7 tautiski hobiji, kam šogad pievērsties

Arī šogad nāksies turpināt sadzīvot ar dažādiem ierobežojumiem, daudz laika pavadīt mājās un slīpēt prasmi radīt prieku paša spēkiem. Lielisks prieka avots var būt kāds praktisks hobijs, kas ļauj aizmirsties no ikdienas un just gandarījumu par paveikto. Tādēļ esam sarūpējuši septiņas tautisku vaļasprieku idejas un pieredzējušu amatnieku praktiskus padomus no LSM.lv krājumiem. Ielūkojies, iespējams, te atradīsi savu 2021. gada aizraušanos! 

VAĻASPRIEKU SARAKSTS:

  1. Māla pods savām rokām
  2. Paša pīts zedeņu žogs
  3. Skaidu jumts pēc senām tradīcijām
  4. Bungas no meža zvēru ādām
  5. Bērza tāss cibiņas – alternatīva plastmasas kārbām
  6. Rakstainas jostas ar celu dēlīšiem
  7. Dabas krāsu vērošana un atdarināšana

 

1. Māla pods savām rokām

Keramiķes Daces Asnes darbi.

Patstāvīga iepazīšanās ar senajiem amatiem var būt pa spēkam teju ikvienam. Nepieciešama ir vēlme, interese, materiāli un darba rīki. Praktiskus padomus, kā lietas darināt, nodrošinās portāls LSM.lv sadarbībā ar LTV raidījumu “Pūra lāde”, kas iepazīstinās ar astoņiem senajiem amatiem. Šoreiz piedāvājam padomus, kā pagatavot māla podu pašu rokām.

ĪSUMĀ:

Māls

Arheologi lēš, ka pirmo Latvijas teritorijā atrasto māla trauku lausku rašanās laiks ir apmēram 5 tūkstoši gadu pirms mūsu ēras. Līdz mūsu ēras 11. gadu simtam visi trauki veidoti ar rokām, lipinot un neizmantojot podnieka ripu. Kurzemē, it īpaši Talsu pusē, šī tehnika izmantota līdz pat 14. gadsimtam. Šodien šī tehnoloģija ieguvusi jaunu elpu, Latvijā daudzi keramiķi aizrāvušies ar savas formas meklējumiem un izbauda uguns stihiju, savus darbus apdedzinot malkas ceplī.

Raidījuma “Pūra lāde” pirmo epizodi veidojām Kuivižos pie keramiķes Daces Asnes. Dace savus darbus veido šajā senajā tehnikā un apdedzina malkas ceplī, izmantojot slāpēšanas tehnoloģiju, kas izstrādājumiem piedod tumšu, reizēm pat metālisku nokrāsu, neizmantojot ķīmiski radītas glazūras.

Līdz mūsu ēras 11. gadu simtam visi trauki veidoti ar rokām, lipinot un neizmantojot podnieka ripu.

Video (1 min. 25 sek.): Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājuma glabātāja Alise Gunnarssone stāsta par keramikas vēsturi Latvijā.

Keramiķe Dace Asne 

  • Jaunībā bijusi aizrautīga airētāja,  kopā ar trenera stāžu 15 gadi akadēmiskajā airēšanā.
  • Vairākus savas dzīves gadus veltījusi kuģošanai. Bijusi vikingu kuģa prototipa Nameisis kapteine.
  • Akadēmiski izglītota mākslas pedagoģe.
  • Pasniedz plastiku un keramikas nodarbības lielajiem un mazajiem.
  • Dace lepojas ar savu cepli, kuru veidojis Latgales keramikas meistars, izcilais podnieks, daudzu jauno podnieku skolotājs Evalds Vasilevskis.
  • Dace eksperimentē ar formu, veidojot pavisam nelielus traukus un gluži lielas vāzes, kā arī ļoti interesantas un savdabīgas māla rotas.
  • Daces mazie skolnieki jau trīs gadu vecumā māk izveidot mazus sīkplastikas darbus, bet lielie  skolnieki aizraujas ar dažādu trauku veidošanu.
  • Daces fotoalbumā atradīsiet skaistu saulrietu kolekciju, kura pastāstīs par Saules gaitu Kuivižu pusē.
  • Sazināties ar Daci jautājumos, kas saistīti ar keramiku, var caur viņas izveidoto ''Facebook'' lapu vai pa telefonu, zvanot uz numuru 22069527.

Keramiķe Dace Asne no Kuivižiem.

Keramiķes Daces Asnes darbi.

Nepieciešamie materiāli:

Keramiķes Daces Asnes darbnīca.

Lai lipināšanas tehnikā izveidotu māla podu, nepieciešamas divas lietas – māls un rokas. Viena neliela trauka izgatavošanai nepieciešams apmēram dūres lieluma māla pikucis, bet, ja vēlaties izgatavot lielāku trauku, protams, vairāk. Veidošanai sagatavotu mālu Latvijā var iegādāties vairākās vietās, atliek pameklēt informāciju un doties uz interesantāko vai tuvāko vietu; šis pirkums var būt arī interesanta ekskursija. Mālu parasti tirgo, iepakotu 10 kilogramu pakās, un no viena iesaiņojuma varēsiet izgatavot daudzus traukus vai figūriņas. Vietās, kur māla masu tirgo, jūs sastapsiet arī zinošus cilvēkus, kuri noteikti neliegs padomu.

Lai izveidotu ornamentu uz gatavā izstrādājuma, var izmantot jebkuru lietu, kura ir pa rokai – kādu dabā atrastu kociņu, nazīti, karotes kātu, saldējuma kociņu vai ko citu. Ja podniecība iepatīkas, var doties uz veikalu un iegādāties speciālus instrumentus, kuri domāti darbam ar mālu vai citām plastiskām masām. Māla podiņa pulēšanai lieti noderēs karotes apaļā puse vai kāds cits ieapaļš, pavisam gluds priekšmets.  

Ja podniecība iepatīkas, var doties uz veikalu un iegādāties speciālus instrumentus, kuri domāti darbam ar mālu vai citām plastiskām masām.

Izgatavošanas process:

  1. Ja vēlamies izgatavot māla trauku, vispirms nepieciešams laiks un noskaņojums. Māls nemīl "stresainas" un "dusmīgas" rokas. Māls palīdz rokām "izaugt", nomierināties, attīstīties, kļūt jutīgākām. Māls nemieru pārvērš par rimtu mieru un satrauktu prātu vērš apcerīgā noskaņojumā. Māls vēlas uzmanību un pacietību.
  2. Lai izgatavotu māla podu, ņem apmēram dūres lieluma māla piku. Pikā lēnām iespiež iedobi, veidojot bļodiņas formu. Malas jācenšas celt uz augšu, lai trauks veidojas apaļš un nepārvēršas par šķīvi. Māls jāglabā iesaiņojumā, kas neļauj piekļūt gaisam un tādējādi to var glabāt ļoti ilgi. Var izmantot politelēna maisu. Ja māls sakalst, to var mērcēt spainī ar ūdeni un pēc tam pārmīcīt.

Video (55 sek.): Māla izmīcīšana un formas veidošana.

  1. Veidošanas gaitā māla masa ar pirkstiem jācenšas vienmērīgi izspaidīt, lai māla masā nepaliek mikroplaisas un gaisa burbulīši.
  2. Trauka sieniņas ar taustes palīdzību jācenšas veidot vienāda biezuma. Ja trauka daļas sanāks dažviet biezas, dažviet plānas, trauks žūstot plaisās un nesanāks. Dažāda biezuma traukus nemīl arī uguns, tie plīst apdedzināšanas laikā.
  3. Kad bļodiņa gatava, laiks domāt, vai ir drosme trauku veidot lielāku. Ja drosme ir – ņemam vēl nelielu māla pikuci un izrullējam desiņu vai tārpiņu, apmēram trauka malas biezumā. Tālāk desiņa rūpīgi jāpievieno traukam, veidojot trauka formu uz augšu. Te ir laiks eksperimentiem un sava ceļa meklējumiem. Desiņu var rūpīgi piegludināt trauka augšmalai, raugoties, lai nekur neveidojas gaisa burbuļi. Trauka malu var nedaudz saskrāpēt, pavisam nedaudz samitrināt un tad “pielīmēt” desiņu.  Ja atstāsiet ārmalu cieši nenogludinātu, veidosies apļveida kontūras, kuras veidos savdabīgu trauka raksturu.

