bērziņa. Bieži skolās bērniem tiek noņemti telefoni, taču netiek piedāvātas iespējas, piemēram, spēlēt galda tenisu, kārtis vai likt puzli. Ja klasē nav ideju, ko bērni varētu darīt starpbrīžos, tad viņi var dalīties neveselīgās grupās un sāks darīt viens otram pāri, norāda uzvediba.lv vadītāja.
Skolu labierīcībās ļoti bieži trūkst privātuma.
"Ir šķirbas starp durvīm, ir apakšā atvērumi, ir vietas, kur nav vispār kabīņu durvju. Līdz ar to ir bērni, kuri ļoti sensitīvi uz to reaģē. Un tajā brīdī, kad viņi reaģē sensitīvi, citiem ir interesanti viņus sākt kaitināt. Un tad tur parādās visādas reakcijas. Ir diemžēl bērni, kuri bāž telefonu kameras apakšā un fotografē un kuri komentē, kad dzird, ka meitenēm menstruāciju paketes čaukst u.tml. Un tas viss arī ierosina jau plašāku vardarbības ciklu," skaidro Līga Bērziņa.
Tāpat skolu tualešu jautājumu ietekmē arī neatrisinātie konflikti. "Tā vardarbība, kas parasti notiek skolu tualetēs, ir fiziska. Un pētījumi rāda, ka tā ir daudz fiziskāka nekā vardarbības veidi, kas notiek citās vietās – klasēs, gaiteņos, garderobēs vai kaut kur citur. Mums ir gadījumi, kur zēni ir nofilmējuši, ka kāds zēns tiek bāzts ar galvu podā. (..)
Vardarbībai, kas ir tualetēs īstenota, ir daudz dziļākas emocionālas sekas arī tālāk, kas ir saistītas uz depresiju, uzvedības maiņu, absentismu un visu pārējo,"
pauž Līga Bērziņa.
Sarkanie karogi
Ir vairāki signāli bērna uzvedībā, kas liecina, ka tualete skolā varētu būt problēmzona. Viens no tiem ir nespēja koncentrēties, ko sauc par absentismu. Tas nozīmē, ka bērns it kā ir klāt, taču tajā pašā laikā nav. "Vecāki bieži vien saka – "Kāpēc tu neklausies, ko skolā saka?"; "Kāpēc tu nedzirdēji, kas ir uzdots mājās?"; "Ko tu vispār tur, skolā, dari?", bet patiesībā bērns sēž, sakrustojis kājas, un ne par ko citu kā par pilnu urīnpūsli domāt nespēj. Līdz ar to, it kā tas bērns ir klāt, bet patiesībā viņa tur nav," skaidro uzvediba.lv vadītāja.
Nespējai koncentrēties seko sekmju pazemināšanās, uzvedības problēmu paaugstināšanās. "Ļoti bieži šiem bērniem varēs redzēt gan uzvedībā, gan sekmēs pīķus un kritienus. Piemēram, šiem bērniem ir ļoti bieži vai nu ļoti laba uzvedība vai ļoti slikta uzvedība. Ļoti labas atzīmes vai ļoti sliktas atzīmes. Tas ir atkarīgs no tā, vai viņi ir tikuši uz tualeti vai nav tikuši. Tur, protams, arī citas lietas var būt – cik viņš ir paēdis vai nav paēdis, tas nav tikai par tualeti," atklāj Līga Bērziņa.
Viņa norāda, ka bieži vien uzvedības problēmas, augsts trauksmes vai absentisma līmenis parādās tieši pēcpusdienās. Tas tāpēc, ka no rītiem, kamēr bērnam vēl urīnpūslis ir tukšs, viņš koncentrēties var. Jo grūtāk viņam paliek, jo tur tas pīķis arī parādās, skaidro Līga Bērziņa.
Pēcāk var parādīties arī tas, ka bērns sāks izvairīties iet uz skolu, visbiežāk tieši dienās, kuras ir visgarākās, kurās ir visvairāk stundu.
