Psiholoģe un trīs bērnu mamma Gunita Kleinberga piedzīvoja trenera agresīvu rīcību pret savām skolniecēm volejbola spēles laikā. "Volejbola sacensībās, kad meitenes spēlēja, viņām negāja viegli, treneris sāka kliegt uz meitenēm, zālē skatītāji apklusa. Ir atšķirība starp stingru trenera toni un kliedzošu, kas pārkāpj visas robežas. Spēlētājas bija tuvu asarām, trīcošas rokas. Vēlāk, runājot ar meitenēm, noskaidroja, ka dzīšana uz laukuma, piemēram, ja ir salauzts pirksts, ir norma. Arī citās spēlēs ir bijuši kādi trenera neiecietības gadījumi."
Trīs meitu tētis un pludmales volejbolists Mārtiņš Pļaviņš uzsver, ka katrs no bērniem ir unikāls, trenerim nevarētu būt viena metode, kā strādāt ar bērniem. "Es nevienam trenerim neatļautu pacelt balsi uz maniem bērniem. Es esmu izgājis skarbu skolu, ko daudzi nevar iziet. Ar metodēm, kurām izgāju cauri, ar savām meitām nestrādāšu. Manas meitas trenē sievietes, emocionālā saikne meitām ar treneriem ir svarīga."
Vai deju skolotājs paceļ balsi? Jā, saka bērnu tautas deju ansambļa "Dzintariņš" mākslinieciskā vadītāja Sanita Misika, jo tā ir specifika – skolotājam jāpārkliedz mūzika, protams, neaizskarot bērnu. Lamāšanās nav pieņemama.
Hokeja skolas "Rīga" treneris Gints Bisenieks uzsver, ka "vienmēr grūtākais ir jaunas grupas pats sākums, tad ir jābūt stingram un mīļam vienlaicīgi, lai ir emocionālais kontakts un respekts. Metodes – stingra balss un nosacīts sods – atspiedieni vai kūleņi, šos soda veidus var uzskatīt par efektīviem. Lielākais motivators ir bailes."
Kleinberga uzsver, ka viens no veidiem, kā disciplinēt – ar atspiešanos, nav nosodāms, "bet,
ja mazs bērns kompetenci apgūst caur bailēm, rodas trauksme, tā var nonākt depresijā. Bērnam jābūt līdzsvarā emocijām un sodam, piemēram, fiziska "piepumpēšanās"."
Disciplīnas vārdā var visu? Mārtiņš Pļaviņš uzskata, ka disciplīna ir primāra. Tā ir trenera meistarība ar mazāk drastiskiem veidiem panākt disciplīnu. Disciplīna ir ļoti saistīta ar audzināšanu ģimenē. Ja bērns mājās ievēro noteikumus, arī treniņā nebūs grūtību.
Kleinberga uzsver disciplīnas un vardarbīgas attieksmes atšķirību. "Piemēram, treneris nosauc visu priekšā bērnu par mērkaķi vai visu priekšā pasaka bērnam, ka jāpadomā par diētu. Tā ir it kā sabiedrības audzināšana, ir iemācīts, ka tā ir norma. Ja vecāks atļaujas ko pateikt, tad var gadīties, ka vecāks var atvadīties no sporta vai dejām. Bieži vecāki nobīstas un neko nedara.
Pie vardarbības tēmas bieži vainīgo mēģina atrast citur, vaino bērnu vai ģimeni. Tas nozīmē, ka noliedzam problēmas eksistenci. Svarīgi sabiedrībai saprast to, ka vardarbība ir stāsts par pieaugušo un viņa attieksmi, kas drīkst, kas nedrīkst būt."
"Kāpēc dzird par emocionālu un fizisku ietekmi, un to pieņemam, tas nozīmē, ka pedagogs ir vājš, iespējams, pedagogs tā parāda savu varenību," uzskata Misika.
Radioklausītāji dalījās ar dažādu pieredzi bērnu pulciņos – dažādi bērnus apvainojoši izteicieni, arī fiziska pieskaršanās ir lietas, ar kurām nākas saskarties bērniem sportā un dažādos pulciņos.
