Sadaļas Sadaļas

12 jautras Lieldienās spēlējamas spēles un rotaļas no sendienām

Lieldienās bez rotaļām nevar; kur svinēšana, tur arī rotaļu jautrība. Esam apkopojuši senatnē spēlētas un mūsdienās joprojām interesantas spēles, tās var spēlēt ārā un telpās.

Lieldienu svinēšana notiek vairākas dienas, tāpēc jāsāk gatavoties, mācoties spēles!

ĪSUMĀ:

Cūciņas dzīšana

Šī spēle aprakstīta 1930. gadā laikrakstā „Kurzemes Vārds”.

„Sētas vidū izkaš mazu bedrīti, kur nu jāiedzen koka klucītis, saukts par cūciņu. Viens nostājas pie bedrītes ar koka nūju, tas ir cūciņas sargātājs, bet pārējie stāv ar nūjām pie savām bedrītēm un mēģina cūciņu iedzīt sargātāja bedrītē. Ja kādam spēlētājam tas izdodas, tad spēlīte ir vinnēta.„

Olu ripināšana

Vajadzīgs plats dēlis vai silīte, ko nolikt slīpi, var dabā atrast uzkalniņu. Pirmais spēlētājs ripina savu olu pēc iespējas tālāk. Otrs savu cenšas uzripināt tai virsū. Ja ola pieskaras jau lejā esošajai, tad otrs ripinātājs savāc abas olas, ja ne – atstāj arī savējo, ko tad mēģina iegūt nākošie spēlētāji.

Kam stiprākā ola!

Skaisti nokrāsotas olas Lieldienās vienmēr bijis saimnieču lepnums, dažreiz pat krāsošanas knifiņus turēja noslēpumā. Lieldienās ne tikai skaistāk nokrāsotās olas izrādīja, bet arī sacentās, pārbaudot olu stiprumu.

Spēle vienkārša – viens spēlētājs olu tur ar smailo galu uz augšu, otrs spēlētājs ar smailo olas galu sit pa olu. Tas, kura ola paliek vesela, turpina spēli, tagad sit ar olu apaļajiem galiem. Šajā spēlē arī dažādas gudrības – ola jātur stingri plaukstā, tas palīdzot! Vēl ir citas gudrības – atjautīgi spēlētāji izmanto pīļu olas, uzdodot tās par vistu olām, vai pat iemanās spēlēt ar olām, kas izvirpotas no koka.

Šūpošanās

Lieldienas ir īstais šūpošanās laiks, tas jāievēro ik gadu. Ticējumi saka, ka, ja reiz šūpoļu taisīšana kādā mājā sākta, tās jāceļ ik gadu: „Ja kāds, kas agrāk lieldienās taisījis šūpoles, nu tās vairs neceļ, tad labie gari atriebj viņam par to. /J. A. Jansons, Olaine. M. Šķile, Nīca./

Sietiņa dzīšana

„Lieldienas rotaļa ir sietiņa dzīšana. Rotaļas iesācējs paņem lakatu, sagriež to gurstī un, citus dzenādams, lūko kādam iesist. No pulka kāds jautā: "Ko tu dzen?" – "Sietiņus dzenu." – "Cik augstu sietiņš?" – "Deviņas jūdzes." Tiklīdz to izsaka, visiem jābēg. Kam dzinējs iesit, tam jāiet viņa vietā." /”Kurzemes Vārds”, 1930. IV, 20./

Ripu sišana

Izmanto koka ripu – no koka nozāģētu ripuli. Ripa ir viena visiem  spēlētājiem, bet nūju katrs pats sev sameklē. Spēlei ir starta līnija, pie tās pa vienam nostājas spēlētāji un cenšas ar koku ripu pēc iespējas tālāk aizmest. Uzvar tas, kura mestā ripa vistālāk aizlidojusi.

Variants: Izmanto garenu koka klucīti vai apaļa koka gabalu – apmēram 20 cm garu. Spēlētājs koka klucīti pamet gaisā un ar nūju to cenšas aizsist pēc iespējas tālāk.

Veiklākie olu nesēji

Sacenšas vismaz divi dalībnieki. Nepieciešamas karotes un olas. Sacenšas, kurš ātrāk un, nenometot olu, to aiznesīs līdz norunātam mērķim. Lai spēle jautrāka, izvēlieties pavisam mazu karotīti, tajā olu būs grūtāk noturēt.

Uz cūkkūtiņu putru ēst!

Vienam dalībniekam aizsien acis, un tas nu prasa: „Kur tu mani vedīsi?” Viņam atbild „Uz cūkkūtiņu putru ēst.” Pirmais atkal jautā: „Vai karote ir?”  Viņam atbild: „Meklē pats!” Tad visi sāk bēgt, un ķērējs lūko kādu noķert. Kuru pirmo noķer, tam aizsien acis, un spēle sākas no gala.