"Piemēram, bērns neiet uz skolu trešdienās – visas dienas ir sešas stundas, trešdienās ir astoņas, un tad ir vērts saprast, kāpēc viņš neiet tieši konkrētajās dienās,"
norāda uzvediba.lv vadītāja.
Arī vecākiem ir jābūt vērīgiem, un viņi pamanīs ieradumu bērna tualetes lietošanā. "Nereti tas ir saistīts ar to, ka bērnam var veidoties aizcietējumi, dažādas urīnceļa veselības problēmas, un arī tas, ko mums vecāki ir rakstījuši, ka ir bērni, kas, ejot mājās no skolas, apčurājas. (..) Un tad ir ļoti svarīgi, ka vecāki nevis baras, bet tiešām arī iedziļinās pēc būtības, kas ir noticis," pauž Līga Bērziņa.
Jādomā par bērna primārajām vajadzībām
Austrumu cīņas mākslu skolotājs Volfgangs Vinters pauž, ja skolotājs vēlas būt par bērna autoritāti, viņš primāri rūpējas par viņa labsajūtu. Viņš dalās pieredzē, ka arī viņam kā cīņas kung fu trenerim bērni treniņa laikā lūdz atļauju iet uz tualeti.
"Man bieži nav viegli atradināt bērnus no paraduma lūgt atļauju iet uz tualeti. Nevienam nav jālūdz atļauja – "Vai es drīkstu aiziet uz tualeti?". Tas ir absurdi! Kā es varu kādam liegt primārās fizioloģiskās vajadzības!
Tā vietā bērns vienkārši informē, uz kurieni dodas, pārliecībā, ka viņa dabiskās tiesības skolotājam ir svētas," pauž Volfgangs Vinters.
Līga Bērziņa norāda, ka skolās ļoti slikta prakse ir likt bērniem pierakstīties žurnālā, lai aizietu uz tualeti stundas laikā.
"Ir jārēķinās ar to, ka ir ģimenes un kultūras, kur viņi nevar par šiem jautājumiem tik brīvi runāt, un līdz ar to bērnam pateikt, ka "es gribu uz tualeti", tas ir… viņš labāk apčurāsies uz ielas, viņam būs mazāks kauns. Un pedagogiem tas ir jārespektē, ka šie sensitivitātes līmeņi ir ļoti dažādi," viņa pauž.
"Tualešu apmeklējuma tēmu vajadzētu klases audzinātājiem apspriest ar saviem audzēkņiem audzināšanas stundās, taču arī priekšmetu skolotājiem jāizrunā procedūra, kā rīkoties bērnam konkrētā skolotāja stundas laikā, ja vēlas nokārtot dabiskās vajadzības.
Par šo delikāto tēmu var un vajag runāt mierīgi un atklāti, lai bērnos saglabātos drošības sajūta. Ja gadījumā disciplīnas problēmas skolas tualetē vēl nav atrisinātas visas skolas līmenī, domāju, skolotājam jādara viss iespējamais, lai palīdzētu bērnam jebkurā laikā," uzsver Volfgangs Vinters.
"Novēlu skolotājam vienmēr būt tik apzinātam un sajust mirkļa būtību, fokusēties uz svarīgāko konkrētajā dzīves brīdī. Varbūt šobrīd tā tomēr nav matemātikas formula, bet kas cits. Piemēram, apmierināt izsalkumu vai slāpes, pačurāt. Varbūt kādam bērnam rada raizes ar kādu nenoregulētas attiecības un viņš nejūtas drošs. Tikai pēc tam: "Klau, mēs esam visu dzīvē sakārtojuši, tagad baigi foršu formulu iemācīsimies!" viņš pauž.
Tualete kā tabu tēma
Volfgangs Vinters izsaka varbūtību, ka sabiedrībā tualetes vēl aizvien ir tabu tēma. "Ja mājās tas nav tik izteikti, kur ģimenes locekļi čurā un kakā, kā arī par to runā brīvi, tad sabiedriski tas tā nav.
