Nākamgad spēkā stāsies Eiropas Savienības prasības privātmāju katliem apkures sistēmu darbības nodrošināšanai. Aiz katla būs jāuzstāda dūmgāzu attīrīšanas iekārta. Zinātnieki radījuši tehnoloģiju, kas ļauj par 80% samazināt cieto daļiņu piesārņojumu dūmgāzēs, vienlaikus pazeminot arī apkures izmaksas. Blumberga stāstīja, ka koksnes sadegšana rada "nepatīkamu emisiju buķeti", kurā ir cietās daļiņas un pat kancerogēnais benzopirēns.
Jaunā tehnoloģija ar nosaukumu "miglas aparāts", salīdzinot ar citām, būs visērtākais veids, kā mazināt cieto daļiņu piesārņojumu dūmgāzēs.
Zinātnieki izveidojuši īpašu reaktoru, kurā dūmgāzes tiek apsmidzinātas ar sīkiem miglai līdzīgiem ūdens pilieniem. Ūdens saista dūmgāzēs esošās sīkās cietās daļiņas, tās mitrumā saķeras, kļūst smagākas un nosēžas reaktora apakšā. Dūmgāzu attīrīšanas procesā tiek arī iegūts siltums, ko novirzīt apkurei un karstā ūdens sagatavošanai.
Lai pārdotu licenci "miglas aparāta" ražošanai, tiks rīkota izsole. Blumberga pastāstīja, ka Latvijā varētu būt aptuveni trīs apkures katlu ražotāji, kas varētu pieteikties. Tomēr, viņasprāt, izsolē tomēr varētu uzvarēt Lietuvas uzņēmums, jo kaimiņvalsts kompānijas ir aktīvākas.
Otrs izgudrojums, uz kura licenci savukārt pretendē Igaunijas uzņēmums, ir zivju eļļas analoga iegūšana no ražošanas blakusproduktiem. Tā kā Igaunija plāno celt celulozes rūpnīcu netālu no Latvijas robežas, tai būs izdevīgi no celulozes ražošanā pāri palikušā lignīna ražot zivju eļļu.
"Tas ir jautājums par sadarbību. Ja zinātnieki izstrādājuši iekārtu, tad, lai uzsāktu sērijveida ražošanu, ir jākustas," uzsvēra Blumberga.
Viņa stāstīja, ka sadarbība ar uzņēmējiem un izgudrojumu komercializācija ir ļoti grūta. Pašlaik radusies situācija, kad komercializācija vairāk palikusi zinātnieku pusē, kuriem ir gan jāapmāca studenti, gan jāveic zinātniskā izpēte, gan arī jānodarbojas ar mārketingu.
Pēc Blumbergas teiktā, Latvijas uzņēmēji nespēj notvert domu lidojumā un sadarboties ar zinātniekiem. Viņasprāt, uzņēmēju vide ir sabojāta ar subsīdijām un Eiropas Savienības naudu. Uzņēmēji tādēļ kļūst kūtri un domā, kā kaut ko dabūt par brīvu.
Blumberga uzskata, ka valdības rokās ir dažādi politikas instrumenti, lai veicinātu uzņēmējdarbības attīstīšanos. Tām ne vienmēr jābūt subsīdijām. Pēc Blumbergas teiktā, Nacionālajā attīstības plānā vajadzētu iestrādāt, kādā veidā rīkosimies, un tad arī turēties pie tā. Uzņēmējiem var, piemēram, nodrošināt nodokļu atlaides vai palīdzību pirmajos darbības gados.
Kā vienu no vissvarīgākajām problēmām Blumberga identificēja to, ka rūpnīcas dodas prom no Latvijas. Viņa uzsvēra, ka Latvijai vajadzētu orientēties uz ražošanu ar pievienoto vērtību, nevis tikai piegādāt resursus citiem. Šāda, piemēram, būtu zivju eļļas ieguve no celulozes ražošanas blakusproduktiem. Tādējādi rūpnīca iegūst papildu pievienoto vērtību.
Jautāta par to, kāpēc Latvija atpaliek no kaimiņvalstīm, Blumberga norādīja uz to, ka politiķi nav pietiekami motivēti valsti attīstīt. Viņa piedāvāja ieviest vērtēšanas sistēmu, kur katram politiķim un ierēdnim būtu jāatskaitās par noteiktu kritēriju izpildi, lai viņi varētu saglabāt savu darbu. Un atalgojumu viņi saņemtu par labi padarītu darbu - proti, politiķu un ierēdņu atalgojumam būtu jābūt atkarīgam no sasniegumiem un rezultātiem: jo labāki rezultāti, jo lielāks atalgojums.
"Nekas nav jāizdomā no jauna. Šāda sistēma ir ieviesta universitātēs, par sasniegumiem zinātnē," stāstīja Blumberga.
