"Durvis man ir Trikātas brunču krāsā, tā kā Trikātas brunči, tā arī durvis ir nokrāsotas, noskatījos no igauņiem un domāju, man arī vajag, vismaz krāsaini…" stāstīja autore.
Darbnīca, kurā top Paegles mini ciema ēkas ir pavisam neliela telpa. Tās vidū ir Stāmerienas pils makets, pie kura pašlaik norit darbs.
"Vēl te daudz tāpat, ko slīpēt un darboties, tagad logi jāpieslīpē un jāieliek iekšā. Un vēl visādas lietiņas, kas ir jāizdara, bet pats galvenais vēl jumts jāuzliek, tā kā viss ir procesā," pastāstīja Paegle.
Tie, kuri zina grezno Stāmerienas pili, var iztēloties tornīšus, balkonu, dažādās detaļas. Tas viss pilnīgi precīzi pārtop maketā.
"Ir, pieņemsim, kut kādām pilīm vai baznīcām, vairāk jau muižām, kad var dabūt kādus vecos plānus. Tas jau izcili ir.
Bet nu ja nav, tad, protams, brauc, mēra. Arī ar fotogrāfijām strādāju. Tas tāds darbs, kas ir vairāk pie datora, tāds programmu darbs. Un tad lēnām lieku kopā, kaut kas ir griezts, kaut kas ir printēts uz 3D printera. Uztaisa karkasu, un tad liek lēnām, lēnām klāt tās visas lietiņas. Nu sāku ar Trikātas baznīcu, tāpēc, ka Trikātas baznīca ir vistuvāk. Var mērus uzmērīt, gadījumā, ja kādu stūrīti nezina, var ātri aizbraukt, apskatīties. Visas ēkas ir mērogā taisītas, un tad arī ar to sākās, sapratu, ka var," stāstīja autore.
Tepat blakus ir arī pats mini ciems, kur jau skatāms iepriekšējo gadu veikums, piemēram, Mēru muiža vai Alūksnes jaunā pils, kas arī ir gana greznas, detaļām bagātas, lai tās atveidotu miniatūrā.
"Jā, Alūksnes jaunā pils. Es viņu izliku 2021. gada 1. janvārī ārā, tas ir tīrākais koviddarbs, kā es smejos.
Man kovidlaikā, kā jau visur, apstājās tie darbi, nekur nedrīkstēja pulcēties. Tad bija daudz laika, un varēja čibināties.
Tā ir tālāk Mēru muiža, tā ir otra ēka, ko es uzcēlu. Tur man arī saistība ar senču lietām. Mans sencis muižas laikā bijis galdnieks un taisījis visas koka daļas, bet nu Mēru muiža arī skaista, un viņu gribēju uztaisīt tādu interesantu. Tad bija tai galā - tā ir Vijciema baznīca. Tā ir trešā ēka, ko es uztaisīju, pēc tam taisīju arī Lazdiņu pusmuižu. Lazdiņu pusmuiža netālu no Variņiem atrodas. Šobrīd ir diezgan tādā reālā situācijā sabrukusi, tad tas bija tāds kā vēstures darbs, kā piemineklis," stāstīja Paegle.
Pēdējais Santas veikums ir Brenguļu pamatskola, kuras gan šobrīd vairs nav.
"Un šis arī bija tāds vairāk vai mazāk tāds mans kā novadpētnieka, kā vietējā cilvēka devums, jo viņa nodega. Otrs variants – šogad viņai 160 gadi būtu," norādīja Paegle.
Viņas ikdienas darbs ir saistīts ar tūrismu, daudz ir arī ceļots, idejas par šāda mini ciema izveidi smeltas arī ārzemēs. Ceļojot pa Latviju, savukārt piesaista interesantas vēsturiskās ēkas.
"Braucu ļoti daudz ar velosipēdu. Un es vienmēr iebraucu un paskatos, kaut arī ir sabrukusi muiža, dabūt to vēsturisko elpu. Man patīk. Varbūt tāpēc, ka es vēsturiskā mājā dzīvoju. Es nezinu, bet tas ir nozīmīgi, jo tā ir mūsu vēsture bijusi. Mani varbūt neinteresē visa tā pasaules vēsture tik ļoti, bet, jā, tā, kur tu redzi to reālo vēsturi, kas ir šeit pat blakus, jā, tā man interesē un patīk," sacīja sieviete.
Savukārt ceļotājus un nejaušus garāmbraucējus Cempos ceļa malā piesaista Santas veidotais mini ciems, kaut gan kā tūrisma gala mērķi viņa to nav veidojusi.
"Visu laiku viņas stāv ārā. Gan vasaru, gan ziemu stāv ārā. Tad kurš pirmo reizi brauc garām, tad tā lēni, lēni, reizēm piestāj. Protams, visi laipni lūgti atnākt paskatīties, neviens jau netiek prom dzīts un var droši apskatīties. Mini ciems, es viņu esmu nosaukusi par mini ciemu, jā, viņš protams, ka paplašināsies un patīk cilvēkiem, pašai arī. Tu liec, liec, liec kopā, un beigās ir tas gala rezultāts," uzsvēra Paegle.
Vērojot, cik precīzi, līdz sīkākajām detaļām ir atveidotas ēkas un zinot, ka Santas ikdienas darbs ir gana dinamisks, nevilšus rodas jautājums par pacietību, kā tai sevi motivēt.
"Nu tas tā kā meditācija. Cits meditē, cits ada, cits tamborē, cits vēl kaut ko dara. Šī ir mana meditācija.
Ja es, piemēram, darbā ļoti daudz strādāju fiziski, ar kājām, tad šeit tu uzlādējies. Es pati smejos – katrs jūdzās savādāk! Galvenais jau gribēt, tad jau rokas ir, galva ir, aiziet, strādājam! Viegli jau ir sēdēt dīvānā un pukstēt, ka viss ir slikti, bet mēģini atrast savu lietu, savu hobiju, tad tev dzīve neliksies tik slikta. Ir hobijs, atkal tu redzi kaut kādu gala rezultātu, vienalga jebkuram hobijam ir gala rezultāts. Kaut vai makšķerēšanai, izvelkot to lielo zivi arī ir gala rezultāts. Hobiji jau patiesībā ir, lai cilvēks uzņemtu enerģiju," norādīja Paegle.
Kas būs nākamā ēka Santas mini ciemā, viņa vēl nevar pateikt, vispirms jāpabeidz Stāmerienas pils, bet ieceres esot, jo Latvijā netrūkst interesantu piļu un muižu, kuras būtu vērts atveidot.