Tādā sakarā rodas jautājums, cik lielā mērā bērns skolā var justies "kā mājās" un cik svarīgs tur ir viņš ar savām vajadzībām un problēmām.
Vai viņš jūt – es te esmu savējais, manas vajadzības ir svarīgas, te ir manas otrās mājas," teic Volfgangs Vinters.
Līga Bērziņa savukārt norāda, ka tualete kā tabu tēma nāk arī no ģimenes, jo ļoti bieži ģimenē par to nerunā. Ja mamma bērnam nevar pateikt, ka ir jāsatīra aiz sevis, un viņa iztīra bērna vietā, tad bērnam rodas priekšstats, ka viņš var cūkoties, cik grib, un kāds aiz viņa saslaucīs. Bet skolā nesaslauka un tur sāk smirdēt, stāsta Līga Bērziņa. "Ir ļoti daudz ģimeņu, kuras jūtas ļoti nekomfortabli runāt par šo tēmu. Un šajās ģimenēs parasti arī vecāki par to, ka bērnam ir problēmas, ka viņu nelaiž uz tualetēm, ka viņš netiek uz tualeti, uzzina par vēlu – tad, kad ir uzvedības, veselības problēmas," viņa pauž.
Vecāku daļa
Lai vecāki varētu orientēties, saprast, kas notiek bērna skolas labierīcībās, Līga Bērziņa atklāj, ka talkā var nākt virkne jautājumu, ko uzdot bērnam: Vai visi skolā tiek uz tualetēm? Vai ir bijusi tāda situācija, ka tu netiec tualetē, jo tur ir kāda grupa? Cik bieži tas gadās? Vai tu esi runājis ar pedagogiem vai citiem pieaugušajiem? Ko pieaugušie atbildēja? Vai tu esi pamanījis, ka varbūt visi tiek tualetēs, bet kāds bērns netiek tualetēs? Vai taisni otrādi, vai tu esi pamanījis, ka tualetēs kāds tiek turēts un netiek laists ārā?
Saruna ar bērnu ir svarīga arī tāpēc, ka, iespējams, var atklāties, ka pats bērns ir tas, kurš nelaiž tualetēs citus, viņam tas liekas jautri, un viņš nekad nav aizdomājies par sekām, ko tas var atstāt uz otru bērnu, pauž Līga Bērziņa.
"Tas, ko vecāki var sākt darīt, ir tiešām formēt bērna ieradumus un lūgt atbildību bērnam par apčurātām poda malām un nenotīrītām brūnām svītrām aiz sevis. Ka bērni mācās savākt aiz sevis. Un, protams, arī runāt, un arī vecākiem pamanīt šīs pazīmes – skatīties, vērot bērna uzvedību, bērna sekmes, tādu bērna sekmju un uzvedības modeli, uzvedības problēmu modeli," norāda uzvediba.lv vadītāja.
Skolas daļa
Skolas daļa ir sarežģītāka. Līga Bērziņa pauž, ka skolām ir jānodrošina tualešu uzraudzība, turklāt tajā jāievēro nenoteiktība – ka bērni nezina kurš un kad nāks. "Tāpat kā sabiedriskajā transportā – tas, ka mēs zinām, ka ir kontrole, mums nepalīdz, bet tas, ka mēs zinām, ka mēs nezinām, kad ir kontrole, tad tieši ir tas, ka mums liek visu laiku savākties," viņa skaidro.
"Tualetes parasti nefilmē, bet tomēr ir arī skolas, kur ir kameras uz tualetēm, kas arī parāda, cik bērnu ienāk iekšā, cik iziet ārā un vai tur nenotiek kaut kāda pulcēšanās," norāda Līga Bērziņa.