Video (49 sek.): Apjoma pieaudzēšana un izlīdzināšana.

  1. Ja esiet izvēlējušies trauku veidot gludu un trauka forma šķiet pabeigta – laiks domāt par ornamentiem. Te ir vaļa fantāzijai – ņemam kādu kociņu vai priekšmetu ar smailu, bet ne asu, galu un veidojam ornamentu. Ja esiet senatnes cienītājs – meklējiet seno arheoloģisko trauku rakstus. Te lieti noderēs ieskats muzeju stendos. Ja vēlaties kādus citus rakstus – brīva vaļa fantāzijai – mīkstais māls ļaujas. Tikai visas darbības veicam uzmanīgi, lai nesavainotu trauka formu. Neaizmirstiet uz  trauka dibentiņa  uzrakstīt savu vārdu.

Video (1 min. 2 sek.): Ornamenta veidošana.

  1. Kad ornaments gatavs – liekam trauku žūt. Raugāmies, lai telpa nav pārāk karsta, lai nav tiešu saules staru, lai nepūš vējš vai caurvējš.
  2. Nākamajā dienā, kad trauks kļuvis stingrāks, laiks to pulēt. Pulējot tiek aizvērtas māla poras, trauks kļūst gluds un spīdīgs. Pulēšanai lieti noder karote. Māla podu uzmanīgi paņem rokās un stabili novieto uz plaukstas, otrā rokā ņemam karoti un ar karotes apaļo pusi braukājam pa māla masu. Šī darbība ir jāsajūt, bet, kad uzķerts vajadzīgais uzspiediens, – rezultāts neliks vilties. Šī nodarbe prasa laiku un pacietību, bet ir arī labā ziņa – tā ir labākā meditācijas tehnika un lieliski nomierina satrauktu prātu.

Video (1min. 6 sek.): Māla pulēšana.

  1. Laiks trauku žāvēt. Liekam to ēnainā vietā, kur nepūš vējš, un ļaujam ūdens stihijai mālu pamest. Trauks - atkarībā no biezuma - žūst piecas līdz desmit dienas. 
  2. Tālāk iesācējam jāsēžas pie datora un jāmeklē savs meistars – cilvēks, kuram ir ceplis un kurš nodarbojas ar šo seno tehniku. Latvijā šādi meistari ir un, ja pratīsiet atrast pareizos vārdus, viņi noteikti neatteiks, un varēsiet aizvest savu trauku apdedzināt. Tā kā cepļa kurināšana ir dārgs process, meistari par citu trauku dedzināšanu mēdz lūgt taisnīgu samaksu. Variet meklēt arī dažādas meistarklases vai plenērus. Palīdzību neatteiks arī raidījuma varone Dace Asne, kuras tālruņa numurs ir 22069527.    Lai trauku aizvestu, tas uzmanīgi, neņemot pie malām, jāietin avīzē vai kādā citā materiālā un jāieliek kastītē. Izžuvis, bet nededzināts māls ir trausls.
  3. Pārējo jums izstāstīs meistars, ar kuru būsiet sazinājies. Pēc laika, ja uguns stihija būs labvēlīga, varēsiet lepoties ar paša veidotu māla trauku.  

Atpakaļ uz vaļasprieku sarakstu!

 

2. Paša pīts zedeņu žogs

Juris Milčs - pinumu meistars

Kopš pirmajām cilvēku apmetnēm ir bijusi nepieciešamība norobežot savu dzīves vietu no dzīvniekiem, ienaidniekiem, nelūgtiem viesiem. Nākusi cauri gadu simtiem, tradīcija norobežot savu sētu teju visās kultūrās ir saglabājusies vēl šo baltu dienu. Ar tradicionālo zedeņu žogu tapšanas noslēpumiem iepazīstināja jelgavnieks Juris Milčs - pinumu meistars, kurš amatu apguvis no sava vectēva.

ĪSUMĀ:

Jebkurā būvmateriālu veikalā ir nebeidzami plašs dažādu žoga materiālu piedāvājums, bet reti kurš aizdomājas, ka vēlme norobežoties ir ne tikai praktiska, bet mūsu apziņā teju no tālajiem senčiem atbalsojusies. Koks visos laikos ir bijis vienīgais materiāls, kurš pieejams gandrīz visiem. Šodien ir moderni teikt, ka koka žogs ir ekoloģisks, senatnē tā bija pašsaprotama lieta.

Pinumu meistars Juris Milčs

  • Latvijas amatniecības kameras pinumu meistars.
  • Amatu mācījies no sava vectēva Geronima Milča.
  • Pirmos pinumus veidojis jau sešu gadu vecumā.
  • Meistars var uzpīt teju visu – grozus, vāceles, tīnes, mēbeles, dārza dekorus.
  • Specializējies zedeņu žogu darināšanā. Veidojis žogus Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā un daudzās citās vietās Latvijā.
  • Ar amatniecību saistītos jautājumos ar Juri var sazināties caur viņa “Facebook” lapu, mājas lapu vai zvanot uz tālruni 28725844.

Sīku kārklu žogu pinu
Baltābola kalniņā:
Jāņu nakti ielaidīšu
Savus zvaigžņu kumeliņus.
    /Latviešu tautas dziesma/

Vēstures doktors, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumu glabātājs Mārtiņš Kuplais stāsta, ka zemniekam bija nepieciešamas divas lietas, lai uzbūvētu žogu – cirvis un virve. Viens no senākajiem žogu veidiem ir zemē iedurti koka stabi, starp kuriem horizontāli savīti priežu vai lapu koku zari. Veidojas stingrs un stabils žogs, kas nav viegli pārvarams.

Senajām ēkām visi žogi veidoti no zemnieka saimniecībā pieejamiem materiāliem. Latvijā ir bijuši žogi no stabiem ar nosmailinātiem galiem, no kārtīm, no akmeņiem. Attīstoties rūpniecībai, turīgākie zemnieki sāka izmantot dēļu žogus, stiprinot tos ar naglām. Zemnieku sētā nereti žogi norobežoja visu saimniecību un dažādas tās daļas – lopu ceļu, saimnieciskās zonas un puķu dārziņu. Šodien ainavā bieži redzamais dzīvžogs Latvijā popularitāti ieguvis 20. gadsimta sākumā.

Zedeņu žogs šodienas Latvijā nav zudis, to varam vērot pie daudzām ēkām. Tas veido tik ierasto Latvijas sētu ainavu un labi iederas lauku vidē, ir praktisks un lēts. Zedeņu žogu iespējams uzbūvēt savām rokām.

Daži fakti par kārkliem

  • Latvijā var sastapt līdz pat 150 kārklu sugas.
  • Vislabāk klūgas ievākt pirms sulu tecēšanas laika.
  • Baltas klūgas var dabūt tikai ievu ziedēšanas laikā

Nepieciešamie instrumenti

  • Dārza šķēres,
  • koka āmurs žoga nolīdzināšanai,
  • instrumenti stabu un horizontālo kāršu izgatavošanai un ierakšanai.

Žoga veidošanas process

  • Vispirms jāsaprot, vai ir pacietība un vēlme to darīt. Žoga izveide nav sarežģīta, bet ir laikietilpīga.
  • Lai izveidotu žogu, nepieciešams materiāls. Te ejami dažādi ceļi.
  • Iespējams materiālu audzēt pašam no kārklu spraudeņiem. Process ir ilglaicīgs, vismaz trīs gadi, bet rezultātā jums būs savs, kārtīgs materiāls. Izvēlētā kārkla stumbru ar dārza šķērēm sagarina aptuveni 30 – 40 cm garos posmos, vienu galu aizgriež un iesprauž zemē, mitrā vietā, atstājot 15 -20 cm virs zemes. Stāda apmēram 70 cm attālumā vienu no otra. 

