Noderīga informācija
- Maršruta garums: 20 km
- Maršruta grūtības pakāpe: vidēji grūts
- Maršruta segums: zemes ceļi, meža takas, asfalts, koka laipas
- Maršruta sākuma punkts: starppilsētu autobusa pietura "Sēnīte"
- Maršruta beigu punkts: Siguldas dzelzceļa stacija
- Maršruts sasniedzamas ar starppilsētu transportu
- "Mežtaka".
- Seko oriģinālajam "Mežtakas" maršrutam un tā marķējumam (balts-dzeltens-balts) vai arī izmanto mūsu izietā maršruta GPX failu, ko vari augšupielādēt savā viedtālrunī.
Sēnes, nošļūciens un alas meklējumi
Pulksten 8 sēžamies Limbažu autobusā, kas mūs aizvizina līdz kādreizējam restorānam "Sēnīte". Šķietami īsā distance izvēršas teju stundu garā braucienā. Uzmetam aci leģendārajam 60. gadu arhitektūras meistardarbam, kas kopš pagājušā gada rudens ticis pie jauna īpašnieka, tomēr izskatās, ka "Sēnītes" teritorijā pagaidām nekas nav mainījies. Vismaz ārēji. Sekojam mazai taciņai, kas vijas gar "Sēnītes" žogu. Sētas stabiņus rotā lakoniskās formās veidotas betona sēnes. Tās ir tik askētiskas, ka jāzina vietas konteksts, lai šo asprātīgo atsauci vispār pamanītu.
Mašīnas uz Valmieras šosejas šaujas kā bultas, bet tās atrodas tik tālu lejā, ka izskatās pēc maziem rotaļu auto. Ejot pa nogāzes kori, viegli sajusties kā kalnos. Gaisā uzvirmo salda smarža. Paskatos lejup un līdzās taciņai ieraugu baltu maijpuķīšu paklāju.
Sasnieguši atpūtas parku "Rāmkalni", dodamies uz bodi, lai nopirktu gardumus tālākajam pārgājienam. Tā sāk izvērsties gluži vai par tradīciju – papildināt provianta krājumus ar vietējā ražojuma našķiem. Plauktos un vitrīnās gozējas visdažādākie gardumi. Kad savu izvēli beidzot esam veikuši, soļojam rodeļu trases virzienā. Tā kā jau veselu mūžību neesmu braukusi ar rodeļiem, tad šodien speciāli pielāgoju mūsu ierašanās laiku "Rāmkalnos" tā, lai varam doties jestrā nobraucienā.
Esam pirmie rodeļotāji šajā rītā. Tieku pieāķēta pacēlājam un jau drīz varu traukties cauri trases līkumiem vēja ātrumā. Uh, cik lieliska sajūta! Vienīgi žēl, ka brauciens paskrien zibenīgi ātri. Kad iejoņoju finiša taisnē, brīnos, kur gan palicis mans ceļabiedrs. Skatos, ka šis grozās pie starta punkta un izskatās pārsteigts, ieraugot mani nākam no šīs puses. Laikam dažs labs nav bijis "Rāmkalnos" vēl ilgāku laiku nekā es. Kad ceļabiedrs pieveic savu rodeļu nobraucienu, dodamies meklēt Patiltes alu.
Patiltes ala, ko dēvē arī par Vītiņu alu un Upes alu, iezīmēta "Mežtakas" maršrutā, tomēr norādītajā vietā no tās nav ne miņas, ne ziņas. Es neesmu gatava padoties. Meklējam tik ilgi, kamēr alu atrodam. Izrādās, ka Patiltes ala tik tiešām gozējas patiltē – zem koka tiltiņa, kas no "Rāmkalnu" kafejnīcas un veikala puses ved pāri strautam rodeļu trases virzienā. Nezinātājs alu diez vai netīšām pamanīs, jo tā ir speciāli jāmeklē. Atraduši alu, beidzot varam pa īstam ķerties klāt pārgājienam. Maza taciņa mūs ieved odiem bagātos brikšņos, bet drīz vien nonākam uz meža ceļa, kura malās laiku pa laikam izlien pa kādai dzīvojamai mājai.
Cauri mežiem, ciemiem un pļavām
Ceļmalā garāmgājējus biedē kāds Otrā pasaules kara liecinieks – dzelzsbetona ugunspunkts, kas tagad krietni ieaudzis zālē, tomēr ir pamanāms jau pa gabalu. Pēdējā laikā militārā mantojuma objekti mani diži nesaista, tāpēc žigli apskatām nelielo bunkuru un špegojam tālāk. Saule sāk cepināt pat cauri kokiem.
