Visi šie rotājumi ir leļļu meistares Tamāras Čudnovskas darbi. Pavisam muzeja eglītēs ir apmēram septiņdesmit rotājumu par cepuru tēmu. Tie visi darināti speciāli muzejam, ir roku darbs un šogad tiek rādīti pirmo reizi.
Dāmu cepurītes no tiem laikiem, kad sievietes tērps nebija iedomājams bez elegantas galvassegas… Pilsētas švīti XIX gadsimta beigu – XX gadsimta sākuma katliņos. Sieviešu un vīriešu portretu vītnes. Kovboju sombrero un papīra panamas miniatūrā…
Ideja par eglītēm cepurēs radusies sen, taču pagājušajā gadā to nav izdevies īstenot pretkovida ierobežojumu dēļ. (Toreiz taču bija mājsēde, kādas vēl eglītes!...) Tagad arī nav vienkārši.
Muzeja direktore Aleksandra Čudnovska ar lepnumu rāda muzeja eglīšu ietērpu. Un maskas – ne tās, kuras jums tagad ienāca prātā: meistarklasēs skolēniem un ģimenēm ar bērniem tās darinās muzeja darbnīcā, un šis projekts jau sācies, pirmā nodarbība notika pirms svētkiem.
Atklāšu noslēpumu – “cepures eglītei” ir ģimenes ideja. Jo Aleksandras māte ir Tamāra Čudnovska, māksliniece, autore daudzām lieliskām lellēm, kas mums ir pazīstamas no izstādēm, muzeju kolekcijām un meistarklasēm. Aleksandra māti muzejā arī pieņēma, Tamārai ir ilggadēja muzeja darba pieredze, zināšanas par Eiropas Ziemassvētku tradīcijām. Bet muzeja izveidotājs un gatavo galvassegu etnogrāfiskās kolekcijas īpašnieks Kirils Babajevs – lingvists, etnogrāfs, ceļotājs – ideju atbalstīja.
Pēc Tamāras Čudnovskas teiktā, ieceri pagaidām izdevies īstenot tikai daļēji. Rotājumi eglītei tika radīti īsā laikā – jo nebija skaidrs, vai muzejs decembrī būs atvērts, vai arī ne.
Nākotnes plāni ir grandiozi – būtu labi izgreznot eglīti nevis vienkārši ar dažādu laiku cepurēm, maskām un vītnēm, bet to izdarīt, ievērojot etnogrāfisko galvassegu tematiku. Gribētos to paveikt nākotnē.
Mūsu tikšanās dienā muzejā ir kluss un tukšs. Ierobežojumi taču arī tagad turpina būt spēkā, skolēnu ekskursiju nav, tūristu gandrīz nav… Muzejs strādā “zaļajā” režīmā tikai četras dienas nedēļā. Toties ģimenēm ar bērniem, kuras atnākušas uz muzeju, ir acīmredzams bonuss – tām te var veltīt vairāk laika.
Arī es nespēju atturēties no kārdinājuma. Kopā ar Aleksandras kolēģi ielūkojamies pamatkolekcijas zālēs. Katram eksponātam ir sava vēsture. Jo Āfrikas tautām maskas nepavisam nav tās lupatiņas, kuras mēs valkājam sabiedriskās vietās, bet daļa no rituāliem un stāstiem, kas apbur klausītāju…
