Raidījumā "Globālais latvietis. 21. gadsimts" saruna par nedēļas nogales latviešu skolu diasporā finansēšanas kārtību un iespējām mainīt pastāvošo sistēmu – skolotāju atalgojums un vecāku līdzmaksājumi.
Latvijas valsts finansiālais atbalsts diasporas skolām
Eiropā šobrīd darbojas ap 60 skolu, bet ne visas var pieteikties finansējumam no Latvijas, jo, lai saņemtu naudu no Latvijas valsts, skolai jāatbilst minimālām prasībām, piemēram, – jābūt vismaz desmit skolēniem, jābūt latviešu valodas apguvei programmā, proti, nevar tikai sanākt kopā uz svētkiem vai pāris reižu gadā, bet mācībām jānotiek vismaz divas reizes mēnesī. Tādēļ, piemēram, skolas, kas izvēlas tikties reizi mēnesī, nevar pieteikties finansējumam no Latvijas valsts. Tāpat valsts līdzekļus nevar saņemt tad, ja nav vecāku līdzfinansējuma. Latvijas valsts piešķirto diasporas skolu finansējumu administrē Eiropas latviešu apvienība (ELA), runājot par Eiropu, bet Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) tad, ja runa ir par tālo valstu skolām.
Salīdzinājumam – Eiropas skolām no Latvijas ik gadu pienākas 104 tūkstoši eiro, tikmēr ārpus Eiropas 44 820 eiro. Citgad, ja nepieciešams tālo valstu skolām – Amerika, Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande – vairāk naudas, tad iespējams pārdalīt līdzekļus no izglītojošo pasākumu naudas.
Kāds teiks – Eiropai tāds liels kumoss, tālajām valstīm mazāks, taču tam ir skaidrojums, saka Latviešu valodas aģentūras diasporas projektu koordinatore Aija Otomere: "Tā tas vēsturiski izveidojies, kopš skolu finansiālā atbalsta sākuma 2013. gadā, kad tikām pie vērā ņemama finansējuma, un sākotnēji tas nebija nekādos plānos nostiprināts, tas bija kā vienreizējs piešķīrums un tad ELA un PBLA tā brīža vadītāji sanāca kopā un intensīvās sarunās un cīņās nespēja nonākt pie kopsaucēja, jo summa kopā ar administrēšanas izdevumiem ir 166 tūkstoši, neskaitot papildu apmācībām, mācību metodiskajiem līdzekļiem, tāpēc tika ņemts vērā gan skolu skaits, gan vēl virkne priekšnoteikumu. Tā radās ideja, ka no Latvijas valsts finansējuma 30% aiziet tālo valstu jeb PBLA skolām, kas dibinātas trimdas laikā un finansiāli neatkarīgākas par Eiropas skolām, kurām nav savu telpu, draudžu namu, kam pieslieties, un lielāka daļa vecāku līdzmaksājumu aiziet telpu īrei. Tāpēc Eiropai tiek 70% no naudas kumosa, jo skolas nereti ir jaunas un lielākoties nauda vajadzīga telpu īrei."
Lai neliktos, ka Amerikas, Kanādas, Austrālijas un Jaunzēlandes latviešu skolas ir pabērna lomā, tad tām ir iespēja pie lielāka finansējuma tikt no cita maciņa, kas domāts izglītojošiem pasākumiem, un tur lielāka šķēle tiek tieši tālajām valstīm, jo tām izdevumu krietni vairāk, kaut vai skolotāju semināriem. Pērn ārpus Eiropas Latvijas valsts finansējumam tālajā valstīs bija pieteikušās 21 skola, bet šogad pieteikumu pieņemšana nu tikai noslēgusies un nav zināms, cik skolu vajadzēs naudu, tas tuvākā laikā tiks lemts, sanākot visām pusēm kopā.
Eiropā gan zināms, ka lielākoties nauda aizies telpu īrei, aplēses liecina, ka 64% no visa kopējā finansējuma tiek piešķirti telpu īrei un apdrošināšanai,
20% – mācību un metodiskajiem līdzekļiem, materiāltehniskajam nodrošinājumam, izglītojošo izdevumu un platformu abonēšanai, kā arī kancelejas preču iegādei, 10% – ceļa izdevumu segšanai skolotājiem un tikai 5% finansējuma – dažādiem citiem izdevumiem. Visam pārējam, tostarp skolotāju honorāriem, gan būs jānāk no vecāku līdzfinansējuma, kas ir diasporas skolu neatņemama sastāvdaļa.
Bet ne visām skolām finansējums vajadzīgs telpu īrei. Dārbijas latviešu skola to izmanto pavisam citiem nolūkiem.
