"Esam nolēmuši mūsu brīvo telpu izmantot lietderīgi...” - tā decembra sākumā savā “Facebook” kontā ierakstīja kafejnīca “Kairi” Rīgā, Pārdaugavā. Bija pagājis mēnesis, kopš valdība lēma “Covid” ierobežošanai atļaut sabiedriskajiem ēdinātājiem pārdot ēdienu tikai līdzņemšanai. Galdiņi palika tukši.
“Viss sākās ar to, ka visu laiku bija jāskatās uz to tukšo vietu – bēdīgi! Tad nu es sapratu, ka kaut kas ir vajadzīgs,” atceras konditors Jānis Kairis, kurš ar sievu Maiju ir kafejnīcas saimnieki.
Kafejnīca “Kairi” pieder konditoriem Jānim un Maijai Kairiem. Abi aprunājušies, ko uz tukšajiem galdiņiem varētu tirgot, un Maija ieteikusi pensionāru darinājumus. Sazinājušies ar biedrību “Pensionāru iespēju centrs”.
“Mēs no savas puses neko neiegūstam, tikai varbūt kādi jauni cilvēki ienāk paskatīties tieši uz tiem darbiņiem un kaut ko nopērk arī pie mums. Bet vairāk jau ienāk pie mums un paņem arī no viņiem, par ko, protams, prieks. Ziemassvētku laiks, visiem taču vajadzētu palīdzēt viens otram. Kad tad, ja ne tagad – it sevišķi šajā trakajā laikā!” stāsta Kairis.
Uz kafejnīcas galdiņiem izliktas senioru darinātas zeķes, rotas un citi rokdarbi. Kamēr pircēji gaida līdzņemšanai pasūtīto ēdienu, var apskatīt arī tos. Kādas kundzes darinājumi izpirkti tik ātri, ka būšot jāpasūta vēl.
“Mēs mēģinām iesaistīt ikvienu un tā popularizēt mūsu kustību, īpaši jau pirms Ziemassvētkiem, izvēlēties Ziemassvētku dāvanas tieši no Pensionāru iespēju centra, tādā veidā atbalstot arī seniorus.”
Tā saka Pensionāru iespēju centra valdes locekle Lita Grīnberga. Rīgā bāzētā biedrība apvieno apmēram 80 senioru, kuru darbus ikdienā var nopirkt Maiznīcas ielā, bet Ziemassvētku laikā viņi allaž rēķinājušies ar lielo labdarības tirdziņu Centrālajā stacijā.
“Tas ir lielākais gada pasākums, uz ko gatavojas visi seniori. Tas notiek kopā ar Pensionāru federāciju, tā ka mēs esam ļoti daudz kundzes un arī daži kungi. Katram ir iedota vienu dienu viena vieta, kur viņš tos savus darbiņus var izstādīt,” stāsta Grīnberga.
Šogad tādas iespējas nebūs, tāpēc Grīnberga priecājas par kafejnīcas “Kairi” un arī citām individuālām iniciatīvām, kas palīdz senioriem mazliet nopelnīt ar saviem rokdarbiem un just, ka viņu darbs kādam noder.
“Piemēram, mums bija kāds ļoti labvēlīgs kungs, kurš visai sava vai radu bērna klasei nopirka pie mums un uzdāvināja cimdus un zeķes,” min Grīnberga.
Dzirdēts, ka līdzīgi šajā laikā mēdz lemt arī iestādēs un uzņēmumos, izvēloties kopīgas dāvanas. Nereti idejas meklē caur Sociālās uzņēmējdarbības asociāciju. Tās biedrs ir arī uzņēmums “Visi var” Siguldā, kas pārdod cilvēku ar invaliditāti darinājumus. Piemēram, no skolām bijis daudz pasūtījumu sejas maskām. Bet Valsts prezidenta kanceleja šogad pirmoreiz te pasūtījusi Ziemassvētku dāvanas, stāsta uzņēmuma dibinātāja Eva Viļķina.
“Uz Valsts svētkiem mums pasūtīja sveces, un tagad uz Ziemassvētku laiku mēs jau saražojām un nogādājām tādas keramikas bļodiņas ar zelta maliņu. Mums ātri neiet to darbiņu izgatavošana, bet cenšamies, lai ir glīti un kvalitatīvi,” norāda Viļķina.
Arī uzņēmums “Visi var” ļoti izjūt svētku tirdziņu trūkumu, toties esot lielāka interese no uzņēmumiem, arī interneta veikalā pasūtījumi ir ik dienu. Šoruden atvēruši kiosku arī pie Siguldas stacijas.
Latvijas Radio nesen jau stāstīja, cik grūtā situācijā slēgto tirdziņu dēļ pašlaik ir mājražotāji. Arī viņu atbalstam dzimušas vairākas iniciatīvas, piemēram, kafejnīca “Dainas” Ikšķilē piedāvā izlikt produkciju savā slēgtajā ēdināšanas zālē un aktīvi reklamē ražotājus savā “Facebook” kontā.
Bet kā palīdzēt popularizēt tos, kuriem nav sava veikala vai biedrības? Jelgavniece Agnese Martinsone pie lielveikala satika kundzi vārdā Ilona, kura uz tukšas kafejnīcas terases bija izlikusi savus adījumus.
“Man tieši bija saplīsušas vilnas zeķes un vajadzēja jaunas. Tur tā tantiņa sēdēja, es piegāju un prasīju, cik maksā. Viņa teica: astoņi eiro par mazajām, desmit – par lielajām. Es domāju – nopietni? Nopirku un domāju, cik sasodīti foršas tās zeķes ir – krāsainas, siltas un tik rūpīgi uzadītas! Man nav daudz sekotāju soctīklos, bet nodomāju: jāpamēģina, varbūt tomēr kāds atsauksies,” stāsta Martinsone.
Agnese nofotografēja Ilonas kundzes adījumus un ielika tviterī ar piedāvājumu tos nosūtīt arī uz citām Latvijas malām.
“Nāk viena ziņa, otra ziņa... Kopumā kādi astoņi vai deviņi cilvēki izrādīja interesi. Nākamajā dienā gāju pie Ilonas un teicu: labdien, man ir vēl daži pasūtījumi, dosies uz Jaunjelgavu, Ogri, Rīgu! Vienas dienas laikā viņa nopelnīja 89 eiro,” turpina Martinsone.
Negaidītā interese iepriecinājusi gan adītāju, gan pašu palīdzētāju, un Agnese saka: šajā “Covid” laikā, kad esam tik atsvešināti, ir liels prieks atrast veidu, kā saliedēties un darīt labu viens otram, arī tiem, kurus personīgi nepazīstam.