Drīz pilnā krāšņumā mums paveras Gaujas ciema apbūve. Te jāpiebilst, ka Inčukalna pagasta Gaujas ciemu nevajag jaukt ar Carnikavas pagasta Gaujas ciemu. Lai gan abus rotā vienāds vārds un līdzās plūstošā Gaujas upe, tomēr nekā cita kopīga šiem ciemiem nav. Cauri Gaujas ciemam vijas labas kvalitātes asfalta ceļš un pat bruģēta ietve gājējiem. Ik pēc pāris simtiem metru gājēji var atveldzēties uz soliņiem, no kuriem paveras dīvains skats – lielākoties acis atduras tuvējā žogā. Eju un prātoju par tik savādu vietas izvēli. Nedaudz pabīdot soliņus uz vienu vai otru pusi, skatiens varētu aizsniegties līdz mežmalai.
Lai gan pārgājienos ierasts soļot cauri mežiem un pļavām, tomēr man patīk aplūkot arī vietējo apbūvi. Šis "Mežtakas" posms to ļauj darīt diezgan dāsni.
Gaujas ciems mūs aplaimo ar rakstainu ķieģeļu māju, ko braši sargā četrkājains ķepainis, glītiem dārziņiem, kuros rušinās apņēmīgas pensionāres, zemē ieraktiem pagrabiem un kontrastējošu daudzstāvu apbūvi. Tomēr laba daudz nevajag, tāpēc priecājos, kad atkal nonākam mežā un varam ļauties dabas mieram un klusumam. Arī Vidzemes šosejas troksnis, kas kādu laiku bojāja pārgājiena noskaņu, beidzot paliek aiz muguras, bet mūs ieskauj patīkama putnu vīterošana.
Sāk kāroties mazliet panašķēties ar nesen iegādātajiem gardumiem, tomēr abas labiekārtotās piknika vietas Katlapu ieža tuvumā ir stāvgrūdām pilnas ar citiem atpūtniekiem. Ļaudis cepina sulīgus šašlikus, laiskojas atpūtas krēslos ar skatu uz Gauju, slien augšā teltis visās varavīksnes krāsās, iesaistās lustīgās sarunās un visādi citādi zaļi uzdzīvo. Mēs tikmēr esam spiesti soļot līdz nākamajai piknika vietai ar cerību, ka tā vēl būs brīva. Abas Katlapu ieža piknika vietas ērti sasniedzamas ar auto, varbūt tāpēc tās ir tik pārpildītas.
Mums paveicas. Nākamajā vietā esam vienīgie, ja neskaita mežonīgi lielu odu baru, kas arī tīko ieturēt vieglu maltīti, patvaļīgi cienājoties ar mūsu asinīm. Tīrais negals ar tiem odiem. Tomēr var jau saprast – visiem gribas ēst. Arī šeit paveras burvīga Gaujas ainava. Nav jābrīnās, ka Gaujai veltītas tik daudzas dziesmas, dzejas rindas un poētiski vārdu virknējumi, sākot ar ziņģi, kurā iekļauts teksts "Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas, / Tik pie Gaujas vēlos būt", turpinot ar grupas "Menuets" izpildīto dziesmu ar vārdiem "Viļņi Gaujas krastā / Putu pilis ceļ" un beidzot ar fonda "Viegli" dziedāto "Un kāds man klusu taujā: / Diez, kur te būtu Gauja?"
Tālāk nonākam uz pavisam šauras, mīlīgas un pamatīgi aizaugušas taciņas, kas vijas cauri īstiem Latvijas džungļiem. Koki un krūmi saauguši cieši līdzās takai, ieskaujot mūs savās zaļajās rokās no visām pusēm. Drīz nonākam pļavā, kur skatam atklājas bezgalīgi plašumi, noziedējuši pieneņu lauki un saules pielieta ainava. Manu uzmanību piesaista spilgti rozā ziedi, kas, kā vēlāk uzzinu no bioloģes Rūtas Abajas, ir lipīgā sveķene, dabisko pļavu indikatoraugs. Košā puķe ar sīkajiem ziediņiem izdaiļo ainavu. Virs pamales lēnām plivinās omulīgas mākoņu aitas. Vasaras idille.
Pēkšņi pamanām Gaujas krastā izveidotas šūpoles. Pavisam vienkāršs risinājums – šūpoles ir uztaisītas no paletēm, taču kalpo godam. Ērtas. Un ar skatu uz Gauju. Ideāla vieta atpūtai. Šūpojamies, baudām putnu dziesmas un domājam, ka te varētu sēdēt vēl ilgi. Šūpolēs ir tik labi, ka nekur negribas iet. Tomēr ceļš sauc tālāk.
Starp kokiem iznirst norāde, kas ved uz Ziedleju klintīm. Kamēr palieku fotografēt norādi, tikmēr ceļabiedrs dodas klinšu virzienā. Tālumā dzirdu dīvainas skaņas. Saucu ceļabiedram: "Kas tur ir?", bet viņš man atbild ar: "Kuš!" Pieejam tuvāk un no trepju augšas ieraugām, ka lejā pie klintīm kūp dūmi un bariņš ļaužu veic kādu pagānisku rituālu, skanīgā korī dziedot lipīgu, senatnīgu melodiju ar vārdiem: "Pūt, pele, uguni, lec pati pelnos, pūt, pele, uguni, lec pati pelnos!" Tā kā negribam izpelnīties pagānu dievu nosodījumu, iztraucējot svarīgu rituālu, tad turpinām ceļu, Ziedleju klintis neredzējuši. Lipīgā dziesma turpina malties prātā, tāpēc neatliek nekas cits, kā iet un to skaļā balsī dungot.
