Tomēr vecākiem ir uzmanīgi jāklausās šajā klusumā, jo bieži tas nes vairākus vēstījumus. Iespējams, to, ka viss ir tik sarežģīti, ka bērnam nav prasmju formulēt savu pieredzi par notiekošo skolā. Iespējams, bērnam ir bail stāstīt par sarežģījumiem, zinot, ka sekos emocionāla reakcija no pieaugušo puses, kas visu vēl vairāk sarežģīs, jo bērns jūt, ka šādi notikumi vecākam sāp ne tikai tāpēc, ka viņa bērns cieš, bet arī tāpēc, ka pats pieaugušais varbūt nav ticis galā ar savām skolas gaitu traumām.
Klusēšana varbūt saistīta arī ar emocionālo pārslodzi. Arī mēs - pieaugušie - nereti pēc dziļākiem emocionāliem pārdzīvojumiem - pārdomu raisošas filmas, teātra izrādes vai mākslas notikuma - nespējam tūlīt runāt par savām sajūtām. Ikvienam ir vajadzīgs laiks atkāpties un paskatīties uz notikumiem no malas, lai sakārtotu domas un labāk izprastu notiekošo.
Kad runāt par notikumiem skolā?
Sarunas ar bērnu ir jāplāno. Ja nesaņemat pilnvērtīgas atbildes no saviem bērniem, iespējams, jautājumi tiek uzdoti garāmskrienot gaitenī, pirms sīvākas cīņas gulētiešanas un zobu mazgāšanas posmā, arī starp mājasdarbiem, pārtraucot bērna sarunas vai spēles ar draugiem, vai jebkurā citā nepiemērotā brīdī.
Rūpīgi izvēlēta vieta un laiks, kad visas sarunā iesaistītās puses ir pieejamas, mainīs ļoti daudz.
Veidojiet rituālus vakaros. Ne visās ģimenēs ir iespēja visiem vakariņot pie viena galda, bet laiks pirms gulētiešanas, kad bērni var iekārtoties spilvenos ar tējas krūzi, viņiem tiek uztaisīta pēdu masāža vai papaijāta muguriņa, patiešām var atvērt durvis arī sarežģītākām sarunām. Ir būtiski, ka jums šie rituāli ir, jo tad bērni un jaunieši rēķināsies, ka jums ir kopīgs laiks sarunām.
Vecāki, jums piemērotais brīdis sarunai var nebūt piemērots bērnam!
Ja gatavojaties nozīmīgākai sarunai, pabrīdiniet bērnu. Tāpat noteikti jūs jau pamanāt mirkļus, kad bērns ir sarežģītā situācijā. Vispirms pajautājiet: "Vai vēlēsies aprunāties ar mani par šo?"
Kā runāt par notikumiem skolā?
Labs atbalsts sarunām ir dažādas situāciju spēles, darba lapas, jo tas ļauj notikumiem tuvoties netieši. Ir bērni, kuriem patīk lomu spēles, kuriem patīk klausīties par to, kā vecākiem veicas darbā, kā sokas brāļiem un māsām, jo tas viņiem rada sajūtu, ka viņi nav vienīgie, kuri piedzīvo grūtības.
Laba ideja varētu būt arī darba lapa, kur bērns var soli pa solim vai pēc nejaušības principa atbildēt uz jautājumiem, un viņam patiks, ja arī vecāki pastāstīs par savu dienu.
Izdrukā spēli!
Ir būtiski pievērst vienlīdz lielu uzmanību gan bērna grūtībām, gan mazajām uzvarām un pozitīvajiem aspektiem, lai bērnam neizveidojas sajūta, ka viņš saņem ļoti daudz uzmanības vienīgi tad, kad ir sarežģījumi skolā. Tas var izveidot bērnā ieradumu pārspīlēt notikumus vai pat melot.
Kā saprast, ko darīt?
Tas vienmēr ir sāpīgi un pat traumatiski vecākiem - uzzināt, ka bērns piedzīvo sarežģītus notikumus skolā: bulingu, izslēgšanu, pazemojumus no klasesbiedru vai pedagogu puses. Nereti šīs sāpes ir saistītas ne tikai ar to, ko pārdzīvo bērns, bet pieaugušais atceras arī savas bērnības notikumus.
Vecākiem bieži rodas vēlme tūlīt rīkoties, bet pirms tam ir svarīgi saglabāt mieru un uzdot bērnam visbūtiskākos jautājumus - "Kā es tev varu palīdzēt?" vai "Vai ir kaut kas, ko es varu darīt tavā labā?".
Ja bērns saka, ka palīdzēt nevajag, ka pats tiks ar visu galā, ja īpaši lūdz neiejaukties, būtiski ir to respektēt. Šādās situācijās jūsu klātbūtne un spēja mierīgi uzklausīt bērnu, uzdodot viņam jautājumus, jau pati par sevi ir liela palīdzība.
Kāpēc bērni visbiežāk atsakās no mūsu palīdzības? Katrs notikums skolā ir saistīts ar simtiem neredzamu procesu. Pēkšņi ielaužoties skolas ekosistēmā, mēs ne tikai varam padarīt lietas sliktākas, bet mēs atņemam bērnam iespēju un spēku risināt notikumus pašam. Sarunāšanās ar vecākiem palīdz saprast, analizēt, pārskatīt savu rīcību, meklēt jaunas perspektīvas.
Jūs varat palīdzēt bērnam, uzdodot jautājumus:
- Kādas tev ir idejas, ko nākamajā reizē darīt citādi?
