Bērna labākās intereses ir definēts kā princips, bet tas nav ne likumā, ne kādā normatīvā aktā plašāk izskaidrots, skaidro Veronika Krūmiņa.
Jebkuram, sastopoties ar situācijas risināšanu, kas skar bērna intereses, jāraugās uz to, kā tās ievērot; vecāki ir pirmie, kuriem tas jāievēro. Arī tiesā, lemjot katrā no lietām, tiek vērtētas bērna labākās intereses.
Ārstnieciskā iestāde ir izmantojusi Bērnu aizsardzības likumā noteikto, informējot bāriņtiesu, bāriņtiesa izvērtējusi un pieņēmusi lēmumu. Ja bērna labākajās interesēs ir saņemt ārstniecību, tad vecāku izvēles, neskatoties uz viņu pārliecību, var ierobežot.
Bērnu tiesību aizsardzības centra vadītāja Gunita Kovaļevska uzsver, ka mēs,
runājot par vecāku tiesībām aprūpēt bērnu, valsts to noteikusi – tas nav tikai ēdiens un mājoklis.
Ir arī Bērnu aizsardzības likums, kur definē bērna tiesības un vajadzības. Likums saka, ka vecākiem ir iespējas noteikt bērna reliģisko piederību, izvēlēties mācību iestādi. Pieaugušajam uz bērnu jāskatās ne tikai caur vecāku prizmu, bet arī padziļināti. Bāriņtiesas likums nosaka, ka tā var nošķirt bērna un vecāka tiesības, izskaidrot, sūtīt vecākus kursos.
Dace Gardovska uzsver jautājumu, ka bērnu viedoklis jebkurā vecumā ir ļoti svarīgs. Veicot pētījumu Bērnu klīniskaja universitātes slimnīcā, noskaidrojot, ko par kādu situāciju domā vecāki, pusaudži un mazs bērns, pusaudžu un vecāku viedokļi bieži sakrita, bet mazie bērni teica, ka viņi īsti nesaprot, par ko ir runa. Veselības pratībā cilvēkiem bieži nav kritiskās domāšanas, veselības pratība jāiemāca skolā.
Ir jābūt informētiem un izglītotiem tiesību pratībā, medicīnas un veselības jautājumos. Vecāku un bērnu informētība vienkāršā valodā ir ļoti svarīga, uzsver Gunita Kovaļevska.
Bērnu tiesības aizsardzības likums nosaka: policija, sociālais dienests, bāriņtiesa, bērnu aizsardzības centrs – vietas, kuras informēt, ja ir aizdomas par kādiem pārkāpumiem pret bērniem. Ja bērna veselība un dzīvība ir briesmās, jebkuram ir pienākums informēt kaut bāriņtiesu. Mums ir jāaplūko dažādi aspekti un risinājumi.
Ja vecāki ir pieņēmuši lēmumu bērnu nevakcinēt, mēs tādējādi sodām bērnu. Sodi vecākiem ir pēdējais, ko piemērot, kad ir viss arsenāls izsmelts,
uzsver Gardovska.
"Ja runā par tiesību ierobežošanu, jānoliek robežas," uzsver Krūmiņa. Arī jautājumā par izglītības formu bērnam, kuru izvēlas vecāki, jābūt tiesiskam regulējuma ievērošanai.
"Mums kā sabiedrības locekļiem jābūt paškritiskiem," akcentēja Gardovska, minot dažādas situācijas – pilsētā bērni brauc ar skrejriteņiem bez ķiverēm, citi nedroši darbošanās veidi, slimnīcā ieved bērnus, kuri lietojuši alkoholu, narkotikas. Vai to redz sabiedrība? Šie bērni kaut kur aug, viņiem ir kaimiņi, vecāki. Vai cilvēkiem, kas apkārt, ir bijusi interese, lai šiem bērniem būtu savādāks liktenis?
Kāds radioklausītājs raksta, ka ir vecāku tiesības. Profesore atbild, ka
"glābt bērnu ir svarīgāk, nekā respektēt vecāku tiesības."
Profesore piesauc kādu starptautisku tiesvedību, kur vecāki neļāva bērnam pārliet vakcinēta donora asinis, bet mediķi izvēlējās glābt bērnu, neņemot vērā vecāku gribu.
Mums tiesiskais regulējums ir ļoti liberāls un vecākiem pretimnākošs. Mums nepieciešamas plašākas diskusijas, lai saprastu, vai tiesiskais regulējums ir pietiekams, vai nepieciešamas sankcijas. Vecākam ir pienākums izlemt, kā bērnam ir labāk, bet bērns nav vecāku īpašums, valstij jālīdzsvaro vecāku rīcība, pauda Krūmiņa.
Kovaļevska uzskata, ka var uzlikt stingrāku regulējumu un sodus, bet valstij un speciālistiem jāatrod metodes un pieejas, kā runāt ar vecākiem, lai izpratne būtu vienota un veidotos stabila.
