"Runčuku" ceplis atrodas zem nojumes. Tas jau kuras, tāpēc, lai gan ārā pūš vējš, pie tā ir patīkami silti. Jāņa sieva Irēna Maļkeviča stāstīja, ka šī ir kļuvusi par ģimenes kopīgo pulcēšanās vietu. Šeit pavasarī tiek uzvilkts Latvijas valsts karogs, svinētas dzimšanas dienas, Jāņu diena un kurināts ugunskurs.
Cepli pieskata Jāņa skolotājs, podnieks Ilmārs Vecelis.
"Ja mēs šodien desmitos iekūrām, tad rīt kādos divpadsmitos tiksim pie siltiem podiņiem, pat karstiem," norādīja Vecelis, piebilstot, ka viņam ir bijis daudz mācekļu, kuru vecums ir, sākot no jauniešiem un beidzot ar pensionāriem.
Māls vienkārši cilvēkus aizraujot.
"Te jau visas stihijas tiek izmantotas: uguns, ūdens, zeme, gaiss. Ja nebūtu gaisa, nebūtu degšanas procesa. Un cilvēks ir kā piektais elements klāt, kas to visu saliek kopā," viņš skaidroja.
Vecelis ir arī "Runčuku" cepļa meistars. Katram ceplim esot vajadzīgs savs vārds, turklāt "Runčuku" ceplim ir arī savs runcis. Maļkevičs kā apliecinājumu tam parādīja vietu, kur ceplī redzams kaķa Miķeļa ķepas nospiedums. Pēc laika parādās arī pats Miķelis – melns, pūkains runcis.
Kad ceplis tiek kurināts, Miķelis vienmēr kā asistents esot līdzās, skaidroja Irēna Maļkeviča.
Stāstot vairāk par savu aizraušanos ar mālu, Jānis Maļkevičs Latvijas Radio aizveda uz darbnīcu. "Te ir mana pirmā virpa uztaisīta," viņš izrādīja. Apakšā tai ir automašīnas riepa, kuru griežot virpa darbojas. Virpa labi kalpo savam mērķim, taču ir gribējies izveidot ko modernāku. Darbnīcā iekšā atrodas vēl viena Maļkeviča izgatavotā virpa, šī jau ir elektriskā.
"Kādēļ ar kājām mīt, ka var elektrību likt lietā. Tā tapa elektriskā. Tika izjaukta viena veļasmašīna," atklāja Maļkevičs, kurš pēc profesijas ir radioinženieris, tādēļ tehniskas lietas padodas.
Vaicāts, kā aizrāvās ar podniecību, viņš skaidroja: "Sākumā meitiņa lipināja, lipināja, saka: "Nu, tēti, pamēģini kaut ko salipināt!" Sāku pelnu trauku – vienu, otru. Uztaisīju vienu virpu, tad uztaisīju elektrisko. Ja uztaisa virpu, tad vajag viņu izmēģināt. Tā kā podniecība ir kaut kāda daļa fizikas, es kā tehnisks cilvēks tos principus varu ātrāk apgūt, mākslinieki parasti fiziku nemācās, viņiem grūtāk tas tehniskais, viņiem ir mākslinieciskais, man atkal otrādi."
Lai varētu darboties ar mālu, jāzina teorija un, protams, jātrenējas, viņš uzsvēra.
Maļkevičs mācās, iegūstot zināšanas internetā un no sava skolotāja, podnieka Ilmāra Veceļa.
Viņam ir gan melnie, svēpētie trauki, gan glazētie. Pats viņš atzina, ka ir daudz vēl jāmācās, – ieceres ir lielas, tāpat kā griba.
Viņš skaidroja: "Tie visi kovida laiki, kas var būt labāks par meditāciju, sēdi un neko nedomā. Domā tikai par mākslu. Aizmirstas visas problēmas, tu nedomā, tu vienkārši taisi savu darbiņu!"
Savukārt viņa sieva Irēna Maļkeviča norādīja: "Es pat brīnos, un visi draugi un paziņas brīnās, Jānis – aizrautīgs mednieks, makšķernieks – tagad pa vakariem pazūd darbnīcā. Arī viņa pati sākusi mēģināt darboties ar mālu. "Ir kaut kādi uztraukumi, tad viņš saka: "Nomierinies! Nāc pie māliem, palipini. Viss būs kārtībā! Un tā arī ir, saskarsme ar zemi dod to mieru."
"Runčukos" regulāri tiek kurināts ceplis, otrajā dienā uz cepļa izņemšanu aicinot veikumu vērtēt arī ciemiņiem.