Laršs Liljerīds ir mūziķis, un bungas ir viens no viņa instrumentiem. Un tas redzams arī Eiropas Izgudrotāju balvas video īsfilmā, kas uzņemta par Laršu un viņa sasniegumu.
Kad Laršu satieku, no viņa staro tā neparastā un suģestējošā aura, kas apvij savulaik lielas skatuves un bangojošu fanu pūļus pieredzējušus mūziķus, kuru ikdienas radošie kuģi tagad iepeldējuši mazliet mierīgākās ostās. Larša sniegbaltie, sirmie mati pakausī ir sasieti astē, bet dzīvespriecīgās, zilās acis uz pasauli no raugās aiz smalkām, elegantām, ziemeļnieku dizaina acenēm -
Laršs ir caur un caur radošs un vienlaikus arī tehnisks cilvēks.
„No kura gala lai sāk?” Laršs šķelmīgi vaicā, kad lūdzu viņam izstāstīt, kā viņš ticis pie sava izgudrojuma, jo ir viens no tiem apdāvinātajiem cilvēkiem, kurš nav īpaši izglītojies augstās skolās, bet visu apguvis prakses ceļā. Laršs stāsta, ka savulaik ar daudzām un dažāda stila mūzikas grupām ceļojis koncertturnejās un bijis vienīgais mūziķis, kurš koncertus arī apskaņojis un bijis spiests iemācīties visu par elektroniku, kā arī labojis gan instrumentus, ja tiem kas noticis, gan automašīnu, ja tai ceļā kas gadījies. Pēc intensīvās koncertēšanas viņš no Zviedrijas dienvidiem pārcēlies uz Stokholmu, kur vismaz desmit gadus nostrādājis ierakstu studijā par skaņu inženieri un paralēli izveidojis pats savu kompāniju, kurā darbojies ar elektroniku un skaņas sistēmām.
Stāsta Laršs Liljerīds:
„Vēlāk, kad es pārcēlos uz Stokholmu, es sāku projektu, kas pētīja akvalangistu komunikāciju iespējas. Es izveidoju sistēmu, kas bija unikāla pasaulē, ar to, ka bija iespējams transponēt akvalangistu sacīto. Es nezinu, vai jūs esat dzirdējusi hēlija gāzi elpojušu ūdenslīdēju... Tas ir tādēļ, ka tā ir cita ātruma skaņa, un šādi neko nevar saprast. Bet man izdevās izveidot ierīci, kas šo skaņu pārveido tā, lai runātais izklausītos absolūti normāli. Līdz ar šo projektu es biju ieguvis pieredzi, kā transponēt skaņu ļoti augstā kvalitātē.
Un tad es arī īstenoju dzirdes aparātu projektu, iesaistot trīs lielākās Zviedrijas tehniskās universitātes. Taču, tā kā neieguvām finansējumu, tad mums nācās to apturēt.
Tomēr šajā procesā
es ļoti daudz iemācījos par psihoakustiku un veidu, kā smadzenes izmanto akustiku, kas iegūta no auss, kā to pārstrādā, ko mēs dzirdam, ko ne, kādas ir dzirdes sistēmas iespējas un trūkumi.
Tas viss kopumā man radīja interesi par MP3 digitālās skaņas kodēšanas standartu, ko teju visi bērni zina un lieto, lai kompresētu skaņu datoros, un to jau krietni agri izmantoja skaņas straumēšanai. Es sapratu, ka tehnika, ko lietojam, ir ļoti tradicionāla, bet līdz ar visu šo pieredzi, kas man bija visos šajos dīvainajos darbības laukos, man radās ideja, kā būtu iespējams uzlabot MP3 kompresiju. Būtībā, ja mēs iedomājamies šo kompresiju kā motoru, tad es vēlējos tam radīt tādus apgriezienus, kas uzlabotu tā efektivitāti.”
Un Laršam tas izdevās. Šobrīd pasaulē, kā viņš saka, ir vairāk nekā 6 miljardi ierīču, kas izmanto viņa izgudroto tehnoloģiju.
„Taču tas nebija viegli. Tas bija garš ceļš, augšup un lejup. Es esmu tik ļoti pateicīgs daudziem zinātniekiem manā uzņēmumā, kas piedalījās un palīdzēja šim izgudrojumam „lidot”. Tāpat esmu ļoti pateicīgs daudziem investoriem, kuri noticēja man un manai idejai un ieguldīja daudz naudas. Taču man ir „jāpievelk krustiņš” arī pašam sev, jo es pats tik ļoti šai idejai ticēju.
Es sākotnēji tajā ieguldīju absolūti visus savus iekrājumus. Un tos visus, kuri teica „nē” un apgalvoja, ka tas nekad nepiepildīsies, es sūtīju prom un labi tālu, jo ar visu savu sirdi jutu, ka tas piepildīsies un būs. Un tā arī notika.”
Larša Liljerīda dibināto kompāniju pirms desmit gadiem par 250 miljoniem dolāru ir nopirkusi pasaulē slavenā audio inženierijas kompānija „Dolbi”.
„Trakais savrupnieks”, kā viņš pats sevis sauc, pats sev nemanot ir sarīkojis digitālās skaņas ceļojuma revolūciju.
