Viens no pirmajiem erudīcijas jautājumiem, kas, Uģa Joksta nolasīts, izskanēja šajā raidījumā, arī definē šīs spēles būtību un mērķi: "Pirmais sabiedrisko mediju labdarības maratons "Dod pieci!" norisinājās 2010. vai 2014. gadā?"
Uzņēmēja Ģirta Slaviņa komanda pēc nelielas diskusijas nonāk pie pareizās atbildes – maratons aizsākās 2014. gadā.
Tātad labdarības maratons šogad norit devīto reizi, un vienmēr ar īpašu labdarības spēli tajā iesaistās arī Latvijas Televīzijas erudīcijas projekts "V.I.P.".
Viena no spēles komandām ir Latvijas Televīzijas kolēģi: kapteinis Gints Amoliņš, Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists, strādājis gan radio, gan televīzijā. Studējis starptautiskās attiecības, politiku un ekonomiku, bet nokļuvis žurnālistikā, kur savas profesionālās zināšanas apliecina, vadot Latvijas Televīzijas raidījumu "Pasaules panorāma". Runā piecās valodās, spēlē akordeonu un brauc uz planētas karstajiem punktiem. Vēl, strādājot radio, uzvarējis ASV Valsts departamenta Izglītības un kultūras lietu biroja rīkotā konkursā "Exchanges Connect" ar videoklipu par atkritumu šķirošanas un pārstrādes nozīmi sabiedrības dzīvē.
Ina Strazdiņa, žurnāliste, Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta ārzemju ziņu atbildīgā redaktore. Talsiniece, žurnālistikas ceļi ieti gan presē, gan radio, bet nu jau trīs gadus LTV. 2009. gadā saņēmusi titulu Eiropas Gada cilvēks Latvijā, apliecinot tā ieguvēja ticību Eiropas idejām un vēlmi paplašināt sabiedrības zināšanas par Eiropas jautājumiem.
Ingus Graudiņš, Latvijas Televīzijas operators, cilvēks, kurš uz pasauli skatās caur kameras objektīvu, komandas cilvēks, kuru pamana retāk, bet bez kura darba netaptu reportāžas no Ukrainas. Visi trīs šoruden saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni par profesionālu darbu, pašaizliedzību un drosmi, dokumentējot karu Ukrainā un ukraiņu tautas cīņu par savas valsts brīvību. Ingus ar Inu no Ukrainas atbraukuši iepriekšēja vakarā, noguruši, redzētā iespaidoti, jo Kijivā, Donbasā, Hersonā filmējuši bērnus, kas joprojām ir kara zonā, lai veidotu filmu un stāstītu, kāda ir ukraiņu bērnu bērnība kara laikā.
"Viņi ir mazi pieaugušie! Viņi nesmaida! Viņu skatījums uz dzīvi ir kā pieaugušajiem!" ar sāpēm balsī stāsta Ina, norādot: "Iedomājaties, ka ciematā ir palikuši divi bērni, bieži vien bez vecākiem, daudzi emigrējuši, bet viņi, kas palikuši, dzīvo kā pieaugušie. Mums stāstīja, ka kapelāns apciemojis ciematu un uzdāvinājis puisītim kartīti ar kaķiem, kā jau bērnam. Dmitrijs, tā sauc puisīti, vaicājis vai nav otras tādas fotogrāfijas, jo viņam esot draugs, kurš arī ļoti priecātos par šādu dāvaniņu. Dalīties ikvienā sīkumā, – tāds princips valda kara pārņemtajā Ukrainā! "
"Pie šādas situācijas nedrīkst pierast," turpina Gints Amoliņš, "pasaules vēsturē ir gana daudz piemēru, kad pie kara pierod, tas ir milzīgs risks! Mums ir jāziedo savs brīvais laiks, lai atbalstītu Ukrainu un palīdzētu cilvēkiem gan tur, gan te!"
"Mums tas ir darbs, tāpēc mēs esam Ukrainā,'' domu turpina operators Ingus Graudiņš, sakot, ka "mēs neļaujam un neļausim aizmirst tur notiekošo, mēs esam pie pašas frontes un dosimies atkal uz Ukrainu!"
LTV Ziņu dienesta komandai pretī stājas uzņēmēja kapteiņa Ģirts Slaviņa komanda. Ģirts šobrīd vairāk zināms ar palīdzību ukraiņu sievietēm, Rīgā nodibinot mājas virtuvi "Borščs – vakariņas pie ukrainietēm", radot Latvijā iebraukušajām ukrainietēm darba iespējas un iepriecinot apmeklētājus ar vakariņām, kas silda ne tikai vēderu, bet arī sirdi. Bez Ģirta līdzdalības neiztika arī, organizējot vasaras nometni ukraiņu bērniem Vaidavā. Par boršča virtuves ideju, tās realizāciju saņēmis arī Rīgas domes Atzinības rakstu kopā ar citiem Ukrainas atbalstā iesaistītajiem. Pilnīgi nemaz nedomājot, vai un kāpēc, – komandā būt uzreiz piekrita Andrejs Osokins, pianists, kura vārds aizskanējis tālu aiz Latvijas robežām. Viņš piedalījies pasaules nozīmīgākajos pianistu konkursos, koncertējis ar pasaulslaveniem mūziķiem un kolektīviem daudzās valstīs.
