Dūņas mīloša zivs
Līņi dzīvo seklos, ūdens augiem bagātos ezeros un upēs ar dūņainu grunti. Šī suga plaši izmantota arī dīķsaimniecībās. Līņi barojas ar augu atliekām, bentosa organismiem un detrītu. Tiem raksturīga augsta izturība pret trūcīgiem skābekļa apstākļiem. Līņi bieži pārziemo, ierokoties ūdenstilpes nogulumu vai dūņu slānī, un nārsto mierīgos ūdeņos ar blīvu veģetāciju. Šo zivju dzīves ilgums ir līdz 14 gadiem, un lielākajiem Latvijā noķertajiem eksemplāriem svars pārsniedz trīs kilogramus, bet garums – 50 centimetrus.*
Tumšās un seklās vietās
Laika periods, kad līnis ķeras vislabāk, atkarīgs no tā, vai tas dzīvo upē vai ezerā. Upē līņus ķer jau pavasarī, kad tikko izgājis ledus un noskrējušies palu ūdeņi. Šajā laikā tas ķeras ļoti labi, turpretī vasaras vidū upē līni noķert jau ir sarežģītāk, jāzina, kur tas slēpjas. Līnis ir naturālu dūņu zivs, un tam patīk rakties vietās, kur to ir diezgan grūti paņemt. Maksimālais dziļums, kādā līnis uzturas, ir līdz diviem metriem, bet pamatā tas dzīvojas vietās, kur ir tikai pusmetrs un pat vēl seklāks. Tāpēc, makšķerējot līņus, jāuzvedas klusi.
Pavisam pretēji ir ezeros. Tur ražīgākais līņu makšķerēšanas periods ir jūnijā, jūlijā. Vislabāk līņi ķeras vakara, nakts vai agra rīta stundās. Līni iespējams noķert arī dienā, bet ar nosacījumu, ka debesis ir apmākušās un ir diezgan tumšs. Dienas laikā līņus var izmakšķerēt arī tādās ūdenstilpēs kā kūdras purvi, kur gultne pati par sevi ir tumša, līdz ar to ūdens – duļķains.
Iebarošana ar rupjmaizes ķieģelīšiem
Jebkurai miermīlīgajai zivij tās iebarošana pirms makšķerēšanas ir viens no galvenajiem faktoriem veiksmīgai copei. Līņi nav bara zivis, tie peld viens otram diezgan tuvu, bet nepulcējas baros, izņemot tos, kas vēl ir svarā līdz 300 gramiem. Latvijā vienā makšķerēšanas reizē lomā atļauts paturēt piecus līņus, taču iepriekš minētā iemesla dēļ ir krietni jāpacīnās, lai šādu skaitu zivju iegūtu. Šī ir viena no lēnāk augošajām zivīm, un 25 centimetrus, kas ir Latvijā atļautais minimālais izmērs, no kura šo zivi var paturēt lomā, līnis sasniedz vien apmēram septiņos gados.
Lai gan līnis ir karpveidīga zivs, tas iecienījis pavisam citas garšas un tam ir sava barība.
Līņu iebarošanu parasti sāk maijā, barībai liekot klāt marcipānu, kas šobrīd ir ļoti populārs, jo zivij patīk tā aromāts.
Vēl pirms apmēram 20 gadiem veikalos gatavas zivju iebarojamās barības nebija iespējams iegādāties. Tad izmantoja divus trīs rupjmaizes ķieģelīšus, tos samitrinot, bet nesadrupinot. Tad rupjmaizes masu lika sietiņā (vislabāk der aptiekā nopērkams sietiņš, ko liek ap marli) un nogremdēja ūdenī. Pēc kāda laika šai vietai klusi piebrauca klāt – ja ūdens burbuļoja, tad līnis ir klāt pie izliktās ēsmas. Nelieli gabaliņi no maizes masas atdalās, kārdinot zivi, bet klāt lielajai bumbai tā netiek. Baltmaizi līņu iebarošanai neizmanto.
Viena no kļūdām, kuru bieži pieļauj makšķernieki, ir zivju pārbarošana. Ja līni grib piesaistīt konkrētai vietai, svarīgi nepārcensties – vajag iemest tikai piecas sešas apelsīna izmēra bumbiņas vienuviet. Ja līnim ēšana nav prātā, tas, kā jau liela zivs, nostāsies virs ēsmas, nevienu citu klāt nelaidīs un pats arī neēdīs. Kad tam pēkšņi sagribas ēst, tas sāk baroties un uzreiz klāt ir arī citas zivis.
Visgudrākā taktika ir iebraukt ezerā ar laivu, stabili noenkurot tās abus galus un iebarot zivis uz trim dažādām pusēm.
Kā likums – ja no vienas vietas izdosies izcelt līni, tas prasīs ilgu cīniņu, kamēr zivi izdosies atvilkt līdz laivai un izdabūt no ūdens.
Pēc tam vismaz pusstundu šajā vietā neviens līnis nerādīsies. Bet rezervei paliek vēl divas vietas, kas viena no otras atrodas septiņu līdz desmit metru attālumā.
Aprīkojums atkarīgs no gadalaika un ūdenstilpes
Pavasarī, ķerot līņus upē, pārsvarā izmanto gruntsmakšķeri vai tīzer makšķeri, retāk – pludiņmakšķeri. Vasarā, kad ūdenstilpēs saaugušas ūdenszāles, izmanto pludiņmakšķeri, lai tiktu tuvāk aizaugušajām vietām, kur līnis uzturas.
