Ar pilsētskicēšanu var nodarboties ikviens – lai zīmētu, nav jābūt profesionālim vai ar mākslas izglītību. Lai arī šīs nodarbes nosaukums var likt domāt, ka obligāti jāzīmē pilsēta, patiesībā tas var būt jebkas – koks, ceļamkrāns, kas darbojas skata zonā, vai cilvēks, kas zīmē blakus. Nosacījums, kas jāievēro, – jāzīmē tikai tas, ko tajā brīdī redzi, nedrīkst iztēloties neko tādu, kā nav. Zīmēšanas laiks nav noteikts, viss notiek pēc sajūtām. Galvenais ir darīt, zīmēt, darbs var būt arī nepabeigts. Pilsētskicētājas atzīst, ka šī ir lieliska terapija pret perfekcionismu.
“Katram cilvēkam iekšā ir vēlme sevi radoši izpaust. Nezin kāpēc mūsu sabiedrībā domā, ka tā nedrīkst, ka to var darīt tikai cilvēki, kam ir talants. Tā tas nav; ja tu gribi, tu vari dejot, dušā dziedāt, zīmēt, jo tas ir kaut kas, kas tevi padara dzīvu.” saka Maša. “Agrāk visi zīmēja, jo nebija kameru, viss bija ilustrēts. Kad parādījās kameras, tad tas vairs nebija vajadzīgs – kādēļ gan tērēt stundu, ja var nospiest podziņu? Tikai skicēm ir krietni lielāka vērtība, tad to mirkli var atcerēties. Es atceros, ko es ēdu, kā tas garšoja, kā smaržoja, kādas skaņas bija apkārt, kas notika.”
“Tā ir kā vēl viena maņa. Tev ir oža, garša, tauste, redze, dzirde un nāk klāt zīmēšana. Tā ir vēl viena maņa, kā uztvert pasauli,” piebilst Daina.
Pašķirstot skiču bloku, ir iespēja atcerēties, ko tajā brīdī juti, ko domāji.
Tā ir iespēja tagadnē noķerto mirkli paņemt līdzi uz nākotni.
Pateicoties aizrautībai ar pilsētskicēšanu, Daina, Maša un Agnese ir attīstījušas arī jaunu biznesa ideju – ir dzimusi ūdenskrāsu fabrika, pašlaik vienīgā Latvijā.
Pilsētzīmētāju komūnas ir visā pasaulē. Latvijas kustības veidotājas ir gan viesojušās ārzemju simpozijos, gan veidojušas tos arī Latvijā. “Viens no lielākajiem šādiem pasākumiem bija Amsterdamas simpozijs, “ atceras Maša.
“Iedomājieties – tik daudz cilvēku kā Dziesmu svētkos, tikai visi zīmē. Mūsu sapnis ir ko tādu uztaisīt Latvijā. Un savā bariņā mēs ņemam visus,” piebilst Agnese.