Svarīga ir arī tualešu lietošanas noteikumu atrunāšana stundās, pauž Līga Bērziņa. "Mēs nākam no dažādiem sociāliem slāņiem un sociālām vidēm, un joprojām ir bērni, kas, uzsākot bērnudārza, skolas gaitas, ir pārsteigti, ka vajag nolaist aiz sevis ūdeni, jo viņiem mājās ir sausā tualete. Joprojām. Un līdz ar to, viņi vienkārši nezina.
Ja viņiem mājās nav tualetes papīra, viņi nezina, ka ar tualetes papīru var noslaucīt poda malu. Un līdz ar to viņiem tas uzraksts pie poda "satīri aiz sevis" nepalīdzēs, jo viņi nesaprot, kas tas ir "satīri aiz sevis".
(..) Ja ģimene to nav izdarījusi, tad skolai šī funkcija ir jāpaņem," viņa atklāj. Šajā gadījumā ļoti labi strādā vizuālās atgādnes, atklāj Līga Bērziņa.
Tāpat skolā ir jārunā par šiem precedentiem ar bērniem. "Jārunā ļoti tieši, bez pārmetumiem, atceroties to, ka tas princips ir, – ja bērni paši izstrādā uzvedības noteikumus, tad ir par 70% lielāka varbūtība, ka viņi tos noteikumus ievēros. Jau no mazajām klasītēm mēs varam diskutēt ar bērniem," pauž uzvediba.lv vadītāja.
Kā ar pāridarītājiem?
Bezgalīgi sensitīvs un sarežģīts jautājums ir – ko darīt ar tām grupām, kas dara pāra, nelaiž iekšā tualetēs? Līga Bērziņa norāda, ka ļoti labi darbojas verbālais brīdinājums, kad pedagogs vai sociālais darbinieks sarunājas ar jauniešiem, kas dara pāri, aci pret aci, turklāt tai ir vairāk jābūt "jautā un klausies, lai saprastu" sarunai.
Turpretī prakse, kas nepalīdz, ir grupu sodi. Kolektīvi sodi stiprina šīs grupas vēl vairāk, lai sargātu savu identitāti, tās izdomā aizvien jaunas metodes, kā kontrolēt vidi. Sodi dod tām iespēju saliedēties vēl vairāk, skaidro uzvediba.lv vadītāja.
Tāpat nelīdz arī kolektīvie sodi, kad pedagogs soda visu klasi (piemēram, liedzot braukt ekskursijā), lai klase izrēķinātos ar konkrēto grupu. Parasti tas viss beidzas ļoti slikti, pauž Līga Bērziņa. Taču var strādāt privilēģiju zaudēšana, ja tās zaudē nevis visa klase, bet konkrētais bērns, pāridarītājs, viņa norāda.
"Sods kā intervences metode strādā labi tajā brīdī, kad tas nevis sagādā sāpes un pazemojumu, bet gan dod idejas, kā risināt jautājumus veselīgā un drošā veidā.
Piecsimt reižu rakstīt "Es vairāk tā nedarīšu" nepalīdzēs, jo tas nemāca jaunas prasmes," stāsta Līga Bērziņa.
Un arī pretēji – strādā motivējošas balviņas, kad pedagogs bērnam sociālo statusu iedod citādākā veidā, piemēram, sakot: "Klausies, es redzu, ka šonedēļ mums nav bijušas problēmas ar tevi, tāpēc – vai tu varētu kļūt par manu palīgu?" atklāj uzvediba.lv vadītāja.
Ir skolas, kurās tiek slēgti tādi kā "mazie līgumi", kuros ir ļoti skaidri atrunāti noteikumi, ka skolēni apņemas nesēdēt tualetēs ilgāk, nekā tas ir nepieciešams, nedarīt tualetēs citiem pāri, ziņot, ja viņi redz, ka citiem dara pāri. Un tad visa klase zem šiem noteikumiem parakstās. "Starp citu, tas ļoti labi strādā arī vecākajām klasēm, ka viņi zem kaut kā šādā veidā parakstās," stāsta Līga Bērziņa.