Kur snīpis?

Rotaļa, kuras dialoga teksts jāzina abiem spēlētājiem. Viens spēlētājs satver otra degunu un jautā (te sākas dialogs):
– Kur snīpis?
– Ezerā!
– Ko dara?
– Dēj olas!
– Cik izdēja!
– ... (nosauc skaitli)
– Kādas?
– (spēlētājs sauc īpašības) Zelta, sudraba, dzeltenas, dimanta (vai citas lieliskas pazīmes), bet noslēdz uzskaitījumu ar – ... un apkakātu.
– Kam dosi?
– Zelta mammai, sudraba tētim, dzelteno omei, dimanta draugam (pēc spēlētāja ieskatiem).
– Kam dosi apkakāto?
– Tev!

Sakot “Tev” atbildētājs cenšas degunu izraut no jautātāja tvēriena, ja tas neizdodas, tad jautātājs tur degunu labi stingri.

Bagātais un nabagais

Es tik esmu bagāts vīrs, bagāts vīrs:
Man putniņu dies' un gan', dies' un gan'.
Es varēju citam dot,
I pašam atlikās.

Bet es esmu nabadziņš, nabadziņš:
Man putniņu mazumā, mazumā.
Es tev lūdzu, bajārīti, dod man vienu pazarīti.
Ja nedosi pazarīti, nolauzīšu galotnīt'.

Visi stājas virknē cits aiz cita, Bagātais – priekšā, Nabadziņš – maliņā. Bagātais iet uz priekšu, dziedādams cēli un lielīgi, pārējie – aiz viņa.

Kad Bagātais izdziedājies, tad Nabadziņš noskumis nostājas Bagātā priekšā, paklanās un lūdz kādu pazarīti. Bagātais, nicinoši noskatījies uz Nabadziņu, iet tālāk un lielās. Tad Nabadziņš, kamēr Bagātais neredz, paķer dažus no rindas gala. Tā tas turpinās, līdz Bagātais paliek viens pats. Bagātā izbrīns, ka viņam nav vairs neviena Putna, ir gana labi jānospēlē, šajā gadījumā lieka uzspēle nebūs sliktas gaumes rādītāja.

Bijušais Bagātais ieņem Nabadziņa vietu vai arī viņu vietas ieņem citi bērni, un rotaļa turpinās.

 

Ragi, ragi

Visi spēles dalībnieki sēž ap galdu, roku rādītājpirkstus izstieptus tur pie galda malas.

Vienu dalībnieku izvēlas par spēles vadītāju, tas dod komandas.

Visi spēlētāji kopā saka “ragi, ragi”, ar rādītājpirkstiem sitot pa galda malu; kad spēles vadītājs saka, piemēram, “vērsim ragi” (nosaucot dzīvnieku ar ragiem), visi spēlētāj rādītājpirkstus liek pie galvas, attēlojot ragus. Ja spēles vadītājs saka, piemēram, “kaķim ragi” (nosaucot dzīvnieku, kuram ragu nav), tad visi rokas paslēpj zem galda.

Ja kāds no spēlētājiem kļūdās, dod ķīlu. Vēlāk rīko jautru ķīlu izpirkšanu.

Rotaļa svētku nogurdinātajiem "Mēs ejam, mēs ejam pār kalniem un pār lejām!"

Ja esat noguruši no svētku svinēšanas – olu krāsošanas, ripināšanas un ēšanas, sēdēšanas pie svētku mielastu galda vai pat šūpošanās, tad jums palīdzēs šī jautrā rotaļa.

Mēs ejam, mēs ejam
Pār kalniem un pār lejām X2

Tur nāk viens* lustīgs dancotājs
Ar rokām, kājām piesizdams. X2

Tad lūdzu vārtus atveriet,
Un dancotāju ielaidiet. X2

Mēs dancosi, mēs dancosim,
Nevienu neievērosim! X2

Rotaļnieki sastājas dārziņā, viens – ārpusē. Dziedot pirmo pantu, visi iet pa dejas ceļu, solists – pretējā virzienā.

Otrajā pantā visi stāv un dziedot sit plaukstas. Solists turpina ceļu, uzdancojot un sitot plaukstas ("garās plaukstas", skatīt video!).

Trešajā pantā rotaļnieki paceļ sadotās rokas un solists (vai vēlāk solisti) ložņā zem tām iekšā un ārā. Šī panta beigās visiem solistiem jābūt apļa iekšpusē.

Ceturtajā pantā vidū stāvošais (stāvošie) uzlūdz kādu no malējiem un griežas elkoņos.

Atkārtojot rotaļu, par solistu top uzlūgtais. Taču, ja bērnu ir vairāk un visi grib būt par solistiem, tad pēdējā reizē apkārt var staigāt visi, kas to vēl nav darījuši.

* Var būt vairāki dancotāji, tad apdzied, minot, cik.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt