Īsta ģimene ar prieku un asarām
Iepazīstinot ar sevi, Jānis pats jokojot bilda, ka viņam ir septiņi bērni un viena sieva – neparasts modelis mūsdienās, gan sievu, gan bērnu skaita ziņā. Esmeralda savukārt uzsvēra, ka ir mamma septiņiem brīnišķīgiem bērniem, kā arī Svētdienas skolas skolotāja Cēsu Sv. Jāņa draudzē. Viņai ir arī daudz hobiju – lasīšana, šūšana, adīšana. Rūpes par bērniem un viņu ikdienu gan aizņem lielāko daļu Esmeraldas laika.
Lielākie bērni ir aizņemti ar mācībām skolā, un katram ir vairākas nodarbes ārpus skolas un bērnudārza. Ar mammu pa mājām ikdienā dzīvojas tikai jaunākā meita, kurai vēl tikai gadiņš. Esmeralda atklāja, ka bērni paši izvēlas nodarbes ārpus skolas – visi dejo, dzied, sporto, zīmē un muzicē. Reizēm vecāki mudina tās nemainīt mācību gada laikā, bet ne vienmēr tā notiek.
"Mēs neesam normāla ģimene, mēs esam īsta ģimene. Mums nav tikai smaidīgās bildes, mums ir arī asaras no rītiem, kad bērniem negribas ne ēst, ne iet uz skolu, negribas uzvesties normāli. Kad izejam sabiedrībā, mēs īpaši viņus palūdzam uzvesties labi," lūgts raksturot ģimeni, atzina Jānis.
Tāpat viņš piebilda, ka mājās mēdz būt paskaļi. Ikdienā kopā visi cenšas ieturēt brokastis un vakariņas, kā arī kopā sanāk vakara lūgšanā, kad izelpo dienas stresu un tad dodas pie miera.
"Man darbs ir divās valstīs, es vēl arī Zviedrijā strādāju. Tad ir tādi pārtraukumi, kad es neesmu mājās, parasti tās ir divas nedēļas, tad viss pārliekas uz sieviņas pleciem – gan bērni, gan pulciņi, gan vadāšana. Tad grafiks viņai ir dubultā. Kad esmu uz vietas, man tā slodze ir mazāka un es vairāk pieslēdzos. Tad esmu šefpavārs, koriģēju iepirkšanos un visa labošanu, remontēšanu, organizēju saimniecisko pusi," stāstīja Jānis.
Esmeralda savas ģimenes raksturojumu ietērpa vienā vārdā – krāsaini.
"Mēs it kā esam daudz kopā, bet katrs pilnīgi ar savu nokrāsu, ar savu unikalitāti," vērtēja Esmeralda.
Septiņi šķita skaists cipars
"Mēs ar sieviņu sākām draudzēties 2006. gadā. Pirmais randiņš bija tāds kā pārpratums. Esmeralda domāja, ka iet vienkārši uz tikšanos, uz slidošanu, bet es domāju, ka mēs ejam uz randiņu. Beigās tas pārtapa par to, ka mēs abi sapratām, ka aizgājām uz randiņu, sākām draudzēties. Līdz kāzām nedzīvojām kopā, centāmies saprast savas attiecības. Tad es vēl to trīs gadu laikā gadu studēju Vācijā teoloģiju, nezināju, ko gribu darīt savā dzīvē – vai turpināt studēt medicīnu, vai kļūt par mācītāju. Tad kaut kā viss labi sakārtojās, un no Vācijas es ar vēstuli bildināju Esmeraldu," ar abu iepazīšanās stāstu dalījās Jānis.
Esmeralda piebilda, ka arī par bērnu skaitu ir vesels stāsts. Vēl pirms laulībām Jānis jautājis, cik bērnu viņa gribētu. Piedāvātais variants bijis no viens līdz 12, ļaujot Esmeraldai izvēlēties.
"Es teicu, ka uz šo jautājumu uzreiz nevaru atbildēt, varbūt sagaidīsim pirmo un tad es par šo jautājumu tev atbildēšu. Tad diezgan ātri, deviņus mēnešus un divas nedēļas pēc kāzām, piedzima Mārcis. Domāju, ka šis jautājums ir atvērts, man būtu jāsniedz atbilde. Man likās, septiņi ir ļoti skaists skaitlis, tā mēs palikām pie septiņiem. Mēs bijām vienojušies, ka mums piedzims septiņi bērni, un mēs savu plānu esam izpildījuši," stāstīja Esmeralda.
Runājot par ikdienas dzīvi, kad Jānis ir Zviedrijā, Esmeralda uzsvēra, ka tajos brīžos mobilizējas visi – gan viņa, gan bērni paši.
"Mārcis un Rēzija saprot, ka viņi ir vecākie. Viņi ļoti daudz palīdz, paši savācas un palīdz arī mazākajiem, ja kaut ko vajag. Tas ir plānošanas jautājums. Arī es, plānojot lietas, kaut vai bērniem pulciņus, savu grafiku veidoju tā, lai viena ar to varētu tikt galā.
