300 kilometri suņu pajūgā Čehijā. Latvieši ar 8 Aļaskas malamutiem pošas sacensībām

300 kilometri suņu pajūgā Čehijas kalnos – tādu maršrutu nākamnedēļ, piedaloties starptautiskās sacensībās, iecerējusi pieveikt Sanita Vīksne. Viņa ar vīru savās mājās "Inčos", Limbažu novada Viļķenes pagastā, izveidojusi Aļaskas malamutu audzētavu.

300 kilometri suņu pajūgā Čehijā. Latvieši ar 8 Aļaskas malamutiem pošas sacensībām
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

"Inču" saimnieki Sanita un Miķelis Vīksnes aizved Latvijas Radio uz voljeriem, kur mīt 21 pieaugušais Aļaskas malamuts un vēl pulciņš kucēnu. Vēl lielāks prieks suņiem ir, kad tie tiek izlaisti no voljera.

"Šis ir barvedis, un tas otrs ir vietnieks, bet šis ir izpilddirektors un tas ir direktors," par dažiem suņiem stāsta Sanita.

Jau kopš bērnības suņi viņai ir patikuši un vienmēr arī ir bijis kāds suns, bet tad nākusi lielā mīlestība – Aļaskas malamuti.

Sanita klāsta: "Manējie ir simtprocentīgi pretēji tam, kādi ir aprakstīti internetā; viņi ir komunikabli, paklausīgi, klausa uz vārda, apmēram tāpat kā dienesta suņi, nu, varbūt ne tik perfekti augstā līmenī, bet komunikācijas līmenis ir tik augsts, lai man nebūtu ar viņiem problēmu. Es mēģinu cilvēkiem pastāstīt to, ko es pati esmu atkodusi, kā vajag komunicēt ar malamutu, lai viņš ir suns, par ko tev ir prieks, lai nav nekādas problēmas. Principā ar malamutu vajag komunicēt, es domāju, ka arī ar jebkuru suni, bet it sevišķi ar malamutu vajag komunicēt kā ar divgadīgu, trīsgadīgu bērnu. Tieši pēc tā paša principa – mācīt viņam, ko drīkst un ko nedrīkst."

Rīga pret laukiem un suņiem

Miķelis sacīja: "Varbūt, es ceru, varbūt, ka tā būs mūsu pensija! Ja nopelnīs vārdu, tad vienkārši būs pieprasījums pēc kucēniem, bet nu līdz tam vēl jāaug ir, jo tad, kad mēs pārcēlāmies uz laukiem, es domāju, ka grūtākie būs pirmie pieci gadi, nu jau esam astoto gadu, 37 gadus nodzīvoju Rīgā… Oi, es viņā vairs negribu atgriezties, tur nav, ko darīt!"

Latvijas Radio "Inčos" ciemojās dienu pirms Sanitas un Miķeļa došanās ceļā uz Čehiju, kur kalnos paredzēts piedalīties suņu pajūgu sacensībās.

Sanita atklāja: "Mēs dosimies uz Čehiju, uz Eiropas smagāko un garāko distanci, kas ir 300 kilometri. Tas tāds testa brauciens man, jo pēc mēneša man būs jāpiedalās pasaules čempionātā Zviedrijā, arī 300 kilometri. Ar vienu pajūgu – astoņi suņi, un viss dzīvē nepieciešamais tev ir līdzi: suņiem ēdiens, sev ēdiens, plītiņa, telts, guļammaiss. Tur ir divi kontrolpunkti, kur vetārsti pārbauda, vai suņiem viss ir kārtībā, vai tu pats jūties labi – tu vari noņemties nost, ja tu jūti, ka nespēj vairāk iet."

Ceļā Sanita un Miķelis dosies ar auto, piekabē jau iekrauti boksi suņiem un arī pārtika.

"Apmēram desmit dienām pārtika ir vajadzīga līdzi – vistas [gaļa], teļš un lasis, lašu galvas. Pirmoreiz, kad braucām, mēs negulējām 48 stundas pirms sacensībām, pirms izbraukšanas. Visu laiku bija – ko, kas, kā, bet tagad paliek daudz mierīgāk," norādīja Miķelis.

Maršruts suņu pajūgā – 300 kilometri kalnos – ir gana liels izaicinājums, bet Sanitai šis nebūs pirmais tāda veida pārbaudījums.

Viņa atceras: "Simtsešdesmitniekā es otro vietu izcīnīju, es vēl startēju uz 300 [kilometriem], bet tad vētra bija un es paliku vētrā augšā kalnos, tur nebija īsti labi nomarķēta trase un mēs pazaudējām atstarotājus. Mēs trīs cilvēki bijām, it kā izretojāmies kolonnā, lai viens otru redzam pēc lukturiem, lai nepazaudētu viens otru, bet mēs nevarējām atrast nākamo atstarotāju. Nu, es ar frančiem nakšņoju kalnā augšā, labi, ka man bija telts, kuru varēja ātri salikt, viņiem tādas nebija. Tur bija tā vētra tik liela, ka aizmigt, protams, nevarēja, man bija tāda sajūta, ka es guļu uz dēļa, kas brauc pa grambām – tu guli teltī un tā kraties. Es aizmigu tikai pēc pusotras diennakts, tad es sapratu, ka es esmu viena, piekususi, man jāiet gulēt un suņiem arī jāļauj atpūsties, jo mēs bijām nobridušies pa bezceļiem. Es viņiem ar lāpstu izroku bedrīti, viņi tajā bedrītē tā kā tādā bļodiņā ieguļas, ieritinās un no rīta tikai, tā kā filmās rāda, – tādas čupiņas, un tu pasauc, un paceļas augšā, un divas acis tikai rēgojas no tās sniega kupenas."

Sanita cer, ka šoreiz izdosies pieveikt maršrutu līdz galam, jo no tā būs arī atkarīgs, vai celt latiņu vēl augstāk, īstenojot sapni par vēl garāku maršrutu.

"Tā ir Amerika, tas ir vislielākais [maršruts], tas ir pusotrs tūkstotis kilometru ar suņiem, bet nu jānobrauc tūkstošnieks tepat Eiropā. Lai tiktu uz augstākām sacensībām, ir jānobrauc mazākās – sāk ar 300, tad tu tiec uz 400, vai 600, tad, kad esi nobraucis to, finišējis, tad tu vari iet uz tūkstoti," paskaidroja Sanita.

Par to, kāds ir viņu sapnis, malamutu saimniece atklāja: "Tūkstotis un vairāk! Vai es to gribu, to es uzzināšu tad, kad būšu nobraukusi 300. Es jau smejos, ja es būšu septītā, tad būs ļoti labi, ja es būšu augstāk, tas būs vienkārši karaliski. Paši, paši labākie tur ir savākušies – tādi, par kuriem ir filmas un grāmatas, un es tur tāds zaļais gurķis."

Šobrīd Sanita un Miķelis, kā arī astoņi Aļaskas malamuti ir ceļā, un pirmdien ir reģistrācija sacensībām, bet otrdien starts 300 kilometriem suņu pajūgā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt