Latvijas zolītes spēlmaņu īstā misija – izglābt prāta spēli nākamajām paaudzēm

Latvijas kāršu spēli zoli jeb zolīti tās entuziasti no jaunības līdz sirmam vecumam spēlē visā valstī un ārpus tās robežām. Zolīte ir pirmā spēle, kas nesen ir iekļauta Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tās spēlmaņu kopienu vada misija spēli saglabāt nākamajām paaudzēm. Ar vingru prātu, mērķtiecīgu garu un azarta dzirksti viņu nākotnes mērķos nu iekalta arī dalība olimpiskajās spēlēs.

ĪSUMĀ:

Mana un mūsu visu kultūra

Nemateriālais kultūras mantojums (NKM) ir Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa. Tā atspoguļo Latvijas kultūras tradīcijas un ir no paaudzes paaudzē pārmantotas zināšanas, prasmes, vērtības un rīcības modeļi, piemēram, dažādas muzicēšanas tradīcijas, aušanas un adīšanas prasme, nēģu ķeršana un apstrāde, tradicionālā virtuve, arī veselas kultūrtelpas, piemēram, lībiešu. Aktīvākie kopienu pārstāvji savas vērtības piesaka Latvijas Nacionālajam kultūras centram.

Pirmās asociācijas ar Latvijas kultūras mantojumu, ko min paši Latvijas valsts iedzīvotāji, ir dažādi arhitektūras pieminekļi, piemēram, Brīvības piemineklis un Rundāles pils, kā arī gadskārtu tradīcijas, piemēram, Ziemassvētku svinēšana vai dažādi literārie darbi.[1] “Galda spēles zolītes iekļaušana Latvijas NKM sarakstā var pārsteigt vai pat raisīt neizpratni, taču, manuprāt, tā aicina skatīties plašāk uz to, kas ir NKM un kā top NKM saraksts,” vērtē Latvijas Universitātes Latviešu folkloras krātuves pētniece Ieva Tihovska. 

2018. gada atklātais čempionāts zolītē studentiem Rīgas Tehniskajā universitātē

Kas attiecas uz saraksta veidošanu, pētniece norāda – ir svarīgi saprast, ka tas netiek diktēts un izlemts politiķu vai pētnieku vidū. “Tāpat arī daļai sabiedrības var likties, ka NKM sarakstā jāiekļauj tikai pēc iespējas senākas tradīcijas, kas sakņojas latviešu zemnieku 19. gadsimta dzīvesveidā,” spriež Tihovska. Viņa uzsver, ka skatījums uz folkloru un NKM var būt daudz plašāks un izšķiroša ir pašu tradīcijas praktizētāju kopienu iniciatīva. Zolītes gadījumā tieši tā arī ir noticis.

Spēle ar latvieša mentalitāti

Šoruden NKM sarakstā zolīte ieņēma vietu kopā ar, piemēram, latviešu etnogrāfisko cimdu adīšanas tradīcijām un stikla pūšanas amata prasmēm. Pašlaik NKM sarakstā kopumā iekļauti 30 elementi, savukārt kā vēsturiski pirmie tam tika pievienotas Dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kā arī suitu kultūrtelpa. Abas šīs vērtības ir iekļautas arī UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Latvijas Zolītes federācijas (LZF) pārstāvis Mārtiņš Plēsums, kurš pieteica zolīti NKM sarakstam, norāda uz spēles elementiem, kas, viņaprāt, ļāva arī zolītes spēlē saskatīt Latvijas kultūrvērtību milžu iezīmes. “Mūsdienu ātrajā digitalizācijas laikmetā ir liela daļa cilvēku, kuri ikdienā meklē vienkāršas izklaides un spēles, bet zolīte saista tos, kas grib iespringt un padomāt. Zolīte konceptuāli vilina tos cilvēkus, kuri dzīvē meklē kaut ko mazliet vairāk. Tā nav vienkārša spēle, tā prasa zināmu piepūli,” stāsta Plēsums.

