"Mēs baseinos audzējam lašus un taimiņus tikai Daugavas ūdenī, lai tie pierastu un varētu pēc tam atrast savu dzimto upi, jo zivīm ir ūdens īpašību atmiņa un, lai tie neaiziet pie kaimiņiem, bet atgriežas pie mums Latvijā," zinātniskā institūta "Bior" Tomes zivju audzētavas vadītājs Ivars Putviķis izrāda vienu no zivju audzēšanas cehiem. Nelielos baseinos nemitīgi nomainās vēsais Daugavas ūdens. No tiem baseiniem, kur zivis jau paaugušās līdz 10 centimetru lielumam, darbinieki sastājušies ‘’dzīvajā ķēdē’’ un viens otram padod spaiņus ar ūdeni un lašu mazuļiem, kurus ķēdes galā ielej lielos konteineros transportēšanai uz jūru. Zivis audzētavā pavada vairāk nekā gadu līdz sasniedz ap 32 gramu svaru.
"Mēs redzam, ka inkubējas zandarta ikri, un vēl te ir piebarošanai lašu kāpuri, un te ir laši – ap pusotru centimetru, diviem centimetriem gari. Tā viņi visu savu saldūdens dzīvi pavada šeit. Tālāk mēs viņus vedam un izlaižam Daugavas grīvā, lai viņi var tālāk migrēt uz jūru, un tur laši nodzīvo divus līdz četrus gadus un tad atgriežas savā dzimtajā upē, lai nārstotu," stāsta Putviķis.
Zivju mazuļus vedīs uz Mangaļsalu, kur zvejnieki tālāk tos nogādā Daugavā un nogulda zivju mazuļus ar murdiem aptuveni trīs metru dziļumā, kur tie vēl pavada diennakti, un otrajā naktī tiek izlaisti, jo dienā tiem riskus rada putni.
Visas zinātnes institūta audzētavas zivis iezīmē, tām nogriežot taukspuru, lai tās atšķirtu no dabīgās populācijas.
Daugavā zivju resursu atgriešanu savas darbības seku dēļ kompensē "Latvenergo", taču mazajās upēs nav līdzīgas zivju sugu mākslīgas audzēšanas un izlaišanas prakses. Viens no risinājumiem ir zivju ceļu būvniecība, kas gan nav populāra. Latvijas upēs patlaban ir ap 130 mazās HES, kas nodarbojas ar ražošanu (kopumā saražo ap 2% no kopējās elektroenerģijas valstī, apgādā ap 20 tūkstošus mājsaimniecību) .
Mazās hidroenerģētikas asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Irbe norāda, ka šo būvju īpašnieki neveido zivju ceļus, jo tas ir dārgi un izmaksas rada dabas resursu nodoklis, kā arī daļai HES jāmaksā normatīvos noteiktās kompensācijas par zivju resursiem nodarīto kaitējumu.
"Bior" pētnieks Kaspars Abersons gan norāda, ka kompensāciju apjoms ir ļoti atšķirīgs, turklāt vēsturiski mazo hidroelektrostaciju ietekme rēķināta tikai uz ēdamo zivju populāciju, nevis izvērtēts kopējais posts dabai.
Minētā pētījuma rezultātus zinātnieki sola rudenī, kas ļaušot novērtēt un diskutēt par dažādu mazo HES, aizsprostu un dambju ietekmi uz upēm.