Video (1 min. 21 sek.): Kārklu izraudzīšanās

  • Materiālu var meklēt grāvmalās vai mežā, ja teritorija pieder jums vai esat ieguvis atļauju tīrīt pamežu vai krūmus. No šāda materiāla žogs būs nelīdzenāks, bet izskatīsies senatnīgāks. Jārēķinās, ka materiāla sagāde būs laikietilpīga, daudzums atkarīgs no izvēlētā žoga garuma un blīvuma, kādā veidosiet savu žogu.
  • No materiāla izvēles būs atkarīgs žoga izskats un ilgmūžība.
  • Vispirms jāveido žoga konstrukcija. Arī te iespējas ir dažādas. Vertikālos stabus zemē ierok apmērām 1,5–2 metru attālumā vienu no otra. Senatnīgam izskatam var izvēlēties koka kārtis, kurām nospicēta un apdedzināta zemē ierokamā daļa.
  • Horizontālās kārtis liek trīs – apakšā, vidū un augšā. Ja izvēlētais žoga augstums ir 1,5 metri, kārtis izvieto apmēram 35–40 cm attālumā vienu no otras.
  • Ja veidojat kārtīgu žogu, būs nepieciešamas 2–3 cm resnas klūgas.
  • Pirms iepīšanas klūgu viegli ieliec.
  • Klūgas pin starp horizontālajām kārtīm pamīšus, stingri sablīvējot vienu pie otras. Žūstot un laika apstākļu ietekmē reti saliktas klūgas ar laiku izretināsies un sakritīs, žogs kļūs šķībs un nebūs akurāts.
  • Lai žogs veidotos taisns, vienu klūgu liek ar resno galu uz leju, nākamo ar resno galu uz augšu.
  • Kad visas klūgas iepītas, ar koka āmuru viegli iesit klūgas zemē, izlīdzinot augšējo malu.

Video (1 min. 39 sek.): Žoga pīšana un stabu izvēle

Puķu dobes apmales veidošana

  • Zemē iesit sagarinātas klūgas, apmēram 50 cm–1 m attālumā vienu no otras. Mietiņu garumu izvēlas atkarībā no izvēlētās apmales augstuma.
  • Starp sagarinātajām klūgām pamīšus iepin klūgas, stingri sablīvē.
  • Katru nākamo rindu sāk ar klūgas pretējo galu – ja iepriekš sākāt ar tievo galu, nākamo rindu sākam ar resno galu.

Video (3 min. 2 sek.): Puķu dobes apmales pīšana

 

Atpakaļ uz vaļasprieku sarakstu!

3. Skaidu jumts pēc senām tradīcijām

Skaidu jumtu meistars Oskars Mežnieks

Oskars Mežnieks ir dzimis rīdzinieks, kurš padevies Latgales vilinājumam. Aglonas pusē viņš nodarbojas ar skaidu jumtu darināšanu un šīs senās prasmes nodošanu citiem. Skaidu klājums ir lēta un videi draudzīga alternatīva tiem, kuri nevēlas dzīvot zem mūsdienu modernajiem jumtiem.

Mūžsenais strīds, kas bija pirmais - vista vai ola, uz mājām nav attiecināms. Nav jumta – nav mājas. Dažādus sintētiskus segumus, ķīmiskas krāsas, plastmasas plēves un citas naftas pārstrādes sekas jumta seguma izgatavošanai cilvēki lieto pavisam nesen. Tūkstošiem gadu savus namus cēla no materiāla, kas bija atrodams tuvāk dzīves vietai. Latvijas teritorijā vispieejamākais materiāls noteikti ir koks.

Smalku un detalizētu ieskatu seno jumtu konstrukciju niansēs un veidos var gūt Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Šoreiz stāstām par vienkārši uzliekamu, 21. gadsimta cilvēkam konstruktīvi saprotamu un ekoloģisku jumta seguma veidu – par skaidu jumtiem.

Skaidu jumtu meistars Oskars Mežnieks

  • Apguvis muzikālā audzinātāja arodu.
  • Piecu bērnu tēvs.
  • Kopā ar sievu Ilzi savā saimniecībā izmēģina dažādas videi draudzīgas saimniekošanas metodes.
  • Skaidu jumtu meistars.
  • Pasniedz skaidu jumtu klāšanas meistarklases.
  • Ar amatniecību saistītos jautājumos ar Oskaru var sazināties caur viņa mājaslapu vai telefoniski, zvanot uz numuru 2629 7885.  
Daži zīmīgi tautas ticējumi:

Jumtu vajaga sist vecā mēnesī; ja sit jaunā, tad
skaidas saliecas un naglas lien laukā.
/A. Salmāns, Balvi. A. Lāce, Lubāna./

Vecā mēnesī jājumj jumti, tad skaidas žūdamas ne-
izmaina savu formu. Jaunā mēnesī pienaglotās skai-
das žūstot sašķobās, sagrozās un jumts izskatās kā
nobijies. /V. Miķelāns, Slate./

Jumti jājumj, ziemeļu vējam pūšot, lai neperinātos
žurkas. /F. Rozenbacha, Nīgranda./

Skaidu jumti Latvijā ienāca 19.gs. beigās. Tas bija saistīts, ar to, ka salmus vairs nevarēja izmantot, jo kad tie bija gājuši caur kuļmašīnām, tad kļuva nederīgi jumšanai. Skaidas bija pieejams, viegli izgatavojamas vai iegādājamas. Lielākais skaidu jumtu uzplaukums ir 20.gs. 20. gadu agrārā reforma, kad desmitiem tūkstošu mājsaimniecībām bija nepieciešami jumti un skaidas bija vispieejamākais un lētākais materiāls.

Ja neslinkosiet un jumta klāšanas un labošanas māku apgūsiet pats, arī šodien skaidu jumts maksās lētāk par jebkuru citu klājumu. Tas turēsies vismaz trīsdesmit gadus un ziemā spēs izturēt pusotru metru biezu sniega kārtu.

Par skaidu jumtu klāšanu viss sīki un smalki ir aprakstīts jau tālajā 1933. gadā, kad Latvijā iznāk Būvdarbu tehniskie noteikumi.

Video (2 min. 53 sek.): Lubu jumta tapšanas pēc sentēvu tradīcijām Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Nepieciešamie instrumenti un materiāli

Jumiķa cirvis. Noteikti būs nepieciešams īpašais jumiķa cirvis, vienkāršoti skaidrojot – no vienas puses cirvītis, no otras āmurs. Oskars to sauc par hačetu, bet mēs īpaši nepētījām šī angļu izcelsmes nosaukuma dziļākās saknes. Iesācējs noteikti var iztikt ar āmuru un nazi skaidu malu apgriešanai.

Somiņa naglām. Otra lieta ir viegli atverama un aizverama somiņa naglām, tāda, lai netraucē strādāt un lai naglas nebirst ārā.

Mērlente. Trešā lieta ir mērlente, bet lai nebūtu uz jumta jāņem lieki priekšmeti – nepieciešamos attālumus var atzīmēt uz cirvja kāta. Un vēl noteikti svarīgs ir ērts apģērbs, apavi ilgai tupēšanai un saules brilles, lai gaišās skaidas saulē neapžilbina acis.

Video (1 min. 36 sek.): Skaidu jumtu meistars stāsta par nepieciešamajiem instrumentiem.

 

Skaidas. Tās tiek izgatavotas no apses koka. Skaidām vispiemērotākais ir aptuveni 30 gadus vecs koks. Kurzemē skaidu izgatavošanai mēdz izmantot arī priedi un egli.

Lai izgatavotu skaidas, var iet divus ceļus – būvēt savu ēveli vai meklēt kādu no Latvijas meistariem, kuram jau ir šāda ēvele, un iegādāties jau gatavas skaidas.

Skaida, lai tā kalpotu ilgi, ir 70 centimetrus gara, apmēram 7,5 centimetrus plata un noteikti 8,5 milimetrus bieza.

Video (2 min. 3 sek.): Skaidu plēšana.