Kas tur vīd starp koku galotnēm? Kājinieku tilta baltās vantis! Tad jau līdz pārgājiena noslēgumam tāds nieks vien atlicis. Vispirms gan aplūkojam Lorupes ieteku Gaujā. Reiz šeit viesojāmies ziemā, bet vasarā paveras pilnīgi cita ainava. Lorupe prasmīgi maskējas aiz koku lapām un ir knapi samanāma.
Siguldas kalni un lejas
Kad sasniedzam jau iztālēm redzēto kājinieku tiltu, aizejam līdz tā vidum, lai izbaudītu skatu ar Gauju un Velnalas klintīm. Pēcāk atgriežamies Gaujas kreisajā krastā un turpinām ceļu. Drīz vien Velnalas klintis un piķa melno Velnalu varam aplūkot no daudz tuvāka attāluma. Kā jau ar velna vārdā dēvētiem objektiem tas bieži gadās, arī Siguldas Velnalu apvij teika par velnu, kurš lidinājies virs Gaujas, līdz to pārbiedējis gailis. Meklēdams, kur paslēpties, velns atradis šo alu. Kamēr velns alā saldi šņācis, alas sienas no viņa briesmīgās elpas nokvēpušas pavisam melnas. Pēcāk velns ieskrējis Gaujas atvarā, kur ik pa laikam prieka pēc ievelk kādu neuzmanīgu peldētāju. Gan jau tīko pēc kompānijas.
Interesanti, ka līdz 80. gadiem Velnalu bija iespējams apmeklēt – Gaujas labajā krastā bija izveidota infrastruktūra, kas ļāva sasniegt alu. Laikam nedz Gaujai, nedz velnam nepatika lieki ciemiņi, tāpēc upes ūdeņi izveidotās takas un laipas vairākkārtīgi aizskaloja, līdz padomju gados tika izbūvēta daudz pamatīgāka konstrukcija, tomēr arī tā novecoja. Tagad Velnala un Velnalas klintis aplūkojamas tikai pa gabalu no upes pretējā krasta un kājinieku tilta.
Izgājuši cauri mežiņam un vēl vienai burvīgai pļavai, nonākam pie dikti stāvām koka trepītēm, kas ved augšup, augšup, augšup. Kad šķiet, ka kāpt vēl augstāk spēka nepietiks, nokļūstam Ķeizarskatā. Vieta tā nodēvēta par godu Krievijas cara Aleksandra II viesošanās reizei Siguldā. Štrunts par visiem cariem, bet panorāma ir tiešām karaliska. Iespējams, viena no glītākajām Latvijā. Starp koši zaļiem mežiem līkumo Gauja, bet tālumā redzams Turaidas pils cēlais siluets. Stāvot Ķeizarskatā, nemaz nenāk prātā brīnīties par to, kāpēc Siguldu dēvē par mazo Šveici. Ja vēl Gaujas senleju tītu viegla migliņa, šķistu, ka tiešām atrodamies kalnos.
Tā kā "Mežtaka" tālāk līkumo cauri pilsētai, bet mums vēl gribas pakavēties pie dabas krūts, tad novirzāmies no oficiālā maršruta. Sekojam takai, kas noved lejā pie Gaujas, un turpinām ceļu gar gleznaino upi. Iznākam nelielā klajumiņā, un no absolūti skaidrām debesīm milzīgām lāsēm sāk gāzt lietus. Saule svilina tikpat jaudīgi kā iepriekš. Zili brīnumi! Lietusgāzes ilgst krietnu brīdi, mūs pamatīgi atvēsinot.
Spītējot lietum, sasniedzam brīvdabas ekspozīciju "Gaujas plostnieka stāsts", kas veltīta senajam plostnieka amatam un koku pludināšanas vēsturei Gaujā. Kā nekā – Gauja agrāk bija nozīmīga baļķu pludināšanas artērija. Gaujas koku pludināšanas tradīcijas kopīgā pieteikumā ar Poliju, Čehiju, Vāciju, Austriju un Spāniju no 2022. gada iekļautas UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Lai nokļūtu Siguldā, sekojam mazām trepītēm, kas stiepjas augšup starp piedzīvojumu parku "Mežakaķis" un serpentīna ceļu. Kad sasniedzam Siguldas Svētku laukumu, nokļūstam milzīga jandāliņa epicentrā – šodien te noris pilsētas svētki. Mazliet palīkumojam starp pasākuma teltīm, līdz uzduramies "Siguldas saldējuma" stendam. O, tas ir tieši tas, ko mums vajag pēc šī sutīgā pārgājiena! Kā izcilu pārgājiena noslēgumu izvēlos zemeņu sorbetu. Kas var būt labāks par šo? Divi sorbeti.
