Vienā no Latvijas mobilo pakalpojumu sniedzēju veiktajā aptaujā apkopotas vecāku, skolotāju, skolēnu atbildes par mobilo telefonu lietošanas paradumiem. Iegūtie dati saskan ar iepriekš veiktiem pētījumiem - mobilo telefonu lietošana ir lielāka nekā vajadzētu pēc visām nostādnēm un veselības organizāciju rekomendācijām, pauda Hačatrjana. Aptaujā fokuss bija par telefonu lietošanu skolā un starpbrīžos, kas jānošķir no telefona lietošanas kopumā.
Svarīgi nošķirt, vai runājam par tehnoloģijām izglītībā kopumā, vai runājam par nekontrolētu, spontānu sava telefona lietošanu mācību stundās vai starpbrīdī.
Mēs redzam – aptaujātie atbalsta ideju, ka arī starpbrīžos telefonu lietojumu vajadzētu ierobežot. Nav tā, ka skolēni vēlas lietot telefonu, viņi atpazīst problēmu.
Paradokss, ka šķiet – spēlējot spēlītes, atpūtinām smadzenes, bet prāta resursi ir diezgan ierobežoti, prātam nepieciešama regulāra atpūta. Mācību stundas laikā prāts ir paaugstināti aktivizēts un piepūlēts, starpbrīdis būtu ideāls laiks prāta atpūtai. Kognitīvi pauzē visa apstrādātā informācija var nogulties ilgtermiņa atpūtā, tas nozīmē iemācīšanos. Ja tas nenotiek – skrollējot ekrānu, bāžam galvā jaunu informāciju - rodas problēma, nenotiek atpūta, prāts tiek pārslogots.
Telefonu lietošanas paradumos mazāk pētīti skolēni, bet fenomens par telefona klātesamību ir pētīts, noskaidrojot, ka telefona klātesamība aizņem mūsu smadzeņu kapacitāti. Pētnieki saka, ka pat neapzināti domājot, ka jāieskatās telefonā, ka ziņa atnāks, tas prātam samazina spēju parādīt sniegumu mācību stundā vai pieaugušajiem darbā.
Tomēr daļa vecāku un skolotāju šajā aptaujā norādījuši, ka neatbalsta viedierīču aizliegumu starpbrīžos. Iespējams, ka vecākiem šķiet, ka bērna sasniedzamība jebkurā brīdī ir svarīga. Tas lielā mērā ir arī jautājums par ieradumiem, uzskata Hačatrjana, uzsverot, ka skolai jādomā par aktivitātēm, ko skolēniem piedāvāt telefona aizlieguma vietā. Ir skolas, kurās veido no telefoniem brīvā zona, kur ir dažādas aktivitātes, kurā ieejot, telefons jānoliek malā.
