Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" situāciju vērtēja rehabilitācijas centra "Poga" fizioterapeite Egija Bidiņa, Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas katedras asociētā profesore Signe Tomsone un Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centra vadītāja Jūlija Vasiļevska.
Ortozes un ortožu sistēmas, ratiņkrēsli, aktivitāšu krēsli un ortopēdiskie apavi ir visbiežāk lietotie tehniskie palīglīdzekļi, taču to klāsts ir daudz plašāks, jo tie atvieglo dzīvi ne tikai bērniem ar funkcionāliem, bet arī dzirdes un redzes traucējumiem. To mūsdienīgums un piemērotība katra individuālajām vajadzībām nodrošina iespēju bērniem būt kustībā, komunicēt ar citiem cilvēkiem un aprūpēt sevi.
"2022. gada 1. janvārī stājās spēkā jauni noteikumi, tajā skaitā arī tika papildināts un pārskatīts to tehnisko palīglīdzekļu skaits, ko var piedāvāt kā risinājumu. Kā piemēri no tādām novitātēm nākuši klāt ir valsts apmaksātas, piemēram, sēdēšanas sistēmas, RGO ortozes (reciprokās gaitas ortozes) , dažādas alternatīvās komunikācijas tehniskie palīglīdzekļi, tajā skaitā ar acu vadāmību, kas jau ir tādas augstas tehnoloģijas. Un, protams, šis palīglīdzekļu klāsts ir dinamisks, un arī šobrīd notiek tā aktualizēšana; arī funkcionālie speciālisti, kuri strādā ar pacientiem, nāk ar iniciatīvām, kā mēs varētu uzlabot pakalpojumu un piedāvāt aizvien labākus un lietderīgākus risinājumus," stāstīja Vasiļevska.
Vienlaikus ne vienmēr bērniem ar funkcionāliem kustību traucējumiem ir nepieciešamas pašas modernākās tehnoloģijas, reizēm svarīgāka to piemērotība konkrētajam cilvēkam.
"Šie rīki attīstās, un tehnoloģijas mainās, un, protams, tie kļūst vieglāki, dinamiskāki, atraktīvāki, bet tehniskā palīglīdzekļa izvēle konkrētajam bērniņam ir sarežģīts process, ko mēs varam dēvēt par cilvēka un iekārtas atbilstību. No funkcionēšanas novērtēšanas skatpunkta varbūt katram cilvēkam nav vajadzīgs tas jaunākais un inovatīvākais, nozīmīgi ir tas, ka izvēlētā iekārta tieši viņam būs piemērota, viņš spēs to lietot savos ikdienas apstākļos, un ar tās palīdzību viņš spēs izpildīt tās aktivitātes, kas viņam ir svarīgas un nozīmīgas," uzsvēra Tomsone.
Kaut arī pērn veiktas izmaiņas bērniem paredzēto tehnisko palīglīdzekļu valsts atbalsta sistēmā, tikai puse no vecākiem ar tām ir apmierināti, liecina Bērnu slimnīcas fonda projektā "Es un Tu, Mēs." veiktās aptaujas rezultāti, kurā piedalījās 103 respondenti no visiem Latvijas novadiem – vecāki, kuru bērni ar kustību, redzes, dzirdes, garīgajiem vai citiem funkcionēšanas ierobežojumiem lieto tehniskos palīglīdzekļus.
Izmaiņu rezultātā papildināts gan valsts apmaksāto tehnisko palīglīdzekļu saraksts, gan palielinājies valsts piešķirtais finansējums šo palīglīdzekļu apmaksai, tomēr problēmas joprojām pastāv pašā atbalsta sistēmā.
Problēmas ar savu piemēru iezīmēt palīdzēja Dace Šulce. Viņas dēls šobrīd pārvietojas valsts apmaksātā ratiņkrēslā, taču tā pielietojamība ģimenes apstākļos, kas dzīvo laukos, ir ļoti ierobežota, jo ar šo ratiņkrēslu iespējams pārvietoties tikai pa ļoti gludām virsmām, respektīvi, asfaltu. Šulce vēlējusies iegādāties ratiņkrēslu, kas būtu piemērots arī lauku grants ceļiem, taču saskārusies ar birokrātijas problēmām. Pirmkārt, atbilstošu ratiņkrēslu Latvijā iegādāties nav iespējams, bet viņa pati atradusi kādu modeli, kas tiek ražots Lielbritānijā.