Ja es nevaru viena izvadāt kaut kur vai aizvest, kaut ko nodrošināt, tas man neder. Tas pamata plāns ir organizēts uz to, ka es varu visu viena izdarīt," skaidroja Esmeralda.
Protams, arī pulciņu laiki mēdz mainīties, ik pa laikam notiek koncerti vai citi pasākumi, kas prasa pielāgošanos un prasmi ātri reaģēt uz izmaiņām. Cēsis tādā ziņā ir pateicīga vieta dzīvošanai ar bērniem, jo visas iestādes atrodas tuvu cita citai. Ģimenē ir bijušas auklītes, palīdzējusi arī Esmeraldas mamma, bet, bērniem augot, vajadzība pēc papildu rokām mazinās.
Mīlestība mijas ar stingrību
Septiņu bērnu ģimenē nepieciešamas ne tikai rūpes un mīlestība, bet arī visai stingra vecāku nostāja audzināšanas jautājumos, atzina Tolpežņikovi.
"Kad bērni bija mazi, mēs likvidējām tādu domu kā demokrātija, kad bērni un vecāki ir pilnīgi līdzvērtīgas balsis.
Mēs esam kaut kas līdzīgs pilnīgi tādam ne-demokrātiskam veidojumam kā ANO Drošības padome, kad mums, diviem vecākiem, ir veto tiesības pat tad, kad mums nav taisnība, un bērniem nav veto tiesību pat tad, ja viņiem ir taisnība. Tādā ziņā mēs pilnīgi noteikti skaitāmies stingri, bet mums ir vēl tāda viena lieta, ko nezinu, vai citās ģimenēs praktizē, mums ir tabu – lietas, kuras absolūti neakceptējam. Mēs neakceptējam līdz pat sankcijām, lai viņi saprot, ka mēs esam ļoti, ļoti pret to. Viena no tādām lietām ir melošana," stāstīja Jānis.
Vienlaikus bez stingrības bērniem ir arī jājūt, ka ģimenē viņi ir mīlēti, uzreiz uzsvēra Jānis – ja bērniem skolā rodas problēmas, viņiem mājās jājūtas uzklausītiem un mīlētiem.
"Ja viņi godīgi un atklāti izstāsta, kas ir noticis, viņiem nav nekādu sankciju pat tad, ja viņi ir kādu pārkāpumu izdarījuši. Pārkāpumi nav problēma, melošana ir daudz dziļāka problēma attiecībās nekā pats pārkāpums," skaidroja Jānis.
"Mums jau te ir patiesībā arī jociņi par to, ka mamma redz cauri un mammai ir trešā acs, jo mammām jau ir tas, ka viņa paskatās uz bērnu un var pateikt, vai tu saki patiesību, vai kaut kas tiek noslēpts. Tā šīs lietas mēs atklājam – mēs runājam daudz. Jā, tā stingrība ir vajadzīga lieta, jo, ja bērnībā tās robežas nav novilktas, tad, kad tu izaudz un esi pieaudzis cilvēks, tev pašam sevi ir daudz grūtāk motivēt vai novilkt sev robežas, jo tu neesi iemācīts to darīt," piebilda Esmeralda.
Atšķirībā no citām ģimenēm, viņiem pirmajā vietā nav bērni, bet gan viņu laulība, uzsvēra Jānis. Tādā izpratnē, ka viņi cenšas neapšaubīt viens otra lēmumus, bet gadījumos, kad ģimenē par kaut ko jāvienojas, viņi vispirms visu izrunā savā starpā, tikai tad par to informējot bērnus.
"Mēs zinām, ka bērniem būs ļoti atšķirīgi viedokļi un mums būs vienkāršāk savā starpā kā vecākiem vienoties par kaut ko, diviem cilvēkiem.
Mēs zinām, ka mūsu lēmums būs diezgan negrozāms, ja vienosimies savā starpā. Mēs cenšamies vispirms būt savā starpā konsekventi vērtībās. Ja mums sanāk domstarpības, mēs sākumā vienojamies kā vecāki, mēs nespēlējam kaut kādu teātri caur bērniem, kā tas ir pieņemts – "bet nu bērns grib tā". Daudzās mūsu draugu ģimenēs viņi manipulē caur bērniem ar tādām frāzēm, mums tas tā nestrādā," skaidroja Jānis.
Pateicoties šai kārtībai, ģimenei ar visiem septiņiem bērniem izdodas pat ceļot. Visi bērni, izņemot pašu jaunāko, ir bijuši Disnejlendā Parīzē, pabijuši arī Zviedrijā, pagājušajā gadā visi kopā devušies uz Šveici, bet šogad plāno lidot uz Oksfordu Lielbritānijā. Viss ir iespējams ar pareizu plānošanu, secināja Tolpežņikovi.
