“Sēnītes man te top, tiek šķirstīta lielā sēņu grāmata un tās atpazīstamākās ir jau tapušas, baravikas, apšu bekas, gailenītes…” Ilze līdzi paņēmusi sēņu grāmatu, pēc kuras tagad top dažādas sēnes, dažas no izadītajām jau skatāmas izstādē Smiltenes bibliotēkā.
Kopumā tie ir 39 dažādi adīti dārzeņi un sēnes.
“Jā, papildinās. Kāds man uzprasa, piemēram, vai tu nevari avokado uzadīt, jā, kāpēc gan ne, gāju uz veikalu, pirku avokado, liku blakus, adīju ārdīju, adīju, ārdīju, kamēr uzadīju. Tie visi ir autordarbi, kuriem nav pamācības internetā. Man vajag īstu dārzeni blakus, jo zīmēt es nemāku, es nemāku uzzīmēt skici, ne shēmu, neko, man galvā jau tā trīsdimensiālā domāšana, jau domā, kā viņu var izveidot adot. Un arī, kas ir svarīgi, šeit visi ir maksimāli pietuvinātās krāsās īstajiem dārzeņiem un izmēros,” stāsta Ilze.
Ideja par dārzeņu kolekcijas adīšanu gan nav gluži jauna, tā Ilzei radās pirms gadiem sešiem, kad viņa ar dēlu nolēma atgriezties Latvijā.
“Mums vajadzēja atvadīties no Holandes bērnudārza, pirms mēs pārcēlāmies uz Latviju dzīvot, un tā kā nopirkt var visu, tad es izdomāju, nē, mēs nepirksim, mēs atstāsim tā, lai atceras mūs uz ilgāku laiku, un es uzadīju šo pirmo dārzeņu ražas kasti priekš Holandes dārziņa, un tad uz kādu laiku bija miers, jo es arī savam puikam biju uzadījusi, līdz pienāca laiks atvadīties no Latvijas bērnudārza, un tad atkal bija jāada,” stāsta Ilze.
Adītie dārzeņi un sēnes, kā vērtē Ilze, bērniem ir gan labas rotaļlietas, gan arī ar rotaļu palīdzību palīdz iepazīt dabas pasauli.
“Jo šeit mēs varam mācīties pašus tos produktu izcelsmes pamatus, piemēram, es savam puikam maziņam stāstīju, redzi, tur ir saknītes, tātad viņš aug zemē, viņš ar saknīti ir iestiprinājies zemē; ja mums ir kātiņš, kā paprikai vai kā ķirbim, tad kātiņš ir kā rociņa, un viņš ir pieķēries pie mammas auga un viņš nav zem zemes. Tad, protams, krāsas var mācīties,” klāsta Ilze.
Ilze ir viena no Smiltenes rokdarbnieču biedrības „Smiltenes pūra lāde” dalībniecēm un iesaistījusies arī labdarības kustībā „Sirds siltuma darbnīca”, kura savukārt apvieno rokdarbnieces ne vien Latvijā, bet arī citās valstīs, kuras ada mazas zeķītes un cepurītes priekšlaikus dzimušajiem bērniem.
“Drīz būs 10 gadi, man liekas, nākamgad, un tas sākās, satikās īstie cilvēki īstajā laikā, katrs ar savu sāpi. Man bija nesen nomiris vīrs, un man vajadzēja aizpildīt laiku, lai neieslīgtu depresijā, vajadzēja kaut ko darīt, bet bērniņš bija maziņš, un es biju tālu prom Holandē, un tā es sāku, mēs strādājam visu cauru gadu, nu jau es pati vairāk kā organizētāja, kam visas šīs paciņas tiek sūtītas,” atceras Ilze.
Arī šogad ir domāts slimnīcām nodot noadītās zeķītes un cepurītes, taču Ilze bažījas, vai pandēmijas ierobežojumi neietekmēs šīs labdarības akcijas norisi.
Priekšlaicīgi dzimušajiem bērniņiem tiek gatavoti tamborēti astoņkājīši.
“Ir tāds pētījums, ka šiem bērniņiem, kam tas astoņkājītis ir, ka viņiem ātrāk nostabilizējas visas dzīvībai vitālās funkcijas, jo pats tas astoņkājis jau nav tik svarīgs, svarīgas ir šīs kājas, jo viņām tā tamborējuma struktūra ir ļoti līdzīga nabas saitei un šeit ārā, tai inkubatorā viņš saķer to astoņkāja kājiņu un arī domā, ka tā ir nabas saite un ka viss ir kārtībā un ar mani viss ir kārtībā,” stāsta Ilze.
Ilze, taujāta, kas tad ir bijis lielākais izaicinājums, ko ir nācies uzadīt vai notamborēt, atzīst, ka tas ir bijis dēla pasūtījums.
“Bērns uzprasa zirgu ar visiem ratiem…”
Ratus gan uzadīt neizdevās, atzīst Ilze. “Ratus viņš pats piekombinēja klāt, zirgu uzadīju, ko tad darīt, bērnam zirgu vajag. Nu, ja vajag, tad jāada.”
Un tagad Ilzei ir jau atkal jauns izaicinājums – dēla ieteikums noadīt arī augļu kolekciju. Bet, runājot par adītajiem dārzeņiem un sēnēm, tad tagad Ilzei ir vēl kāda iecere, proti, to visu apkopot grāmatā, lai tas noderētu arī citām rokdarbniecēm.
