Labo cilvēku pasaulē ir vairāk nekā ļaundaru
Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls uzskata, ka ar bērniem ir jārunā par visu, kas viņus satrauc un kas rada jautājumus. "Bērnus nevajadzētu izslēgt no tāda kopējā diskursa, kurā mēs atrodamies, jo šobrīd jau arī 25. marts ir it kā tāli notikumi – cita pasaule, bet tai pašā laikā ļoti tuvi. Jo tas pats, kas notika 25. martā, šobrīd arī notiek ar ukraiņu bērniem, kas tiek nolaupīti un vesti uz Krieviju," saka Rozentāls.
Viņš atgādina, ka bērniem varētu būt bažas, vai kas līdzīgs nevarētu notikt šobrīd, un tās būtu jāņem nopietni. "Diez vai būtu pareizi mēģināt to kaut kā izskaistināt vai samazināt [nozīmi], lai it kā bērnus pasargātu, bet bērni jau pamana, ja mēs par kaut ko esam noraizējušies," saka Rozentāls. Viņaprāt, nozīme ir arī vārdiem, ar kādiem mēs izvēlamies stāstīt deportāciju stāstu.
"Ļoti iegājies tas vārds, ka tie cilvēki ir bijuši "izvesti", ir bijis "izsūtījums", un tad es padomāju, ka tas ir kas tāds, kas mēģina nomierināt par to, kas ir noticis. Bet patiesībā tā jau ir nolaupīšana,"
uzskata mācītājs. Viņaprāt, skaidri vārdi daudz labāk palīdz saprast, ka tas, kas notika, ir tiešām kaut kas briesmīgs. Protams, vajadzētu ņemt vērā bērna vecumposma īpatnības. Mācītājs atgādina, ka tikai 6, 7 gados bērnā rodas izpratne par nāves galīgumu. "Ja mēs lietojam attiecībā uz nomiršanu dažādus eifēmismus kā "aizgāja" vai "aizmiga", vai "Dievs pasauca mūžībā", tad mums jāņem vērā, ka bērni neizprot šāda veida valodu un tieši otrādi – viņos nevis rodas nevis lielāka pasargātība, bet lielākas bailes. Jo, ja tā var būt, tad arī bērnam var rasties, piemēram, bailes aizmigt."
Protams, gan Ukrainā notiekošais, gan stāsti par Latvijas vēsturi un deportācijām bērnā var radīt loģisku jautājumu – vai Latvijai var atkal uzbrukt?
Mācītājam ir rosinājums atbildei – "Jā, var uzbrukt, taču tā ticamība ir ļoti neliela un pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri dara visu iespējamo, lai šo karu izbeigtu." Nereti arī vecāki kļūst emocionāli, cenšoties izstāstīt ģimenes vēsturi vai stāstu par deportācijām. Ir normāli, ja bērns redz šo satraukumu. Tomēr vecāku uzdevums ir sniegt bērnam drošības sajūtu. "Tilts, protams, var sabrukt, bet šis tilts stāv jau 110 gadus, un viņš vēl nav sabrucis. Tas nozīmē, ka tā labā tajā visā ir vairāk. Labo cilvēku šajā pasaulē ir vairāk nekā ļaundaru," atgādina Rozentāls.
Runājot par deportācijām un citām ar karu saistītām represijām, nevajadzētu ļoti fokusēties uz nežēlīgām detaļām, bet palīdzēt bērnam saprast, kāpēc mēs sērojam.
Mācītājs arī uzskata, ka mēs zināšanu par to, kas ir noticis iepriekšējās paaudzēs, neapzinātā veidā sevī nesam, un patiesībā mēs zinām to, ko mēs nezinām. Arī tāpēc, viņaprāt, vienmēr ir labāk par to runāt, nevis veidot jaunu tabu tēmu.
Lai būtu bruņas – stipras, stipras
Var teikt, ka šī īstā, noklusētā stāsta saprašana radīja arī rakstnieci Inesi Zanderi.
Viņas ģimenē 25. marta deportāciju stāsts, līdzīgi kā daudzus tūkstošu ģimeņu, skāris ļoti konkrēti. Tāpēc viņa nav satikusi nevienu no saviem vectēviem. Viens no viņiem – mūziķis, diriģents, Rēzeknes Skolotāju institūta pedagogs un Latgales dziesmu svētku virsdiriģents Nikolajs Vidulejs nomira vēl ceļā uz nometinājuma vietu Omskas apgabalā. Inese kā padomju bērns izaugusi bez zināšanām par deportācijām, jo vecāki bijuši nobijušies un turējuši meitu neziņā.