- Vai tev ir doma, kā šī situācija varētu attīstīties ideālajā pasaulē, kur notikums tiek atrisināts uzreiz pēc pirmā signāla, lai gan realitātē situācija ir pilnīgi citādāka?
- Vai tev šķiet, ka šī ir vienreizēja situācija vai tā ir atkārtojusies vairākas reizes?
- Ko tu domā, kāpēc konkrēts pieaugušais vai bērni rīkojas tieši tā?
- Vai tas notiek tikai ar tevi, vai arī ar citiem bērniem?
- Ko dara citi bērni šādās situācijās - iesaistās vai norobežojas?
- Kā rīkojas pieaugušie, ja viņi ir aculiecinieki?
Ja tomēr nepieciešams iejaukties…
Ideālā pasaulē bulinga gadījumi tiktu atrisināti uzreiz pēc pirmā signāla, taču realitātē situācijas ir daudz sarežģītākas.
Vardarbība ir komplekss process, un vecākiem jābūt gataviem uz dažādām reakcijām no iesaistītajiem – vecākiem, pedagogiem un bērniem.
Reakcijas var svārstīties no pārsteiguma un nolieguma līdz pretestībai, upura vainošanai un notikumu sagrozīšanai. Bieži vien grupas reakcija atšķiras no individuālajām, kas var radīt papildu izaicinājumus.
Sazinieties ar citiem vecākiem, lai uzzinātu, vai arī viņu bērni ir saskārušies ar līdzīgām problēmām. Jums varētu šķist, ka situācija attiecas tikai uz jūsu bērnu, taču bieži vien vardarbība ir ilgstošs process, kurā iesaistīti vairāki bērni. Pāridarītāji mēdz izvēlēties vienu mērķi, un citi bērni varētu būt cietuši agrāk. Savā praksē esmu saskārusies ar situāciju, kad Latvijas skolās bērni gadiem cieš no vienaudžu grupas, taču pieaugušie nebija sapratuši problēmas mērogus.
Nākamais solis ir sazināties ar klases audzinātāju, vislabāk – rakstveidā e-klasē, mykoob vai citā ziņojumu platformā. Norādiet situāciju, jautājumus un bažas, kas jārisina. Ir svarīgi, lai klases audzinātājs uzzinātu par situāciju tieši no vecākiem, nevis caur skolas vadību. Ja skola neatbild, ir vērts rakstīt oficiālu iesniegumu ar lūgumu to reģistrēt skolas lietvedībā.
Ja situācija netiek atrisināta klases līmenī, nākamais solis ir rakstisks iesniegums skolas vadībai. Detalizēti aprakstiet situāciju, kas ir darīts, ar kādiem rezultātiem. Iekļaujiet faktus un skaidri norādiet, kādas darbības vēlaties redzēt no skolas puses. Šajā posmā skolas vadībai būtu jāiesaistās, lai nodrošinātu problēmas risinājumu.
Ja arī pēc skolas vadības iesaistes situācija neuzlabojas, varat vērsties pie pašvaldības izglītības pārvaldes. Šajā posmā var būt nepieciešama papildu atbalsta meklēšana, lai nodrošinātu, ka skolas rīcība atbilst bērnu drošības un labklājības prasībām. Ja situācija joprojām nav atrisināta vai ja skolas un izglītības pārvaldes rīcība ir nepietiekama, iesaistiet atbildīgās valsts iestādes, piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības centru vai Izglītības kvalitātes valsts dienestu. Šie dienesti ir atbildīgi par bērnu tiesību aizsardzību un izglītības iestāžu kvalitātes uzraudzību.
Iespējams, dažādas citas institūcijas varētu būt iesaistītas (to Latvijā ir daudz). Ir svarīgi bērnu informēt, ko jūs darat, plānojat, kādi ir jūsu nākamie soļi. Arī mazi bērni saprot daudz, un tas mazinās viņu bezspēcību un vēlmi veikt kādus radikālākus soļus. Iedrošiniet izmantot bērnu un jauniešu uzticības tālruni 116611, krīzes tālruni, runāt ar psihologu un citām uzticības personām par to, kas notiek skolā.
Ko nekādā gadījumā nedarīt?
Nemēginiet risināt situācijas ar citu vecāku bērniem pa tiešo. Katru gadu Latvijas skolās joprojām ir situācijas, ka bulinga gadījumā kāds no vecākiem mēģina izrēķināties ar kādu no pusēm.
Nemēģiniet atrast vienu vainīgo. Bulings un jebkura cita sarežģīta situācija ir grupu dinamikas process, un, izslēdzot vienu faktoru, situācija neuzlabosies. Ja aizies pāridarītājs, pēc kāda laika būs jauns. Ja aizies cietušais no klases, pēc kāda laika klase atradīs kādu citu, ko kaitināt. Tāpēc ir svarīga sadarbība ar skolas komandu, lai risinātu situāciju pēc būtības, meklētu pozitīvos resursus.
Nesāciet rīkoties bez dziļākas izpratnes. Vecāku vēlme nekavējoties rīkoties bieži rada vēl lielāku spriedzi, ja problēma nav pilnībā izprasta. Piemēram, nekavējoties uzsākot asas diskusijas ar citu bērnu vecākiem vai skolas vadību bez rūpīgas situācijas analīzes, var rasties jaunas problēmas vai konflikts tiek eskalēts.
Pirms jebkuras rīcības ir svarīgi uzklausīt bērnu, ievākt informāciju un mierīgi apsvērt turpmākos soļus.