Šobrīd Andrejs iesaistās un pats organizē projektus, kuru mērķis ir atbalstīt Ukrainu. Šogad trešais "Osokina Brīvības festivāls" tika veltīts Ukrainai. Visi festivālā laikā iegūtie līdzekļi ziedoti Ukrainas cilvēku atbalstam.
Trešais komandā ir Rauls Vēliņš, pēc profesijas ārsts, šobrīd "Roche Latvija" direktors, ideju ģenerators un inovāciju atbalstītājs. Rauls ir strādājis Rīgas Stradiņa universitātē Iekšķīgo slimību katedrā par docētāju un Ventspils Centrālajā slimnīcā par Terapijas nodaļas vadītāju. Studējis Rīgas Medicīnas institūtā, maģistra grādu medicīnas zinībās ieguvis Dandī Universitātē Skotijā. Rauls atbalsta Ukrainas māksliniekus Latvijā, trīs baletdejotājas.
"Pateicoties Aivara Leimaņa izveidotajam unikālajam globālajam baleta tīklam, kurā atrodams ikviens Ukrainas mākslinieks, un faktam, ka Latvija uzņēmusi trīs balerīnas, "Roche Latvia" iesāka aicināt mākslinieces uz dažādiem zinātniskiem forumiem, pasākumiem, tā atbalstot viņas, ļaujot profesionāli izpausties, stāstīja Rauls Vēliņš, norādot: "Dienā, kad bombardēja Kijivu, mums bija nozīmīgs zinātnisks forums, un mēs aicinājām mākslinieces piedalīties tajā ar priekšnesumu. Viņas nezināja, vai varēs nodejot, darīja to ar asarām acīs, zem krievu bumbām todien bija viņu ģimenes Kijivā…"
"Mums ir tā sāpīgā privilēģija saprast un zināt, ko var sagaidīt no mūsu austrumu kaimiņa," saka pianists Andrejs Osokins, "mūsu vecāki to jau ir piedzīvojuši, tāpēc mūsu uzdevums ir palīdzēt. Tieši tā ļaut profesionāļiem izpausties šeit Latvijā, kā to dara Rauls, kā Ģirts – tas ir ļoti svarīgi. Savā ziņā tā mēs šos šausmas piedzīvojušos cilvēkus ārstējam. Apliecināt, ka mēs esam kopā ar ukraiņu tautu un jebkurā veidā atbalstīsim, es teiktu, dedzīgi atbalstīsim. Kad aizbraucu koncertēt uz Vāciju un dzirdu, ka viņi runā tikai par augošajām cenām, vaimanā, mani pārņem izmisums. Eiropā ir karš, bet viņi žēlojas par savu labklājīgo dzīvi! Mums jābūt ar ukraiņiem līdz viņu uzvarai, lai ko tas no mums neprasītu!"
Savukārt Ģirts Slaviņš, vaicāts, vai tiešām latviešiem tik ļoti garšo borščs un citi ukraiņu nacionālās virtuves ēdieni, skaidroja: "Es teiktu, – jā, cilvēki nāk vienkārši paēst un, ja atgriežas, tad garšo. Varbūt sākotnēji tā ir cilvēcīga interese, pat ziņkāre, bet pārņem tā kopības sajūta, kas valda mūsu ēstuvē, tur ir ļoti laba atmosfēra. Un, nē, es nevaru pierast pie kara, pie ziņu satura, mani vecvecāki man ir daudz stāstījuši, kā pārdzīvoja pērnā gadsimta 40. gadu karu, tas ir manos gēnos. Un, lai arī šis nav sprints, ceru – nebūs maratons, es turpināšu atbalstīt ukraiņus!"
Tikmēr Rauls Vēliņš atceras pasākumu Ventspilī, kurā muzicēja arī "Roche Latvia" atbalstīta ukraiņu nacionālā instrumenta banduras mūziķe Darja Leleiko. "Darja šobrīd ar divām meitām dzīvo Ventspilī, bet viņas vīrs ir Ukrainā frontes pirmajās rindās. Viņi cenšas katru dienu sazināties un ļoti pārdzīvo, kad kādu apstākļu dēl zvanu nesaņem. Viņa cer, ka viss būs labi, viņa esot apsolījusi vīram, – ja viņš atgriezīsies no kara dzīvs, viņa dāvās viņam dēlu!"
Šajā "V.I.P." spēlē erudīcijas jautājumi ir atvirzījušies otrajā plānā, tie tiek atbildēti viegli, galvenais spēles uzdevums ir motivēt un atbalstīt kaut aiziet uz Doma laukumu un noziedot ukraiņu bērniem Latvijā labdarības maratona "Dod pieci" laikā, ko vēl var pagūt izdarīt līdz 22. decembrim.
Jau pēc ieraksta Andrejs Osokins saka sirsnīgu paldies LTV žurnālistu komandai: "Tas ir tik svarīgi un varonīgi, ko jūs darāt, ka jūs rādāt patieso Ukrainu un kara šausmas tur! Es pamanu, kā valdības pieņem lēmumus, tieši pateicoties žurnālistu darbam. Ka viņi redz un lemj par nopietnu atbalstu Ukrainai vai sankcijām Krievijai tieši tāpēc, ka žurnālisti ir pirmajās rindās un atklāj patiesību!"
Šīs spēles punkti ir pārvērtušies lieliskā ziedojumā Ukrainas bērniem, ko uzreiz pēc raidījuma pagaidām "V.I.P." čeka formā spēles vadītājs Uģis Joksts nogādā stikla studijā Doma laukumā.