"Un es ļoti spilgti atceros – 13, 14 gadu vecumā – tas, par ko es sevi uzskatīju, un tas, ko es domāju par sevi un savu ģimeni, ka tā nav īstā realitāte, ka tā ir izdomāta realitāte," tagad stāsta Zandere. "Tas sākās tā, ka vienā ģimenes saietā es izdzirdēju dziesmu, kuru es pazīstu no trimdas latviešu ierakstiem, kur tāda dziedātāja Ankipāne dziedāja "cik daudz ir ceļu druviņā". Un pēkšņi izrādās, ka tā ir dziesma, ko mans vectētiņš ir komponējis un uzdāvinājis manai vecmāmiņai. Un mani tas tik šausmīgi izsita no sliedēm, ka man pagāja gadi, kamēr es to savu saucamo identitāti uzbūvēju no jauna.
Kamēr es izspiedu no savas ģimenes zināšanas, kas mani padarīja par to, kas es patiesībā esmu. Es tāpēc domāju, ka es gribētu jebkuram sev tuvam bērnam aiztaupīt tādu lūzumu."
Patiesībā tas lūzums jau nav nekas svešs. Visi bērni, kā atgādina arī Zandere, zina, ka ir karš. "Piemiņas dienas ir svarīgas tāpēc, lai mēs varētu bērniem iemācīt, ka nekas te nekrīt no gaisa. Respektīvi, tas, ka mēs normāli dzīvojam, ka varam braukt, kur deguns rāda, un studēt, kur gribam, – tas viss katrai paaudzei nemitīgi no jauna ir jāpierāda un jāizcīna. Tā var arī nebūt," viņa pamato, kāpēc ar bērniem ir būtiski par to runāt.
"Tas ir nepieciešams arī pašam bērnam, un ne tikai tāpēc, ka mēs zinām, ka tā ir pareizi un tā vajag. Tas viņa paša personībai ir kā bruņas."
It kā stāsti par deportācijām vienlaikus ir stāsti par šķietami seniem laikiem, taču Zandere piemetina, ka bērniem toties nākotne ir daudz tuvāka, un Ukrainā notiekošais to vēlreiz un vēlreiz skaidri iezīmē.
Viņa, strādājot laikrakstā "Pionieris" un vēlāk arī rediģējot bērnu dzejas krājumu "Garā pupa" un visu ko citu, pamanījusi, kā tad izpaužas iemācītais patriotisms. Sākotnēji tapa naivi dzejoļi par oktobri, zvaigznītēm un kaklautiem. "Un tad pēkšņi es vienā dienā sāku saņemt dzejolīšus par auseklīšiem. Bet tik pat stulbus! Ja tur nav apakšā jebkādas konkrētības, tad tas bērns, kurš tikai izpilda kaut kādu skolas uzdevumu vai atkārto to, kas viņam skolā ir mācīts, ja tas nekā nav sasaistīts ar viņa paša tuviem cilvēkiem, ģimeni, tad tas ir pa tukšo!" par to ir pārliecināta Zandere. Pati vēl tagad atceroties, kā tad, kad pirmajā klasē viņai izstāstīja par Oktobra revolūciju, atnākusi mājās un uzrakstījusi dzejoli par "Auroras zalvi".
"Vienkārši – ko man stāstīja, to es reproducēju, tāpēc ka tam nebija ar manu dzīvi un realitāti nekāda sakara," tagad vērtē rakstniece. Viņa atceras kādu radu sanākšanu, kas tik tieši parāda, kā konkrēts stāsts emocionāli uzrunā bērnu. Pirms tam ar jaunāko mazmeitu bijusi saruna par pieklājību, jo Zandere bija noraizējusies par to, ka viena no ģimenes vecākās paaudzes sievietēm pārdzīvoja, ka mazie bērni nepasveicina un tātad nav pietiekami pieklājīgi un grib nodarīt pāri. Viņa mudinājusi mazmeitu gan šoreiz padot "Labdien", jo vecākā radiniece citādi pārdzīvojot. "Un man tā meitiņa uzdod jautājumu, kāpēc viņa tā to uztver? Un es sapratu, ka man ir atbilde," stāsta Zandere. Un tā viņa izstāstījusi bērnam stāstu par to, kā viņas vīramātei bērnībā, esot mazai meiteni, kopā ar brālīti vajadzējis noskatīties, kā čekisti atnākuši un prasa mātei, kur ir tēvs, kurš tobrīd atradās Stompaku purvā, nacionālajos partizānos. Čekisti mammu bērnu acu priekšā tā nodauzījuši, ka viņa pēc dažiem mēnešiem nomirusi. "Un līdz ar to, pret visu, kas notiek, viņai ir negatīva, bailīga, mazohistiska attieksme. Tie bērni mani nesveicina, nu es jau esmu tāda, un viņi mani nicina. Un es saņēmos un izstāstīju. Un tas efekts bija vienkārši fantastisks. Pirmkārt, bērniņš atbildē sasaistīja – cik labi, ka manu mammu neviens tā nesit," viņa tagad atceras. Un kad notikušas svinības, kur tad bija jāsveicinās, bērns arī prasījis, vai drīkst to tanti samīļot un pateikt, ka zina, viņai tā bija. Pavisam konkrēts piemērs, kas ļauj bērnam stāstu uztvert tieši un emocionāli.
