Rododendri meža vidū, jūra un sedums. Pārgājiens no Lāčupītes dendrārija līdz Ragaciemam

Vairāku gadu ritējumā esmu nogājusi gar visu Latvijas jūras piekrasti, tomēr man patīk laiku pa laikam kādu no posmiem veikt atkārtoti. Jūra nekad nepieviļ. Ne meži, ne pļavas, ne purvi nespēj sniegt to, ko dod jūra. Turklāt piekraste mainās, un to dara arī mans skatījums, tāpēc ik reizi pamanu ko jaunu. Posmos, kur esmu devusies vairāku dienu pārgājienā, bieži gadās, ka visi apskates objekti palaisti garām. Ja uz muguras jāstiepj telts, tad negribas ne soli novirzīties no ieplānotā maršruta. Tas pats sakāms arī par posmiem, kur vienas dienas ietvaros esmu soļojusi lielu distanci. Tieši šī iemesla dēļ līdz šim ne reizi neesmu viesojusies Lāčupītes dendrārijā. Pienācis laiks to vērst par labu.

Pārgājiena plāns un Ragaciema gardumi

Ja mūsu rīcībā būtu viss pasaules laiks, mēs sēstos starppilsētu autobusā, aizvizinātos līdz Klapkalnciemam, izpētītu Lāčupītes dendrāriju, sekotu liedagam un soļotu līdz Ragaciemam, kur pēcāk notvertu kādu autobusu, kas mūs aizvestu atpakaļ uz Rīgu. Varbūt pat veiktu apļveida maršrutu, atrodot kādu meža taku. Ņemot vērā ieplānotā pārgājiena distanci, mani māc zināmas aizdomas, ka mēs, visticamāk, pārgājienam liktu punktu tajā laika sprīdī, kad transporta grafikā valda autobusu iztrūkums. Lai nevajadzētu dīkdienīgi tupēt pludmalē un gaidīt tuvāko autobusu, kas, protams, būtu burvīgi, ja šī būtu brīvdiena, izplānoju maķenīt citu pieeju.

Līdz Ragaciemam braucam ar automašīnu, ko atstājam pie kapiem, bet paši soļojam uz pieturu, lai gaidītu autobusu uz Klapkalnciemu. Gaisā uzvirmo salda, kanēlīga smarža. Mazliet neierasti, ka Ragaciems smaržo pēc bulciņām, nevis kūpinātām zivīm. Sekojam vilinošajam smalkmaizīšu aromātam, kas nāk no pieturas aizmugures. Tur atklājam moderni un omulīgi iekārtoto "Selgas beķereju". Lai gan mūsu somās jau ieliktas pusdienu maizītes, tomēr pistāciju radziņi izskatās tik kārdinoši, ka nespējam tiem pretoties. Pārgājienā taču drīkst mazliet panašķēties, vai ne?

Gaidot autobusu, iepazīstos ar foto maršrutu "Dzīve pie jūras", kura plakāts dižojas uz pieturas sienas. Maršruts aicina iepazīt piejūras ciemus, sākot no Jaunķemeriem līdz Bērzciemam. Katra no maršruta 11 pieturvietām izglīto par kādu piekrastes dzīves aspektu, bet QR kods ļauj iegūt papildu informāciju par ciemu. Ragaciema pieturvieta atgādina, ka tikšana pie kūpinātām zivīm nav tik vienkārša, kā varētu šķist, bet gan prasa rūpīgu darbu. Savukārt, atverot informatīvo materiālu par Ragaciemu, uzzinu, ka šajā ciemā vai tiešā tā tuvumā uzņemtas ainas vairākām filmām: "Zvejnieka dēls" (1957), "Nāves ēnā" (1971), "Ilgais ceļš kāpās" (1981) un "Ipolits" (2002).

Klāt arī mūsu autobuss. Divstāvīgs! Pārējie pasažieri ar šitik smalku braucamo var vizināties kaut līdz Mazirbei, bet mūs interesē nākamā pietura – Klapkalnciems. Pēc desmit minūšu brauciena izkāpjam no autobusa un nonākam glītā priežu mežiņā. Atrodam taku, kas mūs aizved līdz Lāčupītes tiltiņam. Nonākuši otrā krastā, griežamies pa kreisi, ignorējot koka laipu, kas ved jūras virzienā, un sasniedzam Lāčupītes dendrāriju.