"Stāsts ir par tiem pašiem noteikumiem, kas ir ar 1. janvāri 2022. gadā stājušies spēkā, tur ir 43. punkts, kurā gari un plaši ir minēts par līdzmaksājumu, un man tiešām ir jautājums, kas to Ministru kabineta noteikumu ir kūrējuši? Tur ir tā, ka man iesniedzamie dokumenti, lai es dabūtu līdzmaksājumu ratiņkrēslam, ir rēķins un arī pieņemšanas un nodošanas akts, un tikai tad izlems [par naudas piešķiršanu]. Sanāk, ka man visa lielā summa jau ir jāsamaksā, un tikai tad valsts, Vaivaru tehniskais palīglīdzekļu centrs, mēneša līdz divu mēnešu laikā izvērtēs un apmaksās to savu daļu. Bet tā summa nav maza, tas ratiņkrēsls četriarpus līdz piecarpus tūkstošus maksā," stāstīja Šulce.
Šādas summas, lai iegādātos speciālo ratiņkrēslu, ar kuru viņu dēls spētu pārvietoties ikdienā, ģimenei nav. Savukārt tie ratiņkrēsli, kas pieejami uz vietas Vaivaros, grants ceļiem neatbilst.
"Pasaulē pieejamo palīglīdzekļu klāsts ir milzīgs, un līdz ar to mums, protams, tehnisko palīglīdzekļu centrā visu šo klāstu nav iespējams aptvert, līdz ar to [centrs] iegādājas noteiktus palīglīdzekļu modeļus, bet cilvēkam ir iespēja, gadījumā, ja ir nepieciešams kāds cits papildaprīkojums, iet šo līdzmaksājuma ceļu, un tad viņam kompensē šo summu," atzina Vasiļevska.
"Šajā stāstā mēs dzirdam to, ka bērnam ir nepieciešami šāda veida rati funkcionalitātei. Tātad viņš dzīvo tādā vietā, kur ir nepieciešami šie riteņi lielāki, ar protektoriem, lai viņš var saķert to zemi, lai viņš var pabraukt. Tā nav tāda iegriba, tā ir viņa ikdienas dzīve. Te ir divas lietas, kas man nepatika šajā stāsta. Viena lieta ir tā, ka es, protams, ļoti priecājos, ka vecāki paši meklē palīglīdzekļus, bet, manuprāt, mūsu valstij būtu jānodrošina cilvēki, ergoterapeiti vai dažādi tehniskie ortopēdi, kas palīdz, kas atbrauc, palīdz un apskatās. Viņi gadiem strādā ar šiem riteņkrēsliem, varbūt ir daudzreiz vieglāks ceļš, kā šī mamma var dabūt atbilstošu riteņkrēslu caur speciālistu, kurš gadiem jau strādā ar riteņkrēsliem. Kaut kas ir valstī jāmaina, lai šāda sistēma būtu. Te trūkst šī speciālista, un to dara vecāks – vecāks meklē riteņkrēslu. Līdz ar to ir absurda situācija. Otrs, man arī izklausījās nedaudz jocīgi, ka no sākuma vecākam ir jāsamaksā un tad tikai pēc diviem mēnešiem atgriež naudu. Tur kaut kas ir jāmaina," situāciju vērtēja Bidiņa.
Tomsone piekrita, ka šis stāsts saskan ar tiem daudzajiem viedokļiem, ko vecāki pauduši iepriekš minētajā aptaujā.
"Tas, ko arī daudzi vecāki aptaujā uzsvēra, ka tajā procesā, ja, piemēram, viņi vēlas par kompensācijas mehānismu izvēlēties palīglīdzekli, īstenībā viņi vieni paši to meklē, viņiem nav skaidras norādes, kur tos atrast," atzina Tomsone.
"Es noteikti gribu piebilst to, ka [ir jāsaka] milzīgs paldies Vaivaru tehniskās palīdzības centram par tām izmaiņām finansiāli, ka tika paaugstināts [finansējums] ortozēm un tehniskajiem palīglīdzekļiem, tas tiešām ir milzīgs darbs, bet es saklausu ne tik daudz finansiālas problēmas, bet [problēmas ar] tādu kā sakārtotību. Finansiāli es tos uzlabojumus jūtu, bet ir ļoti jāmaina pati šī struktūra," secināja Bidiņa.