Vecāku un vecvecāku stāsti vienmēr ir interesanti
Vēstures skolotājs un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes doktorants Edgars Bērziņš, meklējot atbildi uz jautājumu, vai un kā ar bērniem būtu jārunā par deportācijām, vispirms atsaucas uz Aristoteļa domu, ka izziņa sākas ar izbrīnu. Un izbrīns var būt daudz kas – jautājums, tēze, doma, fotogrāfija, ģimenes stāsts – jebkāds rosinātājs.
"Man šķiet, ka jebkurš sarkanais vai melnais datums kalendārā ļauj ģimenei kopā apsēsties pie galda un atvērt vaļā ģimenes fotoalbumu,"
saka Bērziņš, norādot, ka tas var būt pirmais impulss jau tālākai interesei. "Un šeit tas lielais izaicinājums vecākiem ir nebūt – es teikšu angliski – "king or queen of the castle". Tā teikt, – es zinu visu." Skolotājam ir jāļaujas idejai, ka tas taču ir labs jautājums. Arī viņa ģimeni padomju režīma represijas skārušas tieši. Vecvectēvs bijis mežabrālis, ticis dzīvs sadedzināts, un viņam arī piemineklis ir uzstādīts notikuma norises vietā. Pats līdz pusaudža vecumam par to zinājis ļoti virspusēji, bet tad vienu dienu ienākusi prātā doma, ka vajag taču kopā ar vecākiem aizbraukt un noskaidrot. Paša bērna interesei esot ļoti būtiska loma, un ir labi, ja vecāki to var kaut kā veicināt. Bērziņš piemin arī vēstures stāstu ideoloģisko konotāciju. Piemēram, publiskajā retorikā gana izplatīta atziņa – tie jau bija krievi, kas to darīja! "Šajā gadījumā, ja mēs paskatāmies uz vēsturi kā uz zinātni, tad vēsture ir ļoti precīza zinātne un šeit atbilstošais termins, kas būtu jālieto, būtu "padomju vara". Tas, ka tā ir krievu valoda, un vairums no cilvēkiem, kas tiešā un netiešā mērā īstenoja šīs represijas, pārstāvēja krievvalodīgo kopienu, tas ir cits jautājums," atgādina vēstures skolotājs. Ja nu vēl nepieciešams kāds padoms, kā sākt sarunu, Bērziņš ierosina paņemt kādu vecu, varbūt 70–80 gadu senu fotogrāfiju, iet dabas vidē, nofotografēt esošo situāciju un saprast, kas tad laika gaitā ir mainījies. Tas arī varētu radīt šo dabisko impulsu.
Bērziņš pats šobrīd sava promocijas darba ietvaros pēta, kā skolēni veido vēstures stāstus. Un viens no secinājumiem – vecāku un vecvecāku stāsti vienmēr ir bijuši interesanti. "Pat ja stāstnieki ir bijuši garlaicīgi, vienmēr ir tā dabīgā interese uzzināt vairāk," vēl piemetina jaunais pētnieks. Tāpēc, lai gan
skolā un citur, protams, runā un runās par deportācijām un citiem ar Latvijas vēsturi saistītiem notikumiem, sākotnējam impulsam, kas rada interesi, jānāk no ģimenes.
Un varbūt, ka labs veids, kā šodien ar bērniem sākt sarunu, ir ielūkoties "Jāņa sētas" apkopotajā Deportēto kartē. Ja deportācijas nav skārušas paša ģimeni, karte ļauj palūkoties apkārt – kas notika kaimiņu mājās vai varbūt vietās, kurās ģimene šobrīd labprāt dodas pārgājienos?