Starp liānu džungļiem un rododendriem

Lāčupītes dendrārijs, ko oficiāli dēvē par Igora Medņa Lāčupes dendroloģiskajiem stādījumiem, ar savu krāšņumu apbur daudzus. Taka regulāri nonāk ainaviskāko pastaigu vietu topos un romantisku randiņu ideju ieteikumos. Dendrārija pirmsākumi meklējami padomju laikos – pamatakmeni dendroloģiskajiem stādījumiem 1959. gadā lika Igors Mednis.

Jāpiebilst, ka "pamatakmens" šajā gadījumā ir vien tēlains apzīmējums, jo īstenībā tas bija koks, precīzāk – valrieksts no ievērojamā tēlnieka Kārļa Zemdegas dārza, ko Mednis iedēstīja vietā, ko šodien pazīstam kā Lāčupītes dendrāriju.

Lai gan pēc profesijas Igors Mednis bija būvinženieris, tomēr dendrārijs bija viņa sirdslieta un lielākā aizraušanās, kam viņš veltīja daudz laika, enerģijas un rūpju. Dendrārijs tika veidots ar nolūku pārbaudīt dažādu eksotisko koku un krūmu sugu dzīvotspēju Latvijas klimatiskajos apstākļos, kā arī vērot, kā svešzemju brīnumi sadzīvo ar vietējiem augiem.

Piejūras maigais klimats ir lieliski piemērots pat izlutinātiem tālo zemju augiem, tālab dendrārijs plaukst un zeļ jau gadu gadiem. Lāčupītes dendrārijs plešas 7,2 hektāru platībā, piedāvājot apskatīt sešdesmit skujkoku sugas un 350 lapu koku sugas. Pirms dažiem gadiem dendrārijs labiekārtots ar koka laipām, skulptūrām, atpūtas vietām un tematiskajām zonām, kas apveltītas ar poētiskiem nosaukumiem – Lāčupītes krastos atrodams Saules līcis, Iedvesmas krasts, Spēka birzs, Sapņu ieleja un citas vietas. Lai pastaigai būtu ne tikai estētiska, bet arī izglītojoša loma, koku un krūmu pakājē atrodamas plāksnītes ar augu nosaukumiem.

Sekojam mazai taciņai, kas līkumo gar Lāčupītes mestajām cilpām. Saulē Lāčupītes rūsganais ūdens laistās kā dzintars. Ik pa laikam skatam atklājas arvien jaunas augu sugas gan ar pazīstamiem, gan ar līdz šim nedzirdētiem nosaukumiem: plēkšņainā kārija, austrumu bārbele, zobainais ozols, savvaļas ābele, Japānas lapegle un citi. Mazā taciņa brīžiem sadalās, liekot izvēlēties starp viesošanos pie pūķa, rūķa vai čūskas, tiesa, koka skulptūru veidolā. Ķīnas citronliāna sarūpē džungļu cienīgu ainiņu – liāna brangi aptinusies apkārt kokam un gleznaini nokarājas pāri takai. Savus dzelkšņus sākusi asināt austrumu bārbele, bet savvaļas ābele piepilda mežu ar patīkamu smaržu.

Lāčupītes dendrāriju vislabāk iepazīt lēnā un nesteidzīgā tempā, izlodājot visus kaktiņus. Nonākam vietā, kur mežu izdaiļo pamatīgas rododendru kupenas. Lai gan zinātāji teic, ka vislabākais brīdis, kad apmeklēt dendrāriju, ir maijs un jūnijs, izskatās, ka esam ieradušies mazliet par agru. Lielākā daļa rododendru pagaidām ir tikai pumpuros, bet tie, kas jau uzplaukuši sārtiem un koši dzelteniem ziediem, piešķir priežu mežam sirreālu skatu.