 

Universālas formulas, ar kuru aprēķināt nepieciešamo skaidu daudzumu uz kvadrātmetru, īsti nav. Piemēram, 1933. gada Latvijas valsts Būvdarbu tehniskajos noteikumos, ka dzīvojamajai mājai, kurai liek visblīvāko jumtu, ir vajadzīgas 75 skaidas uz kvadrātmetru. Taču precīzs skaits atkarīgs no izvēlētā seguma veida, konkrētā jumta, kā arī meistara.  Oskars, mācot jumtu likt citiem, vispirms iesaka izlikt skaidas metra garumā, izrēķināt, cik daudz ietilpst metrā, un no tā izsecināt, cik vajadzīgas kvadrātmetram. Taču, iegādājoties skaidas, vienmēr vēlams tās pirkt ar uzviju – ja paliks pāri, stāvēs rezervei brīdim, kad būs nepieciešams jumtu labot.

Tapšanas process:

  • Vispirms tiek būvēta jumta konstrukcija, bet par to citreiz – šis stāsts ir par skaidu klāšanu. Taču, būvējot jumta konstrukciju, jāņem vērā, ka gludie jumstiņi (skaidas) jāsedz virs trīs latām. Ja atbalstīsiet uz divām latām, jumstiņa ārgalam nopūstot, iekšgals ieslīgs un radīs jumtā caurumu.
  • Skaidas klāj ar “spalvu” uz leju, lai veidojas notece.
  • Skaidas sedz divām vai trim kārtām tā, lai dubultā ieseguma augšējā kārta apsegtu apakšējo vismaz ½ no garuma, mērot no naglas līdz naglai, bet trīskārtējā iesegumā – 2/3 no apakšējās skaidas garuma.
  • Divkārtu segums būs piemērots saimniecības ēkām, bet ja vēlaties ilgmūžīgu un izturīgu jumtu mājai – jāizvēlas trīs kārtu segums.
  • Lielākoties tiek izmantoti divi jumta ieklāšanas veidi – viena virziena vai dažādu virzienu segumi.
  • Ja vēlaties viena virziena segumu, katrā kārtā vienas skaidas mala apklāj otras blakus esošās skaidas malu, pie kam virskārtas skaidu lejas gali blīvi guļ uz apakšējās kārtas skaidu augšgaliem. Katra rinda jājumj no viena un tā paša jumta gala un visas skaidas nogulstas vienā virzienā. Šis iesegums dod blīvu, bet ne visai izturīgu jumta segumu.
  • Ja vēlaties izteiksmīgo dažādu virzienu iesegumu, jārīkojas šādi: katrā kārtā vienas skaidas mala apsedz otras blakus esošās skaidas malu. Katra nākamā rinda jājum no otra gala. Skaidas nogulstas blakus rindās pretējos virzienos.
  • Skaidu jumtu dabas spēku untumu dēļ ieteicams likt rudenī. Mūsu senči dabu pazina labāk un zināja, ka rudenī ieklātam jumtam līdz salam neko nespēs nodarīt pēc augu sulām kāri kukaiņi vai pārāk karsti saules stari. Līdz ziemai mājai bija jābūt apjumtai. Ne velti apjumības tika svinētas rudenī.
  • Pirms klāšanas skaidām nav jālieto impregnējoša ķīmija. Daba par visu jau ir parūpējusies, bet lietotā ķīmija pēc pirmajiem lietiem lēnām izskalosies.
  • Ja savai ēkai izvēlēsieties likt skaidu jumtu, jums jābūt gatavam apgūt šī jumta būves un labošanas māku.

Video (3 min. 16 sek.): Jumta konstrukcija. 

Var jau būt, ka pirmais skaidu jumts jāliek uz kādas nelielas būves – suņu būdas vai šķūnīša, bet var arī doties amatu mācīties klātienē pie kāda meistara. Ja apgūsiet šo amatu, jums vienmēr būs iespēja savai mājai uzlikt lētu, ekoloģisku un izturīgu jumtu.

Atpakaļ uz vaļasprieku sarakstu!

 

 

 

4. Bungas no meža zvēru ādām

Dažādas bungas ir sastopamas teju visu tautu kultūrās. Bungas ir simfonisko orķestru sastāvā un rokgrupās. Bungu ritmiskā skaņa var satraukt, uzmundrināt un arī nomierināt. Ilze un Sergejs Bušujevi Amatas novadā izgatavo bungas no meža zvēru ādām un dalās šajā prasmē ar citiem.

Ilze un Sergejs Bušujevi

  • Reiz abi bijuši pilsētnieki, tagad jau divdesmit septiņus gadus dzīvo Amatas novadā, Kārļos, kur raduši mieru un piepildījumu.
  • Saimniecībā tur aitas, trušus un vistas.
  • Abi mācījušies pirtnieku skolā pie  pirtnieka, ārsta un psihoterapeita Jura Batņas.
  • Izveidojuši savu “Sajūtu pirti”, kura vēlāk kļuvusi par biznesu.
  • Ģimenē aug pieci bērni.
  • Bungu izgatavošanas prasmi apguvuši pie Laura un Anitas Daņiloviem Aglonas pusē.
  • Sergejs un Ilze vada bungu gatavošanas meistarklases un palīdz atklāt bungu noslēpumu visiem interesentiem.
  • Sazināties ar amatniekiem var zvanot uz numuru 29456485 vai caur viņu Facebook lapu.

Jau kopš neatminamiem laikiem bungu skaņas ir bijušas starp mums un cilvēki tās mācējuši izgatavot. Ir pieņēmums, ka pirmās bungas tapušas apvelkot izgrebtu celmu ar dzīvnieku ādu. Vai tā ir taisnība, mēs nekad vairs neuzzināsim, bet uztaisīt šādas bungas un baudīt to skaņu mēs varam.

Ja arheoloģiskais materiāls nav pieejams, Latvijā pētniekiem jāieskatās Dainu skapī. Profesore Janīna Kursīte pētot latvju dainas grāmatā “Dainu kodekss” raksta: “Bungas tautas dziesmās ir pērkona dievību atribūts, iemiesojošs jeb atdarinošs viņu balsi un “valodu”. Taču visredzamākā bungu loma ir Jāņos – Dieva dēls Jānis par savu ierašanos pavēsta sitot bungas:

Sit, Jānīti, vara bungas

Vārtu staba galiņā,

Lai ceļās Jāņamāte,

Lai saņēma Jāņa bērnus!

…Bungām ir sakars ar kosmisko koku. Vairumā gadījumu Tautas dziesmās tiek minētas vara bungas, kur varš norāda un norises saistību ar gadskārtu vai godu pārejas rituālu.

…Bungām cerēšanās un precību dziesmās piedēvēta enerģiju un konkrēti seksuālo enerģiju veicinoša funkcija. Nerātnajās dainās tām ir falliska simbolika, īpaši izceļot bungu vāli”.

Bungas no meža zvēru ādām

Ilzes un Sergeja Bušujevu sajūtu bungas darina no meža dzīvnieku ādām, ļaujot tiem dzīvot otru dzīvi. Kad pašdarinātas bungas gatavas, tās var izmantot muzicējot vai vienkārši baudot skaņu un vibrāciju. Meistari saka, ka darinot bungas, veidojas īpaša saikne starp cilvēku un viņa bungām, ļaujoties sajūtām, bungas piepildās ar savu enerģiju un mīlestību.

Sajūtu bungas paredzētas pieaugušajiem, pusaudžiem un bērniem muzicēšanai, meditēšanai, stresa un emocionālās spriedzes mazināšanai, enerģijas atjaunošanai, domāšanas un koncentrēšanās spēju veicināšanai. Straujiem cilvēkiem bungas ļaujot rast mieru, lēnīgiem – dodot enerģiju.

Nepieciešamie instrumenti

  • Trauks ādas mērcēšanai.
  • Apaļa forma korpusa izveidei.
  • Stabils galds.
  • Šķēres.
  • Zīmulis.
  • Āmurs un instruments caurumu izsišanai.
  • Knaibles.
  • Celtniecības spīles līmējuma stiprināšanai.
  • Aukla

Bungu gatavošana

Lai tiktu pie piemērotas ādas, ir daudzi ceļi. Vienkāršākais ir iepazīties ar kādu mednieku. Ādas sagatavošana bungu izgatavošanai ir atsevišķa stāsta vērta, bet pieredzējuši mednieki jums izstāstīs, kā un cik ilgi noģērēta āda jāpūdē, lai varētu ar nazi notīrīt spalvas. Bungas var izgatavot arī no ādas, kurai spalva netiek notīrīta, bet tad jārēķinās, ka skaņa būs daudz dobjāka.