Āķa krāsai jābūt neitrālai, šajā gadījumā – melnai, ar klasisko liekumu. Āķa izmērs atkarīgs no tā, ko paredzēts likt uz āķa, – tā diapazons varētu būt no 6. līdz 10. numuram, bet jāņem vērā, ka dažādiem ražotājiem izmēri atšķiras. Ja izmanto naktstārpus, lielas sliekas, protams, āķa izmērs būs nedaudz lielāks nekā tad, kad uz tā sprauž baltos mušu kāpurus, maizi, parastās mēslu sliekas. Pirms makšķerēšanas vienmēr jāizmēra ūdens dziļums, lai zinātu, kur atradīsies ēsma, – tai jābūt uz grunts un pavadiņai jāstāv pareizajā leņķī.
Izturīga aukla un jutīgs pludiņš
Līņu makšķerēšanai piemērotākās ir monofīlā un fluorkarbona auklas. Pavadiņai var izmantot arī pīto auklu, bet tad sanāks, ka tā būs izturīgāka par pamatauklu. Makšķerējot ar pludiņmakšķeri, līnis, sajūtot, ka to velk pret paša gribu, metas iekšā ūdenszāļu biezoknī un mēģina aptīties tām apkārt. Ja izdodas apmest ap ūdenszālēm kaut vienu cilpu, izvilkt zivi no ūdens ir ļoti sarežģīti.
Līnis ir ļoti gudra zivs un, sajūtot briesmas, tas sparīgi cīnās pretī. Visbiežāk Latvijas ūdeņos sastopamie līņi ir svarā no 500 gramiem līdz 1,2 kilogramiem. Līni grūti noturēt un, ja nav labi atregulēta spole, tas var pārraut pavadiņu vai salauzt makšķeres kātu. Reti iespējams noķert 3 kilogramus smagu līni, vēl retāk – 4 kilogramus lielu. Ja iesācējam izdodas noķert 1,5 kilogramus smagu līni, viņš ir liels veiksminieks.
Pludiņš jāpiemeklē pēc iespējas mazāks un jutīgāks, jo tad līnis nejutīs pretestību. Tam ir ļoti jūtīgas lūpas un patīk izgaršot ēdienu – bieži līnis ēsmu nevis uzreiz grābj ciet, kā to dara citas miermīlīgās zivis, bet ar lūpām stumda. Tas var ilgt pat vairākas minūtes, tāpēc makšķerniekam jāmēģina saprast, kas zem ūdens notiek. Ja trūkst pieredzes, pieciršana notiek par ātru.
Viens–divi, un par asakām vairs nav jādomā
Līņiem zvīņas ir smalkas un, gatavojot šo zivi, nav nepieciešams no tām atbrīvoties. Asaku tiem ir vidēji daudz. Efektīva metode, kā asakas padarīt tik mīkstas, ka tās netraucēs ēšanai, ir izmantot cukura un sāls maisījumu attiecībā 3:1. Divās vai trīs dienās pēc tam, kad zivs būs ierīvēta ar šo maisījumu, tā asakas kļūs mīkstas un to varēs pagatavot vēlamajā veidā, nesatraucoties par asakām.
Līni var cept cepeškrāsnī, pārgriežot uz pusēm kā grāmatu, iesmērējot ar garšvielām un ietinot folijā. Tas cepsies savā sulā un, ja zivi nepagūs apēst siltu, tā saželēs. To var arī kūpināt. Zupā līnis būs ļoti trekns, bet tas labi noder galerta pagatavošanai.
Ar makšķeri līdz pēdējai stundiņai
Eināra Siliņa makšķerēšanas stāsts sākās jau ļoti sen – viņš atminas, kā tēvs ar motociklu brauca viņam pakaļ uz bērnudārzu un tad abi kopā laida uz copi. Kopš tā laika nepārtraukti viņš ir makšķerējis, bet pavisam nopietni tam pievērsās, kad ap 40 gadu vecumu beidza profesionāli spēlēt handbolu.
Siliņš ir autors tādām grāmatām kā "Copes meistara padomi" un "Makšķernieka dienasgrāmata".
Lieluma ziņā Eināra Siliņa kontā nav neviena iespaidīga izmēra līņa, taču daudzi noķertie svēruši vairāk nekā divus kilogramus, bet pārsvarā bija no 1 līdz 1,5 kilogramiem. "Ar zivīm ir kā ar bitēm un sievietēm – vienu dienu nevajadzēs līņus pat iebarot, citā dienā tā mute būs ciet un pat nedomās to atvērt," par līņu viltībām teic makšķernieks. Tas var ķerties ļoti labi pat vairākas dienas, bet tad pēkšņi sapratīs, ka kaut kas nav kārtībā.
"Mana ģimene to ļoti labi saprot, un man neviens nekad nav pateicis "Atkal uz copi?"," tuvinieku atbalstu novērtē Einārs. "Makšķerēšana man ir asinīs, un droši vien savu mūžu es arī beigšu laivā ar makšķeri rokās," sarunas noslēgumā savā iedomātajā scenārijā dalās makšķernieks.
* Vairāk par līņiem raidījumam "2 āķi lomā" palīdzēja uzzināt zinātniskā institūta "BIOR" pētnieki Jānis Bajinskis, Kaspars Abersons un Ivars Putnis.