Takas noslēgumā starp rododendriem izlien noslēpumaina būdiņa kāršu namiņa formā. Pie tās novietota zīme ar lūgumu netraucēt nama mieru. Ja netraucēt, tad netraucēt.

Tomēr šī paliek kā intriga – nez, kam piederīgs šis namiņš un kādam nolūkam tas tiek lietots?

Gausā jūdze, laupītāji un spoki

Iepazinuši Lāčupītes dendrāriju, soļojam uz jūras pusi. Jau pa gabalu sadzirdam pamatīgu šņākoņu. Liedagā valda mežonīgs vējš, bet jūru grezno viļņu baltās galotnes. Tikai tagad saprotam, ka iešanai gar jūru esam izvēlējušies nelāgu virzienu – saule spīd tieši sejā. Neko darīt, jāsamiedz acis un jādodas uz priekšu. Ieraugām soliņu un piesēžam nobaudīt pistāciju radziņus. Kuru interesē pusdienu maizītes, jo somā ir šitādi gardumi? Tie burtiski izkūst uz mēles. Lieliska izvēle. Iepriekš manu uzmanību piesaistīja arī spīdīgi glazētās austiņas, tāpēc, apēdusi pistāciju radziņu, sāku sapņot par otrreizēju beķerejas apmeklējumu. Tikai tur vēl jānokļūst.

Vējš mūs pamatīgi izpluina līdz kaulam. Lai gan saule cepina ne pa jokam, to pat nejūtam. Kaijas apņēmīgi pikē viļņos un traucas pēc pusdienām. Liedagu rotā gliemežvāki, no jūras izskaloti kociņi un vēja sapūsti smilšu ornamenti. Kad nonākam pie Lāčupītes ietekas jūrā, velkam apavus nost, jo citādāk upei pāri netikt. Lāčupīte skaisti mirguļo saulaini zeltainos un piesātināti rūsganos toņos. 

Starp Klapkalnciemu un Ragaciemu stiepjas tā dēvētā Gausā jūdze. Reiz tas bija neapdzīvots, baiss un vienmuļš meža ceļa posms, ko bija iecienījuši laupītāji, tīkojot uzbrukt vientuļiem ceļiniekiem.

Lai izvairītos no sirotājiem, ļaudis parasti centās Gauso jūdzi mērot lielākā barā vai arī bruņoties ar ieročiem. Ar Gauso jūdzi saistītas ne tikai leģendas par nežēlīgiem laupītājiem, bet arī spoku stāsti. Piemēram, 1939. gada presē atrodamas ziņas par baltu spoku, kas regulāri biedējis Gausās jūdzes braucējus, līdz trīs brangi zvejnieki beidzot to notvēruši. Izrādījās, ka spoks nebija vis nekāds garu pasaules iemītnieks, bet gan jauna meitene, kura gribēja nobiedēt savu bijušo līgavaini, kurš viņu neģēlīgi piekrāpis, šādi viņam atriebjoties. Tas, ka viņa "spokojoties" varēja piebiedēt sirdstrieku kādam nevainīgam ceļiniekam, viņu nemaz nesatrauca. Zvejnieki viņu kārtīgi nopēruši, un "spokošanās" vairs nav atkārtojusies.

Gausajai jūdzei dzejoli veltījis diženais dzejnieks Imants Ziedonis, tam dodot gaužām prozaisku nosaukumu – "Ragaciems. Gausā jūdze". Ziedonis rakstījis: "Gausā jūdze. Seši kilometri. / Zila jūra, liedags balts un mežs. / Vēl joprojām – gadalaiki četri, / Un tā pati mūžība vēl dveš. // […] Eju jau šo jūdzi diez cik mūžus. / Grūti saprast – noiets daudz vai maz. / Ravā laivelīte – vectēvs dur zušus / Un uz mani nemaz neskatās. // […] Ko nu iešu, šoreiz nenoiešu. / Sēžu. Celms kāds izskalots un greizs. / Pilna kāpa asu jūras miežu. / Gan jau kādreiz, varbūt nākošreiz."