  • Vispirms izgatavo bungu korpusu. To var veidot no koka bluķa, izgrebjot vidu. Gatavo bungu svars būs samērā liels, bet noteikti priecēs senatnīgais izskats. Sergejs bungu korpusu gatavo no bērza finiera lamelītēm. Nepieciešama apaļa forma, kuru izmantot korpusa veidošanai. Finiera sloksnes ieloka formā un salīmē, secīgi žāvējot, vairākās kārtās. Slokšņu galus savieno nospicējot. Līmēšanai izmanto kokam piemērotu līmi. Mazām bungām līmē divas kārtas, lielākām trīs vai četras kārtas. Katru kārtu līmējot, to nostiprina ar celtniecības spīlēm, izžāvē un tad līmē nākamo kārtu.

Video (1 min. 32 sek.): Bungu korpusa gatavošana

  • Ja bungas gatavosiet no iepriekš sagatavotas un kaltētas ādas, vispirms tā vismaz diennakti jāizmērcē, lai atgūst dabisko elastību.
  • Izvēlieties darbam piemērotu telpu un galdu. Dabiskai ādai piemīt visas raksturīgās īpašības, arī specifiska smarža.
  • Ādas gabalu noteikti jāizvēlas lielāku par izveidoto bungu korpusu.
  • Ādu izklāj uz galda un ar špakteļlāpstiņu rūpīgi izlīdzina no centra uz malām.
  • Bungu korpusu novieto ādas gabalam pa vidu, apvelk kontūru apmēram 4 – 5 cm no korpusa.  Video 2 ādas izklāšana

Video (1 min. 30 sek.): Ādas sagatavošana

  • Pa novilkto līniju, ar šķērēm izgriež apaļu ādas gabalu, kas tad arī veidos bungu membrānu.
  • Palikušās ādas gabala malas sagriež aptuveni 1,5 – 2 cm platās, garās sloksnēs. Lielām bungām nepieciešami apmēram 11 m ādas stiķi. Sagriezto ādu uzmanīgi stiepj, neraujot.
  • Vidēja lieluma bungām zem ādas malām izvieto 16 koka plāksnītes, kuras izmantos kā pamatu caurumu sišanai ādā. Plāksnītes izvieto vienādā attālumā vienu no otras, izvietojot pa visu perimetru.
  • Virs katras plāksnītes un pa vidu starp plāksnītēm ādā izsit apaļu caurumu. Kopā jābūt 32 caurumiem.
  • Bungu korpusu novieto pa vidu ādas aplim.
  • Pretējos caurumos izvelk astoņus pagaidu stiķus, viegli savelk ādas malas uz augšu.
  • Rokturu striķus var vilkt tieši caurumos, katru striķi velkot pāri bungām uz pretējo pusi. 

Video (3 min. 29 sek.): Bungu membrānas uzvilkšana

  • Sergejs vispirms izsistajos caurumos ievelk vienu striķi, veidojot vijumu vai pīnīti pa perimetru, ādas šņori stingri nosien.
  • Aiz izveidotās pīnītes tiek vilkti striķi no pretējās malas uz pretējo malu, striķi veido savilkumu un rokturus vienlaicīgi. Izveidojas tāds kā tortes kastes pinums, kādu veido veikala pārdevējas. Ādas sloksnes stingri jāsavelk, beigās vidū veido stingru mezglu.
  • Savilktos striķus savā starpā sapin un sastiprina, apsienot ar īsākām ādas sloksnēm, veidojot rakstu pēc savas patikas un tā, lai vēlāk rokai viegli un ērti turēt bungas.
  • Izgatavotās bungas kārtīgi noskalo, ir jānomazgā visas ādas paliekas.
  • Bungas žāvē vairākas dienas, mērenā temperatūrā, ja ir siltuma avots no vienas puses – vispirms žāvē striķus, pēc tam membrānu.
  • Bungas būs gatavas, kad tās sāks skanēt.
  • No jēlādas gatavotas bungas ir “dzīvas”, ja tās nonāk lietū vai mitrumā, tās neskanēs, bet izžāvētas atkal būs skanīgas. Bungas mostas siltumā.
  • Bungu vālīti katrs gatavo izmantojot fantāziju, katrām bungām var un vajag izgatavot vairākas vālītes. Dažādas vālītes rada atšķirīgu skaņu.

Video (4 min. 26 sek.): Ādas striķu ievlikšana, bungu spriegošana un žāvēšana

Atpakaļ uz vaļasprieku sarakstu!

5. Bērza tāss cibiņas – alternatīvu plastmasas kārbām

Tāšu meistars jeb tāsiķis Kaspars Zvirbulis Līgatnē ir šī amata dinastijas pārstāvis, viņš no bērzu tāsīm veido ne tikai cibiņas, bet arī dažādus citus traukus, rotas un pat bērnu mantiņas. Padomos, kā no dabiskā materiāla izgatavot videi draudzīgas cibiņas, kurās produkti uzglabāsies īpaši ilgi, Kaspars dalās arī ar citiem.

ĪSUMĀ:

Kaspars Zvirbulis - amatnieks, tāsiķis.

  • Izbijis rīdzinieks, kurš, sajutis mierīgas lauku dzīves vilinājumu, pārcēlies uz dzīvi Līgatnē.
  • Ieguvis meistara diplomu Latvijas Amatniecības kamerā.
  • Kaspars ir vienīgās tāsiķu dinastijas pārstāvis. Arodu apguvis no sava onkuļa un tantes, tautas daiļamata meistariem  Vizmas un Pētera Zvirbuļiem.
  • Kaspars  turpina meklēt un iepazīt amata noslēpumus, gūst pieredzi pie citu tautu meistariem, pēta muzeju krātuvēs pieejamos tāšu izstrādājumus.
  • Vasarās Kaspars pasniedz meistarklases, bet ziemā strādā darbnīcā un no tāsīm veido visdažādākos traukus, cibiņas, rotas, bērnu mantiņas un eksperimentē ar formu un faktūru.
  • Kaspara sieva Madara beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina fakultāti un šobrīd palīdz ar idejām jaunu darbu tapšanā.
  • Ar amatniecību saistītos jautājumos pie meistara var vērsties, zvanot uz numuru 25664929 vai uzrunājot vietnē “Facebook.”
Latviešiem attiecības ar kokiem ir īpašas. Kāds meklē pie koka spēku, kāds pie mājas stāda ozolu vai liepu, citi cīnās par koku saglabāšanu pilsētās un mežos, kāds šķendējas par lapu grābšanu rudeņos. Latvijā ikvienam dzīve norit blakus kokiem. Tā tas ir kopš neatminamiem laikiem. No koka būvēja mājas, mēbeles, malka deva siltumu un no dažādām koka daļām tika veidoti trauki. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau 2. gadu simtā no tāss tikuši izgatavoti  trauki rotu uzglabāšanai, šo trauku pēdas manāmas senos apbedījumos.

 

Šobrīd Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā rodamas daudzas seno gadu liecības  – pītas vāceles, kriju vāceles, bērza tāss vāceles, lielas un pavisam sīciņas, vienkāršas un rūpīgi rotātas. Dažāda izmēra vāceles bija jebkurā saimniecībā. Tajās glabāja pārtiku, apģērbus, rotas, mazākās cibiņās – zāles, garšvielas, tēju, tabaku, teju visu, ko saimniecībā vajadzēja uzglabāt. Bērza tāss vācelēm un cibiņām piemīt unikālas un mitrumu regulējošas īpašības – sāls vienmēr paliek birstošs, miltos neieviešas pārtikas kodes, dzērvenes var saglabāt svaigas līdz pavasarim, cibās ilgāk saglabājas svaigas zivis. Meistarīgi izgatavotā bērza tāss traukā var glabāt šķidrumus. Dažādas vāceles un cibiņas mācēja izgatavot paši zemnieku sētas iedzīvotāji, tās varēja izgatavot, izmantojot nelielu nazi. 

