2 āķi lomā

"2 āķi lomā". 6. raidījums

2 āķi lomā

2 āķi lomā. 6. piedzīvojums

2 āķi lomā. 5. piedzīvojums

Pēc foreles jādodas vienatnē. Makšķernieka padomi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Foreles makšķerēt parasti dodas vienatnē, jo foreļupes ir šauras, bet lieks troksnis var viegli aizbaidīt zivis. Strauta foreles var atpazīt pēc sarkanajiem punktiņiem, tām pie astes ir taukspuras, ar kādām apveltītas lašveidīgās zivis, kas pie mums skaitās dižciltīgākās. Ar ko makšķerēt foreles un kas ietekmē to garšu, stāsta viens no Latvijā labākajiem šo zivju spiningotājiem Uģis Circenis.

Ziemeļu upespērlenes glābēja

Forele dzīvo nelielās, noēnotās aukstūdens upēs un strautos. Tai raksturīgas divas ekoloģiskās formas – migrējošā, ko saucam par taimiņu, un rezidentā – strauta forele. Taimiņi pēc pāris upē nodzīvotiem gadiem dodas baroties uz jūru, savukārt strauta foreles parasti visu mūžu pavada upē. Tā kā tur pieejamais barības klāsts nav tik liels kā jūrā, foreles aug lēnāk nekā taimiņi, taču bieži nodzīvo ilgāk. Foreles spēj pielāgoties, un tas veicinājis to, ka foreles Latvijā ir krietni izplatītākas nekā, piemēram, laši. Vecāku – rezidentu pēcnācēji var būt arī migrējoši, bet to ietekmē tas, vai upē ir šķēršļi. Forelei ir ļoti būtiska loma retas un izzūdošas gliemeņu sugas – ziemeļu upespērlenes – saglabāšanā, jo šo mugurkaulnieku kāpuri piestiprinās un attīstās uz lašveidīgo zivju žaunām.*

Auksts un tekošs ūdens

Pededzē vasaras vidū.
Pededzē vasaras vidū.

Foreles dzīvo vietās, kur ir tekošs, tīrs, ar skābekli bagāts, vēss ūdens. Ja ūdens uzsilst līdz +25 grādiem, kā tas karstās vasarās mēdz būt ezeros, tā nevar izdzīvot.

Lašveidīgās zivis ir aktīvas visu gadu, sevišķi strauta foreles, kuras skaitās vienas no agresīvākajām plēsējām, kas mīt Latvijas ūdenstilpēs. Foreles barojas visu gadu, vienīgi nārsta laikā – septembrī un oktobrī – to dara mazāk. Ziemā tās no straujtecēm nolien upju bedrēs, kur ir lēnteces. Tad makšķerniekiem atrast foreles ir grūtāk. Ziemā arī upes ir vismaz daļēji aizsalušas, kas apgrūtina makšķerēšanu, tā kļūst teju neiespējama.

Labākais laiks foreļu makšķerēšanai ir pavasara beigas un vasaras sākums – maijs, jūnijs –, kad gaiss vēl nav ļoti uzsilis un ūdens līmenis ir augsts. Sākoties karstuma sezonai, upes sāk izžūt, ūdenslīmenis ievērojami pazeminās un foreles meklē dziļākas vietas, kur dzīvot. Bieži tās ir lejteces ar dziļākām bedrēm.

Diennakts laiks, kad foreles ķeras vislabāk, atkarīgs no gadalaika. Siltā laikā maijā šīs zivis labāk ķersies dienas vidū, bet, ja tuvāk nāks vasara un naktis kļūst siltākas, bet ūdens līmenis sāk kristies un tā temperatūra paaugstinās, foreles labāk ķeras no rīta, vēlu vakarā un naktī. Vasaras vidū foreles vislabāk ķeras tieši naktīs, jo tad ūdens ir pa pāris grādiem atdzisis un tai ir vieglāk medīt, nevajag patērēt daudz spēka.

Vienai personai lomā atļauts paturēt vienu zivi, kuras minimālais garums ir 35 centimetri. Tās aizliegts paturēt lomā no 1. septembra līdz 30. novembrim.

Ar spiningu vai mušiņmakšķeri

Forele ir plēsējs, un pirms tās makšķerēšanas nav nepieciešama iebarošana. Latvijā foreles aizliegts ķert, izmantojot dzīvo ēsmu – tārpus, mušu kāpurus, naktstārpus. Līdz ar to, ķerot foreles, automātiski atkrīt pludiņmakšķeres un gruntsmakšķeres izmantošana. To var darīt ar spiningu vai mušiņmakšķeri, kas sastāv no inerces spoles, kuras uzdevums ir savākt auklu, speciālas, smagas auklas, kas lido tālu, bet tās galā piesien mazu mušu, kurai jābūt pēc iespējas līdzīgākai dabīgajā vidē atrodamajām. Tā kā zivis ir salīdzinoši nelielas, vajadzētu izmantot ļoti vieglus kātus, spoles, auklas un mazus mānekļus, lai makšķerēšanas process būtu baudāmāks. Māneklis jāmet vietā, kur upe aizaugusi, tai pāri pārkārušies koki. Latvijas upēs mušiņmakšķerēšana ir diezgan sarežģīta, ar spiningu to darīt ir daudz vienkāršāk.