Man šis posms nešķiet pārāk gauss, tomēr – kas mums nekait – ne mums uzglūn laupītāji, ne zirgi jāatpūtina, ne no spokiem jāuzmanās. Vējš dzen uz priekšu, smiltis čirkst zem kājām, un jūras viļņi veldzē pēdas.

Divas bākas un zvejas rīki

Drīz vien virs priežu galotnēm iznirst Ragaciema bākas sarkanais stāvs. Ceļabiedrs gan netic un iebilst: "Kāda vēl bāka? Tas ir sakaru tornis!". Ragaciema bāka pēc skata nudien vairāk līdzinās sakaru tornim, nevis bākai, ja par klasiskas bākas etalonu ņem Daugavgrīvas, Užavas vai Miķeļtorņa bākas. Tomēr tas nav traucējis Ragaciema bākai iekļūt "Latvijas pasta" īpašajā pastmarku sērijā "Latvijas bākas". 30 metrus augstā Ragaciema bāka celta 1960. gadā. Tās baltā zibšņu uguns kalpo par orientieri Rīgas jūras līcī peldošiem kuģiem, bet bākas režģotais augums – "Jūrtakas" mērotājiem.

Turpat netālu liedaga smiltīs sēž arī Ragaciema vecās bākas atliekas. Vecā bāka celta 1875. gadā. Pirmajā pasaules karā to nopostīja, bet atjaunoja vien 1939. gadā. Ragaciema vecā bāka kalpoja par orientieri tuvējās apkārtnes zvejnieku laivām. Lai gan mazliet apdrupusi, sašķiebusies, grafiti aptriepta un necila no skata, tomēr tā ir vienīgā šāda veida bāka, kas vēl saglabājusies Latvijas piekrastē, tālab uzskatāma par nozīmīgu apskates objektu un vēsturisku vērtību.

Aplūkojuši abas bākas, soļojam tālāk. Jūrā liegi šūpojas vairākas zvejas laivas, ap kurām danco izsalkušas kaijas. Iegājuši pārgājiena ritmā, gandrīz paskrienam garām Ragaciema sedumam, kas omulīgi ieriktējies aiz krastmalas krūmiem. Nelielajā zemes pleķītī glīti sarindojušās vairākas koka būdas ar niedru jumtiem. Pie sienām piekabināti dažādi zvejniecības atribūti: veci enkuri, lukturi, bojas un tīkli. Ragaciema sedums ir jauka vietiņa ar vēsturisku šarmu jūras noskaņās.

Ja kādu mulsina seduma vārds, tad jāpiebilst, ka par sedumu dēvē zvejas laivu piestātni. Agrāk sedumā zvejnieki slēja tīklu būdas, kurās glabāja visu zvejai nepieciešamo. Sedums kalpoja arī par pulcēšanās vietu – jūras vilki apsprieda savus lomus, veiksmes un neveiksmes, kā arī kala nākotnes plānus. Kad vīri bija jūrā, tad sievas un bērni pulcējās sedumā, gaidot savus tuviniekus pārbraucam no jūras. Diemžēl ne visi atgriezās. Netālu no Ragaciema seduma, vairāku ieliņu krustojumā, apskatāms piemiņas akmens, kas veltīts jūras paņemtajiem zvejniekiem. Dzīve piejūrā ir ne tikai skaista, bet arī skarba.

Atgriezušies Ragaciemā, dodamies pēc austiņas, kas man neliek mieru. Mazliet baidos, ka pa šo laiku visas jau būs izpirktas, tomēr mums paveicas. Vairākas skaistules vēl rātni guļ vitrīnā. Nopērkam austiņas, kafiju un piesēžam ceļmalā iestiprināties. Kāds patīkams pārgājiena noslēgums! Vēl, protams, varētu paviesoties Ragaciema kapos un apciemot Imanta Ziedoņa kapavietu, kuru rotā brangs dzirnakmens, tomēr kaut kā nevelk. Šodienai liksim punktu ar austiņām Ragaciema ceļmalā.

Vēl par pārgājieniem

Vaļasprieki

Vide un dzīvnieki

Vide un dzīvnieki

Ceļošana

Ceļošana

Vide un dzīvnieki