Daudzpusīgās funkcionalitātes dēļ vārdam vācele latviešu valodā ir radušies sinonīmi, to izmanto parunās un teicienos – tenku vācele, dziesmu vācelīte, padomu vācelīte, sviesta cibiņa u.c. Vācelīte un cibiņa nereti pieminētas tautas dziesmās un pasakās.

Koši pīta vācelite
Par Daugavu pārpeldēja.
Šodien pelda vācelite,
Rītu pate rakstītāja.

Kad es biju jauna meita,
Man bij dziesmu vācelite,
Kad es gāju tautiņās,
Pa vienai ritināju.

    /Latviešu tautas dziesma/

Video (1 min. 43 sek.): Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas krājuma glabātājs Jānis Šabanovs stāsta par dažādām vācelēm senatnē

 

Bērzu tāss cibiņa

Šobrīd prasmes izgatavot vāceli teju zudušas un daudzi no mums uzglabāšanas funkciju ir uzticējuši dažādām plastmasas kastēm vai tālās zemēs tapušiem lētiem pinumiem, kuriem trūkst izturības. Varbūt ir vērts pamēģināt izgatavot vāceli vai cibiņu no dabīga materiāla ar savām rokām.

Nepieciešamie instrumenti:

  • Ass nazis
  • Šķēres
  • Figūrzāģis
  • Smilšpapīrs
  • Robainās šķēres
  • Trauks ar karstu ūdeni
  • Īlens
  • Knaibles
  • Āmurs
  • Urbis

Gatavošana process:

  • Nepieciešama bērza tāss. Izstrādājumu var gatavot no svaigi ievāktas tāss vai no sausas. Bērza tāsi sagatavo vasarā, jūnijā un jūlijā, kad koka sulas cirkulē un tāsi ir viegli iegūt. Ja jums nepieder savs mežs, lieti noderēs labas attiecības ar zāģeriem vai gateru īpašniekiem. Iegūt tāsi no augoša koka Latvijā ir aizliegts, to var darīt tikai pirms ciršanas. Nocirstam bērzam tāsis jānoloba nedēļas laikā.
  • Tāss ir jāžāvē zem sloga, lai tā nesarullētos. Ja izstrādājumu negatavojat uzreiz, āra temperatūrā izžāvēta tāss var glabāties daudzus gadus.
  • Lai izgatavotu nelielu cibiņu, vispirms no koka plāksnes vai finiera ar figūrzāģi izzāģē apaļu cibiņas dibentiņu un vāciņu. Izmēru izvēlieties paši!
  • Izzāģētās ripas rūpīgi noslīpē ar smilšpapīru.

Video (2 min. 23 sek.): Bērza tāss iegūšana, pamatnes un vāciņa satavošana

 

  • Izstrādājuma ārpusei izmanto tāss iekšējo pusi, tā ir gludāka, un izstrādājums būs taustei patīkamāks, nedrups.
  • Tāss baltajai daļai ar nazi noņem liekos negludumus, lai korpusi labāk sakļautos.
  • No sērkociņiem vai nelieliem kociņiem ar nazi izgatavo mazas nagliņas – špeilītes.
  • Ar  šķērēm izgriež trīs sloksnes. Slokšņu platums veidos cibiņas augstumu. Viena sloksne būs cibiņas ārējais korpuss, otra iekšējais, trešā dekoratīva.
  • Ārējo sloksni griež konisku. Malas var apstrādāt ar robainajām šķērēm (tādas izmanto šuvējas auduma malu apstrādei) vai izveidot nelielus robiņus gar malām ar ko citu. 

Video (2 min. 36 sek.): Tāss, koka nagliņu, koniskās lentas sagatavošana

 

  • Izgrieztās sloksnes pirms uztīšanas uz īsu brīdi iemērc karstā ūdenī, lai tāss kļūtu elastīgāka.
  • Ņem izzāģēto cibas dibentiņu, ap to cieši aptin taisno tāss loksni. Dibentiņš šajā brīdī atrodas izstrādājumam pa vidu nedaudz ieslīpi, tāss baltā puse tiek tīta uz āru.
  • Ar īlenu izdur caurumiņu un tāsi nostiprina ar iepriekš izgatavoto koka nagliņu pāris centimetrus no malas. Nagliņu caurumā iesit ar āmuru, lieko daļu nokniebj ar knaiblēm, atstājot vienu milimetru garu galiņu, kas piesitot ar āmuru veidos naglas galviņu..
  • Otro sloksni tin ar tāss tumšo pusi uz āru, sākuma daļu novietojot zem brīvā gala. Kad tāss stingri notīta, to stiprina ar koka nagliņām.
  • Dekoratīvo lentu stingri aptin, raugoties, lai katrs nākamais tinums būtu centrēts un nenosegtu iepriekšējā tinuma dekoratīvo maliņu.
  • Lentu stiprina ar koka nagliņām.
  • Dibentiņu ar pirkstiem izspiež līdz izstrādājuma  malai un nostiprina ar dažām koka nagliņām.
  • Negludumus var noslīpēt ar smilšpapīru. 
  • Gatavo trauciņu var nedaudz iesmērēt ar bišu vasku vai pārtikas eļļu, lai iegūtu spīdumu.
  • Vāciņam izgatavotajam rimbulim noslīpē nedaudz koniskas malas, lai vāciņš viegli iegultos cibiņā un nebojātu maliņas.
  • Vāciņā izurbj vienu vai divus caurumus, kuros var ievietot auklu vai ko citu, veidojot rokturīti.

Video (2 min. 19 sek.): Vāciņa izveidošana

 

Atpakaļ uz vaļasprieku sarakstu!

 

 

 

6. Rakstainas jostas ar celu dēlīšiem

Seno amatu un tradīciju pētniece Anete Simanovska

Rakstaina josta ir neatņemama tautastērpa daļa, bet tā lieliski piestāv daudziem mūsdienu tērpiem. Šodien jostu audēji auž arheoloģisko un etnogrāfisko jostu kopijas un veido savas, jaunas jostas, izvēloties citus krāsu salikumus jaunrades jostu darināšanā. Seno amatu un tradīciju pētniece Anete Simanovska darina celotas jostas un dalās padomos, kā tādas darināt mājās pašam.

Tautiskas jostas var darināt gan aužot (audenes), gan celojot - nevis ar steļļu palīdzību, bet ar īpašiem celu dēlīšiem. Celi, celošana, celu jostas – ierakstot šos vārdus “Google” interneta meklētājā latviešu valodā, parādās gauži maz ierakstu, bet, ja meklējam informāciju angliski, spāniski vai krieviski, ierakstu ir krietni vairāk.

Kas grib manu pūru slēgt,
Lai nes vēsti māmiņai:
Pie māmiņas atslēdziņa
Cala jostas galiņā.

Ņem, māsiņa, celu jostu,
Sajoz cieti vēderiņu:
Tautiņās auzu maize
Aiz deviņas atslēdziņas.

Jūdz, tautiet, sirmu zirgu,
Palaid savu veco māti;-
Linu krekli, celu  josta,
Brandavīna butelite.

/Latviešu tautasdziesmas./

Celošana ir ārkārtīgi sens rokdarbu veids. Ziņas par šo nodarbi rodamas jau senajā Ēģiptē, viduslaikos tā bija izplatīta visā Ziemeļeiropā,  tehniku pazīst visā pasaulē. Celos austi audumi ir blīvi, stingri un ļoti izturīgi. Celošana ir vīšanas un aušanas apvienojums, kas mūsdienu latviešu valodā savu nosaukumu ieguvis no celu gatavošanai nepieciešamā darba rīka – celu dēlīša.

Latvijas teritorijā ziņas par celotām detaļām apģērbos arheologi atraduši jau izrakumos, ko datē ar 6. gadu simtu. Senatnē celaines izmantoja audumu malu veidošanai, aužot stāvu stellēs, apģērba saturēšanai un rotāšanai. Gadu simtu laikā celu tehnikā darinātas detaļas rodamas visu novadu apģērbos, muzejos var vērot daudzus paraugus. Celošanas tehnika ir neatņemama prasme arī šodien, darinot savu tautastērpu. Gadsimtu gaitā celu aušanas prasme Latvijā nav zudusi, šobrīd tā atgūst “jaunu elpu”.