Foreles pārsvarā ķer tikai no krasta. Tas tāpēc, ka upītē, kas ir 5–7 metrus plata, ielaist laivu nav vērts, jo vietas, kur dzīvo foreles, tāpat ir ērti aizsniedzamas.  Tomēr, izvēloties spiningot no laivas, jāizmanto īsāks spinings, no krasta – garāks, jo pie krasta ir niedres, ūdenszāles, ūdensrozes, bet garš spininga kāts atvieglo mānekļa iemešanu ūdenī un zivs izvilkšanu no tā.

Ja upe ir platāka, tajā brien iekšā, izmantojot brienamkostīmu jeb veideru, kas nosedz augumu līdz krūšu daļai. Foreļupes reti ir dziļākas par pusotru metru. Parasti makšķernieks pārvietojas pret straumi, lai neuzskalotu duļķi virsū zivīm un tās neaizbiedētu.

Loms Pededzē vasarā un loms Ogres upē.
Loms Pededzē vasarā un loms Ogres upē.

Jo spēcīgāka upē straume, jo smagāks un ātrāk grimstošs māneklis nepieciešams. Foreļu ķeršanai reti izmanto peldošus voblerus. Lieto visus mānekļus, kas ir grimstošā tipa un kurus var ātri raustīt, izprovocējot zivi. To krāsu variācijas ir visai plašas – rozā, oranža, ar sudraba, zelta sāniem, zaļu muguru, oranžu vēderu, ar pumpām.

Forele ir samērā sportiska zivs – tā lēkā, kūleņo, griežas ap savu asi. Tai patīk līst siekstās, no kurienes zivs uzbrūk māneklim un atkal atgriežas drošajā vietā.

Primāri forele vadās pēc redzes, arī pēc sānu līnijas un ūdens vibrācijām. Viena no kļūdām, kuru mēdz pieļaut makšķernieki, – pirms makšķerēšanas iekāpj ūdenī, izbiedējot foreli, tāpēc tā vairs nereaģē uz mānekli. Tāpat neprecīzs metiens, trāpot krūmā vai aizaugumā, var iztramdīt zivi.

Kas ietekmē zivs garšu?

Jo siltāka ūdens temperatūra, kurā zivs dzīvo, jo tai būs izteiktāka aļģu smarža un garša. Zivs uzņem visas smaržas un garšas, kas ir ūdenī, un to ietekmē mikrobaktērijas, aļģes, dūņas, ūdens ziedēšana. Cilvēka veselībai bīstami tas nav, bet zivs garšu ietekmē. Jo ūdens temperatūra zemāka, jo zivij ir tīrāka smarža un garša.

Kā jau lašveidīgajai zivij, asaku forelei nav daudz un arī zvīņas nav nepieciešams tīrīt nost. To var gan cept, gan ēst svaigu vai mazsālītu. Parasti lašveidīgās zivis filē vai, ja to plānots mazsālīt, noslauka ar lupatiņu un noliek ar zvīņām uz leju, uzkaisa sāli, cukuru vai citas garšvielas, kas labāk garšo.

Loms nesniedz galveno prieku

Domājot par brīdi, kad pirmo reizi rokās paņemts makšķerkāts, Uģis Circenis atmiņās aizceļo uz laiku, kad viņam bija astoņi gadi. Tolaik Ādažu picērijai blakus bija karūsu dīķītis, kur ar mammas pludiņmakšķeri mazais Uģis ķēra zivis. Pilnveidojot savas prasmes, viņš pievērsās līdakām, bet vēlāk – lašveidīgajām zivīm. “Foreļu cope ir klusa, noslēgta makšķernieka savienošanās ar dabu, Kad staigā gar upi, ir pilnīgs klusums, apkārt nav citu cilvēku, vien zvēri un putni. Automātiski atslēdzies no visām ikdienas problēmām, aizmirsti par visu citu. Tās sajūtas ir ļoti fantastiskas,” skaidro makšķernieks, kura lielākais foreles loms svēra ap 1,8 kilogramiem un bija 56 centimetrus garš.

Uģis ir četrkārtējs Latvijas čempions spiningošanā no krasta, makšķerējot foreles. Tāpat viņš plūcis laurus Latvijas čempionātā spiningošanā dīķos, ķerot varavīksnes foreles, un Latvijas čempions spiningošanā no laivas komandu vērtējumā.

Vaidavas upē pavasarī.
Vaidavas upē pavasarī.

Pats Uģis foreles neēd: “Pasaule virzās uz priekšu, makšķernieku kļūst vairāk. Ja mēs katru noķerto zivtiņu ēdīsim, zivju resurss tiks izsmelts, nebūs, ko ķert. Īstam makšķerniekam, kam tā ir sirdslieta, loms ir makšķerēšanas sastāvdaļa, bet ne galvenā. Svarīgākais ir būšana dabā, pats process,” teic Uģis, sakot, ka citreiz lielākais prieks ir par eleganti veiktu iemetienu vai smukiem mānekļiem kastītē.

Vairāk par forelēm raidījumam "2 āķi lomā" palīdzēja uzzināt zinātniskā institūta "BIOR" pētnieki Jānis Bajinskis, Kaspars Abersons un Ivars Putnis.

 

"2 āķi lomā"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti