Lepru agrāk dēvēja arī par spitālību. Tā skar ādu un perifēro nervu sistēmu, tās simptomi attīstās lēni, un lepras slimnieks var gadiem ilgi dzīvot, nenojaušot, ka ir sasirdzis ar šo kaiti. Lepru mēdz dēvēt arī par Hansena slimību – par godu norvēģu ārstam Gerhardam Armaueram Hansenam, kurš pirms 150 gadiem atklāja lepras izraisītāju baktēriju.
"Izraisītājas ir nūjiņas, ko sauc par Mycobacterium leprae (lepras mikobaktērijas). Raksturīgais ir tas, ka šīm nūjiņām jeb baktērijām ir lēna vairošanās, tas nozīmē, ka tās aug lēni. To dalīšanās notiek apmēram reizi 13 dienās. Līdz ar to laiks no inficēšanās brīža, līdz cilvēkam parādās pirmās pazīmes, ir ļoti garš – no viena līdz pat 20 gadiem," stāstīja Krūmiņa.
Slimībai sākotnēji ir raksturīgi izsitumi uz ādas, kā arī tiek traucēta jutība. Ja lepru neārstē, tad izsitumi top arvien lielāki un kropļo ādu, var būt palielināti limfmezgli, notiek deguna deformācija, aizsmakums, atrofējas muskuļi, pacientam var būt psihozes, taču, kā bilda Krūmiņa, parasti vienam pacientam nav viss šis plašais simptomu spektrs.
"Nav precīzi zināms, kā Hansena slimība izplatās starp cilvēkiem, bet zinātnieki pašlaik domā, ka tas var notikt, ja cilvēks ar šo Hansena slimības ierosinātāju klepo vai šķauda, un veselais cilvēks šīs baktērija ieelpo, kas ir klepus pilienos. Lai saslimtu ar lepru, ir nepieciešams ilgstošs un ciešs kontakts ar kādu, kas ir inficēts," uzsvēra profesore.
Ar lepru arī nevar inficēties, sarokojoties vai sēžot līdzās šīs slimības pacientam, to nevar iegūt seksuālo kontaktu ceļā, kā arī māte dzemdējot šo kaiti nevar nodot savam bērnam. Pasaulē ik pa laikam parādās jauni lepras gadījumi. Mūsdienās visbiežāk tas notiek piecās valstīs – Indijā, Brazīlijā, Indonēzijā, Nepālā un Bangladešā, norādīja Krūmiņa.
Latvijā, Baltijas valstīs pēdējais leprozorijs, kas darbojās Laidzes pagastā, pacientu trūkuma dēļ tika slēgts 2007. gadā.
Novembrī Edinburgas Universitātes Reģeneratīvās medicīnas centra speciālisti paziņoja, ka, eksperimentējot laboratorijas apstākļos ar dzīvniekiem, ir konstatējuši, ka
baktērija, kura izraisa lepru, šūnu līmenī spēj ietekmēt bojātas aknas un palielināt šī orgāna reģenerāciju jeb atjaunošanos.
"Tas, kas tiek eksperimentēts laboratorijās, visbiežāk ir sākums lielajai zinātnei. Eksperimentālie modeļi jeb tas, kas strādā in vitro, ar ko nodarbojās pētnieki, eksperti, ne vienmēr ir sasaistāms un tūlītēji redzams rezultāts in vivo, tā teikt, dzīvajā ķermenī, domājot par cilvēkiem," atgādināja Krūmiņa.
"Vai lepras baktērija tādā vai citādā mērā spēj ietekmēt aknu šūnu reģenerāciju, ja pacientam ir, piemēram, hronisks, autoimūns, ilgstošs aknu iekaisums, un mēs varētu cerēt, ka zināmos apstākļos, kas nav eksperimentāli, kas nav laboratorijas pētniecības modeļos veidoti, bet dzīvajā ķermenī, tas varētu strādāt, protams, paliek vēl kā zināmais nezināmajā," viņa vērtēja.
Vienlaikus profesore atzina, ka pētījumu virziens, kādā tiek strādāts, un stratēģija – ir pareiza.
Edinburgas Universitātes speciālisti arī pauduši, ka, ja lepras baktērijas palīdz aknām atjaunoties un vienlaikus nerada negatīvas sekas laboratorijā esošajiem dzīvniekiem, tad nākotnē šo pētījumu varētu izmantot, lai izstrādātu drošāku ārstniecisko metodi, kas atjauno novecojošas aknas un atjauno to bojātos audus.
Bet kāpēc no visu bagātīgo baktēriju klāsta, kas nemitīgi tiek pētītas, ir jāizmanto tieši lepru izraisošās baktērijas? Neizpratni pauda Krūmiņa.
"Kāpēc ir izvēlētas tieši mikobaktērijas? Ar ko tās ir tik ļoti izcēlušās vai kas ir to mikrobioloģiskās īpašības, kurām tiek piedēvētas, es neteiktu, brīnumspējas, bet tādas medicīniskās un praktiskās pielietojuma spējas? Gribētos vairāk skaidrojumu no tiem, kas šīs publikācijas ir ielikuši, mums ar tām iepazīties, kāds ir tas pamatojums tieši par mikobaktērijām," atzina profesore.