Seno amatu un tradīciju pētniece Anete Simanovska

  • Studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā grafiku un Kultūras akadēmijā kultūras teoriju.
  • Spēlē daudzus senos instrumentus – kokli, rata liru, cimbalu, vijoli, u.c.
  • Darbojusies folkloras kopā.
  • Pašlaik dzīvo Durbes novada Padonē savas vecmāmiņas dzimtas māju vietā.
  • Ar amatniecību saistītos jautājumos ar Aneti var sazināties caur viņas ”Facebook” lapu.

Celota josta pašu rokām

Celu jostu gatavošanai būs nepieciešama stingri šķeterēta dzija, saiviņa, stingra aukla un celu dēlīši. Dziju var iegādāties veikalā, bet jāraugās, lai tā būtu divkārt savērpta un stingra, mīksti vērpta dzija jāsavērpj stingrāk.  Ja ir interese par senajiem amatiem – dziju no vilnas var izgatavot pats. 

Celu dēlīšus var izgatavot ikviens mājas apstākļos. No kartona vai kāda cita stingra materiāla jāizgriež kvadrātiņi, kuru vienas malas garums ir apmēram 5-6  cm, jāapgriež apaļi stūrīši un ar caurduri jāizsit stūros četri caurumi. Caurumus iesācējam vēlams sanumurēt pulksteņa rādītāja virzienā, lai vieglāk izsekot raksta savilkšanas secībai. Ja celošana iepatiksies, pie meistara varēsiet iegādāties koka celojamos dēlīšus. 

Process soli pa solim

  1. Vispirms jāizvēlas rakstiņš. Iesācējam jāsāk ar pavisam vienkāršu rakstu, lai varētu saprast principu, kā vijums veidojas un veido rakstu.
  2. Iesākumā rakstu vēlams uzzīmēt uz papīra – vienkāršā raksta variantā zīmējam vertikāli četras rindiņas, kas ataino viena celu dēlīša pavedienus. Horizontāli zīmējam tik līnijas, cik nepieciešamas jūsu izvēlētajam rakstam. Pievienotajā zīmējumā redzams Anetes izvēlētais raksts. 

  1. Katrs celu dēlītis, četri pavedieni, gatavā izstrādājumā veidos vienu joslu. Parasti celu jostai malās ir vienkrāsainas līnijas, bet raksts atrodas vidū.
  2. Kad izdomāts raksts, ir jāsavelk velku dzija vajadzīgajā garumā. Šim darbam var izmantot rāmi, galda malu, tītavas vai, ja telpa pieļauj, velkus var vilkt starp diviem priekšmetiem, kuri atrodas nepieciešamajā attālumā viens no otra. Velkiem būs nepieciešams izvēlētais jostas garums plus ceturtdaļa ieaušanas tiesa un vēl jāpieskaita sākuma un nobeiguma garums galiem (bārkstīm). Ja malā paredzēta vienas krāsas josla – velkam četrus pavedienus, u.t.t.
  3. Raksta joslām velkus dēlīšos savelk pēc uzzīmētās shēmas. Kad visi velki savilkti nepieciešamajā garumā, tos var sapīt bizē, lai nesamudžinās.

  1. Tālāk velku diegi jāsaver celu dēlīšos. Vienā celā visus velkus noteikti ver no vienas puses. Lai veidotos skujiņu raksts, katram nākamajam celu dēlītim celus velk no otras puses. Virzienu jau iepriekš var iezīmēt raksta zīmējumā. Velkus dēlīšos saver, rūpīgi sekojot raksta secībai. Jāraugās, lai būtu vienāds vienā un otrā virzienā savērto celu skaits. 

  1. Savilktos dēlīšus liek kaudzītē, bet, lai izvairītos no nejaušības, ka gali var izvērties, tos katram dēlītim galā var nostiprināt ar nelielu mezgliņu.
  2. Kad visi dēlīši raksta secībā savērti, tie stingri jānosien saliktajā secībā, bet visus pavedienus galā sasien stingrā mezglā. 

  1. Sasieto mezglu piesien pie kāda stingri stāvoša priekšmeta - durvju roktura, staba vai pie kā cita, kas izturēs stingru vilkšanu. Visi pavedienu gali rūpīgi jānovelk un jāizlīdzina.
  2. Tālāk dēlīšus izvelk tik tālu, cik atļauj vieta aušanai, bet jāatceras, ka visiem pavedieniem jābūt stingri nostieptiem. Sākuma galu piesien sev pie jostas, otrs gals piesiets pie kāda stingri nostiprināta priekšmeta vai vietas.
  3. Visus dēlīšus vairākas reizes pagriež pret sevi bez auda dzijas.
  4. Audiem var izmantot mīkstāk vērptu dziju. Arheoloģiskajos izrakumos atrastajās celainēs audiem parasti izmantota dzija, etnogrāfiskajās celainēs audiem nereti izmanto lina diegu. Audu dzija jāuztin uz saiviņas. Ja saiviņa nav pieejama, audu var satīt kamoliņā, bet piesišanai izmantot lineālu vai naža neaso pusi. Audu dzijas daudzums atkarīgs no jostas garuma un platuma, bet atšķirībā no velkiem to aušanas laikā var papildināt.
  5. Aužot jostu celus, vienā solī griež par  ceturtdaļu uz priekšu, tad izvelk audu diegu caur šķīrienu un piesit. Jāraugās, lai audu diegs tiek pievilkts vienmērīgi, citādi josta veidosies ar robainu un neglītu malu.
  6. Celu dēlīšu griež ar abām rokām, visus celus saturot saujā vienlaicīgi. Izverot audu caur šķīrienu vai piesitot, celu dēlīšiem nav jābūt rokās.
  7. Celus griežot vienā virzienā, līdzi griežas arī brīvie velku gali, veidojot auklas, kas ar laiku vairs neļauj aust. Te dažādi meistari izmanto dažādas metodes. Var nostiprināt celu dēlīšus, atsiet jostu no vidukļa un brīvos galus atsiet no stiprinājuma. Tad visi velku brīvie gali rūpīgi jāatšķetina, jāsakāto un atkārtoti stingri jānosien. Otra metode ir ik pa laikam mainīt aušanas virzienu – ja celi griezti uz priekšu, pēc kāda noteikta posma tos sāk griezt pretējā virzienā. Šai metodei ir savs trūkums – virziena maiņas vieta būs nedaudz redzama.
  8. Celaines nobeigumā velkus vienmērīgi nogriež, tad veido bārkstis. Vienkāršākais veids ir savīt velkus pa divi aukliņās un nosiet ar mezgliņu. 

Latviešu valodā par celošanu pieejamas vairākas grāmatas, kuras gan pārsvarā būs jāmeklē bibliotēkās. Jaunākā, kura vēl retu reizi atrodama grāmatnīcās, ir Lilijas Balgalves-Treimanes grāmata “Celaines. Celu jostu un apaudu aušana”. Šis izdevums dos padziļinātu ieskatu celošanas tehnikā, tur apkopoti senvēstures un etnogrāfiskā perioda celaiņu raksti.

Atpakaļ uz vaļasprieku sarakstu!

 

 

7. Dabas krāsu vērošana un atdarināšana

Čikāgā dzimušās latviešu mākslinieces Ineses Īris Liepiņas darbi sākas ar pastaigu dabā – viņa vēro apkārtni, notver pamanītās detaļas un krāsas fotoaparātā, bet vēlāk šīs toņu spēles atdarina savos adījumos. Kādas krāsas ir raksturīgas Latvijas dabai, kā iemācīties tās pamanīt un iekļaut apģērbā?

