Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš, raksturojot situāciju ar palīdzības nepieciešamību mammām ar garīga rakstura traucējumiem, skaidroja, ka valstī ar garīgo atpalicību ir vairāk nekā 90 tūkstoši cilvēku, vērā ņemami traucējumi, kuru dēļ nepieciešams noteikt invaliditāti, ir nepilniem 30 tūkstošiem cilvēku.
Pakalpojuma "Mežrozes" vecākā sociālā darbiniece Elīna Šeibe-Saveļjeva raksturo pakalpojumu, ko Latvijā institūcijas var piedāvāt mammām ar garīga rakstura traucējumiem. "Mežrozes" piedāvā pakalpojumus mammām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir bērni līdz sešu gadu vecumam. Mammai ir aprīkots dzīvoklis, kur palīdz nodrošināt sadzīvē nepieciešamo, tāpat ir pieejama speciālistu palīdzība.
Mammas nāk no sociāli nelabvēlīgām vai audžuģimenēm, vai citādiem apstākļiem, līdz ar to mammām ir dažāda līmeņa sociālās un sadzīviskās prasmes.
Šajā pakalpojumā mammām iemāca labāk dzīvot sabiedrībā. Pirmajos trīs mēnešos veic padziļinātu izpēti, lai saprastu mammas spējas un zināšanas. Tāpat ir jāsaprot, kādas prasmes mammai būtu nepieciešamas pēc pakalpojuma sniegšanas beigām. Divu gadu laikā cenšas palīdzēt apgūt dažādas prasmes, kuras iespējams apgūt, ņemot vērā mammu diagnozi.
""Mežrozēs" mammas visbiežak nonāk ar krīžu centru palīdzību. Kad ir pagājis laiks "Mežrozēs", tad izvērtē, kāda palīdzība turpmāk nepieciešama, tad pašvaldība var izveidot nepieciešamo atbalsta sistēmu,"
pauda Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Viesturs Kleinbergs.
Cilvēku ar garīgā rakstura problēmām un ar maziem bērniem darba devēji nevēlas nodarbināt. To zinot, mammas tiek sagatavotas, attīstot dažādas prasmes. Darba devējiem mēdz būt aizspriedumi pret cilvēkiem ar invaliditāti, mammas aicina darba devējus neinformēt par saslimšanu, skaidroja Elīna Šeibe-Saveļjeva.
Aldis Dūdiņš piekrīt, ka trešajām personām nav nepieciešams zināt par šīm saslimšanām. Intelektuālās attīstības traucējumu gadījumā ir zems izglītības līmenis. Klasisko psihisko slimību gadījumā svarīgi dzert medikamentus un apmeklēt ārstu, tad problēmām nevajadzētu būt.
Pieejamās aprūpes formas ir dažādas. Svarīgi, ka cilvēks nonāk sociālo dienestu redzes lokā, tad var izveidot individuālu palīdzību, uzsvēra Viesturs Kleinbergs.
Elīna Šeibe-Saveļjeva usvēra, ka sociālajam darbiniekam ir jāizvērtē, cik liels atbalsts personai nepieciešams, ir gadījumi, kad pietiek ar minimālu atbalstu mājās.