“Otrs iemesls ir, ka zolītes mentalitāte ir līdzīga latvieša mentalitātei – tajā viens spēlē pret vairākiem. Savā ziņā tā ir individuālistu spēle.”

Precīza zolītes izcelsme nav zināma, tomēr pašlaik izmantotie spēles noteikumi publicēti agrākā Latvijas Zolītes spēles federācijas priekšsēdētāja Andra Kolberga 1996. gadā publicētajā grāmatā “Zolīte Latvijā un pasaulē”. Toties LZF prezidents Māris Vējš skaidro, ka revelīts, zolītes priekštecis spēļu ciltskokā, pirmoreiz minēts jau ebreju izcelsmes vācu šahista, matemātiķa un filozofa Emanuela Laskera 1931. gadā izdotajā grāmatā “Kāršu spēles”. “Brīvās Latvijas laikā gan zolītes spēle saistījās arī ar pikantiem notikumiem, jo to savulaik spēlējis pat ģenerālis Jānis Balodis. [Balodis bija pirmais ģenerālis nacionālajā Latvijas armijā – red.] Spēles saknes ir Vācijā, bet evolūcijas ceļā, tāpat kā tas mēdz notikt ar valodām un citām kultūras iezīmēm,  zolīte kļuva tieši par latviešu nacionālo prāta spēli,” stāsta Vējš.

Misija izglābt spēli nākamajām paaudzēm

Pašreizējās LZF aplēses liecina, ka internetā zolīti spēlē aptuveni 200 000 cilvēku. Plēsums norāda, ka šis gan ir konservatīvs aprēķins, jo vēl pirms mazliet vairāk nekā pieciem gadiem, 2016. gadā, zemākais mērījums norādīja uz aptuveni 250 tūkstošiem spēlētāju. “Liela daļa spēlē anonīmi, līdz ar to spēļu industrijai pilnīgi precīzi noteikt internetā spēlējošo skaitu ir pagrūti. Vēl jāņem vērā fakts, ka līdz ar pandēmiju spēlētāju palika jūtami vairāk.” Savukārt spēles profesionāļu, kuri klātienē cīnās par godalgotām vietām LZF oficiālajos turnīros, ir aptuveni četri simti. Arī spēles sacensības var iedalīt divējādu tipu notikumos. Viens no tiem ir Latvijas čempionāts, un tajā tiek ievērots pat noteikts ģērbšanās kods. Ar to īpaši lepojas Vējš, kurš uzsver – Latvijas čempionātā ir jāseko stingrākiem ar vizuālo ietērpu saistītiem principiem, nekā mūsdienās dodoties uz operu. Proti, neģērbtam uzvalkā vai vakarkleitā, spēlētājam ierasties nav vēlams. “Mēs izrādām spēlei cieņu,” skaidro LZF prezidents,  “tā, kā brīvās Latvijas laikos bija Virsnieku ballē.”

Vienlaikus mantojuma saglabāšana nenozīmē vien raudzīšanos pagātnē, un zolītes turnīri ikdienā vairāk līdzinās sporta sacensībām.

“Īstā misija ir izglābt spēli nākamajām paaudzēm,” atzīst Vējš. Tādēļ LZF sadarbībā ar Latvijas Augstskolu sporta savienību jau vairākus gadus Rīgas Tehniskajā universitātē rīko Latvijas atklāto čempionātu zolītē studentiem. Vējš dalās cerībās pēc Covid-19 pandēmijas rīkot čempionātu arī augstskolu komandām. “Tas būtu apmēram tā kā tenisā dubultspēle. Tad varētu spēlēt, piemēram, Latvijas Universitāte pret Rīgas Tehnisko universitāti.”