ĪSUMĀ:

Māksliniece Inese Īris Liepiņa

  • Inese Īris Liepiņa dzimusi Čikāgā. Vecāki iedeva vārdu Inese Īris, bez "a" jo nolēma, ka tā skan skaistāk.
  • Ineses vectēvs ir no Piebalgas, Nēķenos strādājis par skolotāju.
  • Studējusi mākslu „The School of the Art Institute of Chicago”. Vēlāk dzīvojusi Sanfrancisko, strādājusi par modes dizaineri un audumu dizaineri.
  • Jau 80. gados sāka adīt ar adāmmašīnu un pārdot adījumus.
  • 2005. gadā pārcēlusies uz dzīvi Latvijā.
  • Šobrīd dzīvo Piebalgā, Dzirkstiņos.
  • Uz Dzirkstiņiem brauc adītājas no ārzemēm un Latvijas mācīties, kā saredzēt un atdarināt dabas krāsas.
  • Ar amatniecību saistītos jautājumos ar Inesi var sazināties "Facebook" caur viņas privāto vai mākslinieces kontu.
Latviešiem ir daudzas jo daudzas tautas dziesmas, kurās pieminēta krāsa un dziju krāsošana. Diezin vai bez īpaša paskaidrojuma daudzi saprot, kāpēc ir žēlums par nopostīto dārzu un kam vajag skaistus dzīpariņus.

Rasa, rasa, migla, migla,
Tā man žēl padarīja:
Tā noēda mēļu dārzu,
Nava skaistu dzīpariņu.

Eita, meitas, madarās,
Nu zied elkšņa pupuriņi,
Gan jūs pašas redzēsiet,
Jums būs skaisti dzīpariņi.

Meitu dēļ dzeltas auga,
Meitu dēļ madariņas,
Meitu dēļ jauni puiši
Seglo savus kumeliņus.

Latvijas teritorijā arheologu atrasto seno tērpu krāsas nosaka, izmantojot pavisam mazus, laika un zemes saēstus auduma paraugus, un pēc šiem paraugiem zinātnieki cenšas rekonstruēt krāšņos arheoloģiskos, apmēram 8.-12.gadsimta, svētku tērpus. Pati populārākā krāsa šajos tērpos ir mēļā, ko šodienas valodā saucam par tumši zilu. Vēl ir saskatīta brūnā, sarkanā un dzeltenā. Nav ziņu, ka senajos tērpos būtu izmantotas vēl citas krāsas. Šobrīd ir ļoti grūti pateikt kāpēc tā, vai tāda tālajos gadu simtos bijusi tradīcija, vai tie bijuši kādi ticējumi vai “mode”. 

 

Vēlākos gadu simtos ir bijis pelēko un balto tērpu laiks, iemesls varētu būt balto aitu trūkums, tumšo aitiņu vilnu nevarēja skaisti nokrāsot, bet baltās aitiņas piederēja iekarotāju kungu kārtai. Krāsainie novadu tērpi, kuros jau rotājas teju visas krāsas, parādās 18. un 19. gadsimtā, kad brūno, zilo un pelēko brunču krāsu nomaina dažādas strīpas vai pat rūtis, bet tradicionāli zilā villaine (kura gan atsevišķos novados sastopama vēl 20. gs. sākumā) kļūst balta, krāsaina vai rakstaina. 

Interesants ir stāsts par zaļo krāsu. Te vietā teiciens – zinātnieki strīdas. Arheoloģiskajos atradumos tērpos zaļā krāsa nav sastopama, lai arī to ir salīdzinoši viegli iegūt ar dabas krāsvielām. Tērpu pētniece Ieva Pīgozne izsaka pieļāvumu, ka zaļā krāsa senajos tērpos nav sastopama tieši aizspriedumu dēļ – par to liecina teicieni par zaļiem raganu vēmekļiem, par zaļo pūķi, par velnu. Vēl šodien mēs šos jēdzienus lietojam, māņticība arī šajos laikos nav sveša.

Teorijas par krāsām, par to ietekmi uz cilvēka uztveri un sajūtām ir sacerētas daudz. Cik tajās taisnības, lai spriež katrs pats. Noteikti ir zināms, ka daba savas krāsas ir saskaņojusi tā, ka, izvēloties šos salikumus, kļūdīties nevar. Man vistuvākā ir sajūta, kuru uzbur Imants Ziedonis krāsainajās pasakās, kur melns ir tik melns, ka nekā nevar redzēt, un saule kā olas dzeltenums  mirdz pāri pasaulei. Tieši tāpēc dodamies uz Piebalgu pie mākslinieces Ineses Iris Liepiņas, kura savos adījumos iebur dabas nebeidzamās krāsu spēles, izmantojot mūsdienu instrumentus – fotoaparātu un datoru.

Kā ieraudzīt un nolasīt krāsas dabā

  • Dodamies pārgājienā dabā. Protams, krāsas ir arī pilsētā, bet šie salikumi jau būs cilvēka roku veidoti un ne vienmēr ir saskanīgi un skaisti.
  • Dabā krāsa ir visos gadalaikos. 

 

Video (2 min. 12 sek.): Krāsu pamanīšana un notveršana fotokamerā.

  • Krāsu varam vērot skaistos ainavu skatos, saullēkta un saulrieta laikā. Krēslas stundā būs skaisti zilgani toņi. Rudens komentārus neprasa. Burvīgas krāsu spēles var saskatīt ziedos, uz koku stumbriem. Ziemā vienmēr būs krāsas detaļās, kā arī daba veido interesantas pelēko toņu kombinācijas.
  • Izvēlieties laukumu, kuru vēlaties fotografēt.
  • Fotografējam.
  • Atgriežoties mājās, bildes atveram datora ekrānā. Atlasām tikai labākās bildes. Internetā pieejamas daudzas bezmaksas programmas, kuras atļauj atvērt bildes un ar kādu rīku nolasīt krāsu no maza laukuma. 

 

Video (1 min. 49 sek.): Bilžu aplūkošana un atlase datorā.

 

  • Veidojam jaunu bildi, kurā vienā daļā redzams nofotografētais attēls, bet blakus atsevišķos laukumiņos izvēlētās krāsas. Vērojam rezultātu un skatāmies, vai iegūtā krāsu kombinācija patīk. No vienas fotogrāfijas var izveidot neskaitāmas kombinācijas, tāpēc paļaujamies uz savu intuīciju un sajūtām. ( Foto: 25.,26.,27.,28.,29.,30.,31.,32.,33)

  • Kad esam panākuši tīkamu rezultātu, bildi izdrukā vai pievieno telefona bilžu pārlūkam.
  • Ar iegūto attēlu dodamies pie sava dziju krājuma (daudzām adītājām mājās tāds ir) vai uz veikalu, kur ir pieejama liela dziju izvēle. Vieglāk spēlēties ar krāsām būs tām adītājām, kuras savus dziju krājumus glabā sadalītus atbilstoši krāsām un toņiem.
  • Jāpiemeklē dzijas, kuru tonis ir maksimāli tuvs iegūtajām krāsām.

 

Video (2 min. 13 sek.) Piemērotas dzijas piemeklēšana dabas krāsu atdarināšanai.

  • Tālāk brīva vieta fantāzijai, kā dzijas savienot adījumā vai kādā citā tehnikā. Var veidot svītras, rakstus, laukumus, visu, ko sirds vēlas. Vienīgais ieteikums – vērojam savu darbiņu un, pieliekot nākamo pavedienu, skatāmies, kāds krāsu ritms veidojas.

  • Ja datorprasmes ir svešākas, ir iespēja neveidot attēlu datorā. Ja noskatītās krāsas ir uz kāda neliela zariņa, zieda, akmentiņa vai uz kādas citas dabas detaļas, ņemam to līdzi uz mājām. Ņemam baltu papīra lapiņu, izveidojam pavisam nelielu caurumiņu, lapiņu liekam cieši klāt izvēlētajam priekšmetam un izveidotajā caurumiņā varēsim labi saskatīt atsevišķu krāsu, lapiņu pārbīdot ieraudzīsim citu krāsu. Ja dzija jāizvēlas veikalā, priekšmets un lapiņa būs jāņem līdzi.

 

Video (52 sek.): Krāsu saskatīšana bez datora - ar baltas lapiņas palīdzību.

  • Prasmi saskatīt krāsas var uztrenēt, un tā pārvēršas par interesantu un azartisku nodarbi.
  • Šo paņēmienu var lietot, arī kombinējot apģērbu, iekārtojot mājas interjeru vai darot citas lietas, kur svarīga krāsu saskaņa vai pietrūkušas idejas krāsu kombinācijām.

Video (1 min. 26 sek.): Dabas toņi iedzīvojušies adījumos.

Atpakaļ uz vaļasprieku sarakstu!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt