Populāra zvejas suga Latvijā
Senākās nēģu fosilijas ir apmēram 360 miljonus gadus vecas. Tie, līdzīgi kā laši, vairojas saldūdeņos, bet pieaugušie īpatņi – jūrā. Tomēr migrācijas laikā nēģi nemeklē savu dzimto upi, bet pamatā orientējas pēc savu kāpuru izdalītajiem feromoniem.
Upes nēģi ir aktīvi plēsēji, kas uzbrūk reņģēm, brētliņām un citām zivīm, piesūcoties, pārgraužot zvīņas un ādu un barojoties ar sava upura miesu, asinīm un iekšējiem orgāniem.
Tie sastopami Baltijas jūrā, Ziemeļjūrā, Atlantijas okeāna piekrastē no Norvēģijas ziemeļiem līdz Vidusjūrai un šajos ūdeņos ietekošajās upēs. Lai gan vēl pirms dažiem gadsimtiem upes nēģus lika galdā gandrīz visā to izplatības areālā, šobrīd to zvejošanas un ēšanas tradīcija saglabājusies tikai Somijā, Krievijā, Igaunijā, Latvijā, retāk – Zviedrijā un Lietuvā. Tā ir viena no nozīmīgākajām zvejas sugām Latvijas iekšējos ūdeņos, nēģus atļauts zvejot 17 mūsu valsts upēs, bet tikai to nārsta migrācijas laikā.*
Nēģiem lamatas izliek uz nakti
Dažādās upēs nēģu zvejas aizlieguma periodi atšķiras. Piemēram, Salacā nēģus nedrīkst zvejot no 1. februāra līdz 31. jūlijam. Daudzi zvejnieki uzskata, ka veiksmīgāk nēģi murdos peld rudens mēnešos – oktobrī un novembrī, taču tas atkarīgs no laikapstākļiem. Labvēlīgi laikapstākļi, lai nēģi nāktu upēs, ir vējš no jūras puses, lietus un straume upē.
Nēģus zvejo tikai tumsā. Upē diennakts gaišajā laikā tie nepeld, jo nav vajadzības baroties. Diennakts tumšajā laikā nēģi kļūst aktīvi un peld pret straumi augšā pa upi. Tāpēc zvejnieki murdus saliek vakarā un līdz ar pirmo gaismu tos ceļ ārā.
Lielā straumē jāsargā tacis
Nēģus tradicionāli zvejo, izmantojot pasīvās zvejas rīkus – murdus un tačus. Murds sastāv no vairākām daļām, kuras veido tīkli ar dažādiem acu lielumiem. Tas veidots pēc lamatu principa – ja nēģis iepeld, ārā vairs paša spēkiem netiek. Murdu lielums atkarīgs no vietas, kurā zvejo. Piemēram, Gaujā izmanto lielāka izmēra murdus nekā Salacā.
Šobrīd tači nēģu zvejā tiek izmantoti vien Salacā un Svētupē. Tos katru gadu gatavo no jauna. Taci taisa no kokmateriāliem. Tas sastāv no balsta konstrukcijas, ko veido gari koku stabi, un kārtīm, pie kurām piesieti murdi, un ar to palīdzību murdus nolaiž un izceļ no ūdens. Jo kārtis slaidākas, jo lielākas atstarpes starp tām var veidot, lai zari un citi sanesumi veikli tiktu cauri tacim, to nebojājot. Latvijā zvejošanas noteikumi paredz, ka ar murdiem drīkst salikt divas trešdaļas no upes kreisā krasta.
Zvejniekiem būtiski pievērst uzmanību ūdens līmenim. Piemēram, ja ir ilgstoši nokrišņi, ūdens līmenis upes augštecē ceļas, palielinot straumes stiprumu. Tā sev līdzi savāc kritušos kokus, kas var salauzt tača konstrukciju. Tāpēc tādās reizēs labāk būt piesardzīgam un murdus nelikt.
Kulinārijas triki, lai nēģi nebūtu cieti
Nēģus pirms lietošanas uzturā nav nepieciešams ķidāt, jo pirms ienākšanas upēs tie pārstāj baroties un to barības trakts atrofējas. Svaigus nēģus, kas nesen nozvejoti, nav nepieciešams tīrīt. Tos, kas pirkti, piemēram, tirgū, un kuri vairs nav dzīvi un tiem pie žaunu caurumiņiem redzami nelieli sārtumi, ilgi uzglabāt vairs nevar, jāpagatavo tajā pašā dienā. Nēģus, kas kādu laiku turēti kastēs cieši viens pie otra, apņem gļotas, kuras var notīrīt ar lupatiņu vai norīvēt ar sāli. Tiem, kas tikko izņemti no murda, gļotu nav.