Kristīne Volodka no Dārbijas stāsta, ka nesen tur dibinājusi savu skolu, kas gan mazliet atšķiras no citām diasporas skolām. Kristīnei pašai tuva Montesori pedagoģija, skola darbojas viņas mājā, un tajā zinības latviešu valodā apgūst 45 bērni vecuma grupās no dzimšanas līdz divu gadu vecumam, divus līdz piecus gadus vecie audzēkņi un 5+: "Būt par skoliņas vadītāju ir mans vienīgais darbs, tas ir mans pamatdarbs, un mūsu skoliņā strādāju pēc privātstundu metodes, piedāvājot darba dienu vakaros privāti apgūt matemātiku, latviešu valodu un klavierspēli. Savukārt nedēļu nogalēs notiek grupu nodarbības. No citām skolām mūs atšķir tas, ka telpu īres maksa nav aktuāla, jo mana māja aprīkota tā, lai tur varētu darboties skola, bet vecāku līdzfinansējums vidēji ir lielāks nekā citās skolās. Mēs esam pieteikušies arī Latvijas valsts līdzfinansējumam un to izmantojam skolas bibliotēkas attīstībai, piedāvājot grāmatas visiem Dārbijas latviešiem, ne tikai skolas audzēkņiem un viņu vecākiem."
Vecāku līdzfinansējums
Tas gan mēdz atšķirties no skolas uz skolu. Bet, kā stāsta PBLA izglītības jomas kūrētāja Elisa Freimane, tad Amerikā un Kanādā ir līdzīgi modeļi, kur skolu pamatā uztur vecāku finansējums, bet tādas nepieciešamības kā skolas iekārtas, galdi, datori, tur vietējo pilsētu organizācijas atbalsta skolas. Austrālijā iespējams lūgt naudu savai pavalstij, jo arī skolas pakļautas pavalstīs noteiktajām prasībām. Elisa lēš, ka Amerikā latviešu skolu audzēkņu vecāki gadā par aptuveni 30 sestdienām maksā no 600–1000 dolāru gadā. Un vecāki maksā, aci nepamirkšķinot. Eiropā reizumis vecāki uzdod jautājumu, kāpēc un par ko jāmaksā.
Ja Skandināvijā ir skolas, kur vecāki maksā 15 eiro par vienu reizi un vecāki ir gatavi novērtēt skolotāju ieguldījumu un ir gatavi maksāt, tad lielākās kopienās Lielbritānijā, Īrijā vecāku līdzmaksājums nav pašsaprotams,
uzsver Latviešu valodas aģentūras diasporas projektu koordinatore Aija Otomere.
Kā stāsta Inese Asermane no Lielbritānijas latviešu skolas Pīterboro, tad pie viņiem daļai vecāku vēl tikai veidojas izpratne, kāpēc latviešu skola vajadzīga un kāpēc viņiem par to ir jāmaksā. Iespējams, tas tādēl, ka Pīterboro dzīvo latvieši, kuri smagi strādā vietējās fabrikās, lai uzkrātu līdzekļus savai nākotnei, nomaksātu kredītus Latvijā vai atdotu parādus.
Kristīnes skolā Dārbijā vecāku līdzmaksājums par vienu stundu ilgu nodarbību ir no 7–10 mārciņām, bet par trīs stundu mācību dienu maksa ir 20 mārciņu. Šobrīd Kristīne skolā mācīties gribētāji pat gaida rindā.
Aija Otomere, kura pārstāv Latviešu valodas aģentūru, zīmīgi noteic: "Mēs kā Latviešu valodas aģentūra vēlamies akcentēt arī šo vecāku līdzatbildību.
Tas ir skaidrs, ka visam naudas nepietiek, ka vecākiem arī jābūt gataviem ieguldīt no savas puses par šo kvalitatīvo, neformālo izglītību, tāpat kā mēs par savu bērnu interešu pulciņiem maksājam.
Tam būtu jābūt pašsaprotamam, bet diemžēl ne vienmēr tas ir pašsaprotami, ka šīm attiecībām – Latvijas valsts un diaspora – jābūt divpusējām."
Skolotāju atalgojums un izdegšana
Skaidrs, ka skolotājs diasporā, tas ir brīvprātīgs darbs, skolotāju atalgojums drīzāk ir simbolisks honorārs. Paveicies tajās valstīs, kur biedrību darbs ir sakārtots, piemēram, Somijā, kā stāsta ELA pārstāve Aira Priedīte: "Somijā ir sakārtota biedrību darbība; ja tu strādā biedrībā, tu esi brīvprātīgais, bet minimālā alga pienākas. Tur par to nav jautājumu. Tur šis jautājums ir sakārtots. Mēs esam meklējuši risinājumus, kā samaksāt skolotājiem. Kā izmērīt, kā salāgot? Jo ir pedagogs, kurš ir studējis, lai kļūtu par skolotāju, un ir entuziastiska mamma, kura dibina skolu un darbojas pilnīgi citā režīmā. Tad nāktos veidot no valsts puses kādu standartu, un tad varbūt var runāt par atalgojumu diasporas skolās. Par standartu runājot, diez vai skolas spēs to izpildīt."
Amerikā skolas dzīvo, tikai pateicoties entuziastiskiem vecākiem, kuri par savu darbu saņem honorāru, kas nosedz degvielas maksu un vēl šo to. Kā saka Elisa, atlīdzināt profesionālo laiku mums nav pa spēkam. Tāpēc nereti runā par diasporas mācībspēku izdegšanu, tieši tāpēc ir jācenšas veicināt diasporas skolu skolotāju atbalstu visos iespējamos veidos, arī emocionālos. Ļoti motivējoši ir skolotāju klātienes kopā sanākšanas pasākumi, kad skolotāji gūst spēku viens no otra.
