Tās iespējams saskatīt tikai ar īpašu ierīci – skenējošo elektronmikroskopu, kas vienlaikus ir arī jonu mikroskops, Latvijā un Baltijas jūras valstīs labākais.
Krišjānis Šmits stāstīja, ka ar darbarīku – īpašo mikroskopu – iespējams ne tikai aplūkot ļoti sīkas lietas, bet arī iegravēt, piemēram, smilšu graudā vairākus burtus, taču tas nav Krišjāņa pamatdarbs, jo ar skenējošo elektronu mikroskopu galvenokārt pārbauda, cik plāni ir mobilo telefonu procesoros ievietojamo tranzistoru slāņi, kas parasti mēdz būt septiņu nanometru jeb metra miljardo daļu plānumā.
Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ mobilie telefoni kļūst arvien plānāki – tālruņu procesorus, ko veido no ļoti plāniem slāņiem, iespējams saražot arvien mazākus. Turklāt tie kļūst arvien jaudīgāki – mūsdienās ražots mobilais telefons ir tikpat jaudīgs kā superdatori pirms vairākiem desmitiem gadu.
Ar skenējošā elektronu mikroskopa palīdzību iespējams radīt arī arvien dzidrākus un plānākus stiklus, OLED lampas, antibakteriālus pārklājumus un daudzus citus jaunus materiālus.
LU Cietvielu fizikas institūts sadarbojas arī ar Latvijas ražotājiem, lai tie pasaulē varētu piedāvāt konkurētspējīgu produkciju, ko nākotnē cilvēce lietos, iespējams, nemaz neapzinoties, ka visa pamatā ir izgudrojumi, kas radušies tieši Latvijā.
“Zinātniekam jābūt sava veida dzinējspēkam, nevis tādam, kuram pasaka, kas jādara. Zinātnieks pats visu laiku skatās, kāds būs rezultāts, ja kaut ko izdarīs savādāk. Ja tā nav, tad visticamāk, cilvēks būs labs izpildītājs, bet ne zinātnieks,” rezumēja Šmits.