Viena no metodēm, kā tos dabūt beigtus, ir ielikt nēģus tīrā plastmasas maisiņā, izspiest tam gaisu, uzsiet mezglu un tādā veidā zivis nosmacēt. Tad maisiņu var ielikt kādā traukā vai spainī, uzlikt pa virsu akmeni un atstāt uz pāris stundām. Pēc tam, nēģi uzliekot uz pirksta, tas nokarājas, ir ļengans, tā muskuļi ir atslābuši.
Dzīvu nēģi nebūs iespējams pagatavot, jo tas ir ļoti kustīgs. Vēl tos mēdz nogalēt, apkaisot ar sāli, bet tad, piemēram, zivis grilējot, nēģi būs cieti un stīvi. Tiklīdz tiem tiks klāt pirmais karstums, tie sagriezīsies krustu šķērsu, jo to muskuļi nav atslābinājušies un tos nav iespējams kvalitatīvi izcept.
Nēģu kulinārijas iespējas ir plašas. Tos cep virs dzīvas uguns, grilē uz restēm. Piemēram, uz pannas cepts tas garšo pavisam citādi, nekā pagatavots virs dzīvas uguns. Vēl no šīm zivīm var vārīt zupu, taisīt galertu, pagatavot gulaša mērci, cept nēģa pīrāgu, arī kūpināt un, izceptu zivi samaļot, uztaisīt nēģu pastēti.
Nakts laikā murdā tonna nēģu
Zvejnieks Aleksandrs Rozenšteins ar nēģu zvejniecību nodarbojas jau 22 gadus. Iespējams, interese par šo nodarbi radās, pateicoties tēvam, kurš no 16 gadu vecuma visu savu mūžu gāja jūrā zvejot, bet dēlam šo darbu nenovēlēja, jo tas nav nemaz tik rožains. Aleksandrs devās līdzi ķert zivis, skatoties, kas tur notiek, vēlāk jau pievienojās tēvam nakts zvejā.
“Man patīk viss, sākot no sagatavošanās darbiem. 1. augusta vakarā, liekot ūdenī murdus, lielākais darbs jau ir padarīts. Ziemā mežā sazāģētas egļu kārtis, tās atvestas mājās, nomizotas, izžāvētas, sagatavoti materiāli. Tad jāremontē murdi, jāgatavo jauni. Es neteiktu, ka šis posms ir mans sirdsdarbs, ko es nevaru vien sagaidīt, bet bez tās garozas jau nebūtu arī tas pārējais – patīkamākais, kad no rīta cel ārā murdus un tur ir nēģi,” atklāj zvejnieks.
Kamēr makšķernieki lielās ar lielākajām noķertajām zivīm, zvejnieki – ar vienas nakts kopējo nozveju. Pagājušajā sezonā vienas nakts laikā Aleksandra saimniecības murdos iepeldēja 600 kilogrami nēģu, kas ir viņa pēdējo gadu lielākais guvums. Četras reizes 22 gadu laikā bijušas naktis, kad murdos iekritusi pat tonna nēģu.
Kad Aleksandrs bija jaunāks, viņš zvejoja nevis ar prātu, bet ar savu fizisko spēku: “Kad kopā strādājām, tēvs teica: “Pagaidi, pagaidi…” Šobrīd situācija ir pretēja – es esmu apmēram tēva tā brīža vecumā un man ir znots, kas pie manis strādā. Es skatos, ar kādu entuziasmu viņš visu dara, un šķiet, ka skatos uz sevi spogulī, patinot filmu 20 gadus atpakaļ. Katram vecumam savs azarts – tajā laikā bija jaunības jauda, tagad ir mierīgāk, piezemētāk, izsverot visas darbības.”
* Vairāk par nēģiem raidījumam "2 āķi lomā" palīdzēja uzzināt zinātniskā institūta "BIOR" pētnieki Jānis Bajinskis, Kaspars Abersons un Ivars Putnis.