2018. gada atklātais čempionāts zolītē studentiem Rīgas Tehniskajā universitātē

Turklāt, kā piebilst tradicionālās kultūras pētniece Ieva Vītola, zolīti spēlē ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet pasaulē Latvijas diasporā. “Piemēram, latvieši, satiekoties latviešu namos un nometnēs. Dažādos pasākumos zolīti spēlē gandrīz katrs ārzemju latvietis – tiesa, vecākās un vidējās paaudzes. Viņi prot un spēlē zoli un mēdz uzskatīt, ka tā ir tāda latviešu lieta,” stāsta Vītola. Tikmēr nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Gita Lancere uzsver, ka šāda mantojuma esamība rada piederības sajūtu savai kopienai – ģimenei, vietai vai varbūt tautai. “Sociālo pārmaiņu dēļ kaut kādas zināšanas un prasmes var izzust, ja izzūd cilvēki, kuri ir šo zināšanu un prasmju nesēji. Vislielākā nozīme NKM saglabāšanā un tālāk nodošanā ir pašai kopienai,” piebilst Lancere.

Nacionālā prāta spēle

Covid–19 radītā pauze spēles klātienes turnīros radījusi tās entuziastos vēlmi pārvērst nopelnīto vietu Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā par motivāciju iegūt ceļazīmi arī uz olimpiskajām spēlēm. “Prāta spēles kopumā gatavojas olimpiskajām spēlēm. Tā kā bridžu Starptautiskā Olimpiskā komiteja nesen jau atzina par sporta veidu – un mums pēc analoģijas ir līdzīga prāta spēle, zolīte varētu pievienoties kā otrā kāršu spēle, kas tiek atzīta arī par sportu,” saka Vējš.

Vienlaikus zolītes spēlmaņi lepojas ar atjautības, stratēģijas un it sevišķi cilvēcisko faktoru nozīmi tās izspēlē. “Daudzās senās spēlēs dators tagad apspēlē cilvēku, kas varbūt ir čempions. Viņam nav pat izredžu pret programmiņu telefonā,” piebilst Vējš. Un tik tiešām jau 1996. gadā globālie mediji ziņoja, ka “IBM” dators ir iegājis šaha vēsturē, apspēlējot tā laika pasaules labāko šaha spēlētāju. Tobrīd neviena ierīce nebija šahā uzvarējusi cilvēku, spēlējot pēc tradicionālajiem noteikumiem. 

Iemainīt telefonus pret galda spēlēm 

Arī paša LZA pārstāvja Plēsuma ģimenē zolīte ir pārmantota no paaudzes paaudzē. Bērnībā laukos to spēlējuši viņa vecāki un vecvecāki, bet vēlāk sporta treniņu nometnēs ar spēli brīvajos brīžos aizrāvušies, kā viņš saka, kopā ar cīņu biedriem. Vidusskolā puisis zoli iemācīja arī skolasbiedriem, un tā kļuva par kopīgu nodarbi mācību stundu starpbrīžos.

Jaunieši pirms pandēmijas spēlē zolīti Kuldīgas jauniešu mājā

Zolītes spēli skolas starplaikos atminas arī Kuldīgas Jauniešu mājas darbinieks Adrians Dravnieks, un tagad viņš to māca jauniešiem, lai samazinātu pie telefoniem pavadīto laiku. Dravnieks gan piebilst, ka, strādājot ar bērniem, kuru sociālie apstākļi nav tik labi, ir jācenšas radīt azartu, spēlē neiesaistot naudu.

“Pie mums lielākoties nāk sociālā riska bērni. Tie ir ielas bērni, kas neiet pulciņos, kam arī skolā ir problēmas ar mācībām, kāds varbūt smēķē un lieto alkoholu,” stāsta Dravnieks. “Viens no mērķiem ir radīt vidi – jaunietis jaunietim.”

Viņš stāsta, ka arī Kuldīgā esot profesionāli zolītes spēlētāji, kurus aicinājis jauniešiem zoli iemācīt, lai veicinātu interesi par spēlēm, kuras noris ārpus sociālā tīkla “Snapchat” vai video spēlēm “Xbox”. “Zolītes vakaru rīkošana atspoguļo manus centienus ierādīt mūsdienu jauniešiem, ka ir arī citādākas spēles,” saka Dravnieks.


[1] Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centrs, 2019.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt