Baķis ir viens no Latvijas jaunajiem zinātniekiem, kurš ar saviem pētījumiem ir labi zināms ne vien mūsu valstī, bet arī citur pasaulē.
“Viņš ir ieguvis izcilu izglītību ārzemēs Londonas Impērijas koledžā. Ieguvis doktora grādu un tagad atgriezies Latvijā. Viņš turpina šeit aizsākto virzienu, kas saistīts ar zaļo ķīmiju. Tas ir ļoti aktuāli arī Eiropas kontekstā. Man šķiet, ka viņš šeit atnes jaunas vēsmas, prasīgumu pēc ļoti augstas darba ētikas. Tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs, lai zinātne šeit attīstītos,” pārliecību pauda Latvijas Universitātes (LU) Ķīmijas fakultātes profesors Kristaps Jaudzems.
LU Ķīmijas fakultātē Baķis pēta jonu šķidrumus. Starp citu, tie atklāti tieši Latvijā vairāk nekā pirms simts gadiem.
Baķis konstruē jaunus šķidrumus, un ik pa brīdim dodas uz Franciju, lai izpētītu to derīgumu rūpnieciskajos procesos.
“Ik gadu pasaulē rodas ļoti liels daudzums naftas pārstrādes blakusproduktu, kas ir gaistoši, bet tomēr neder ne par dabasgāzi, ne par degvielu. Ar jonu šķidrumu palīdzību mēs varam panākt, ka šie gaistošie blakusprodukti tiek pārvērsti lielmolekulārās vielās, kuras ir šķidras un kuras mēs varam pildīt iekšā benzīna bākās. Kāda jēga no jonu šķidruma šādos procesos? Mēs varam aizstāt ļoti toksiskus katalizatorus, kas vēsturē jau ir nogalinājuši cilvēkus, ar jonu šķidrumiem, kuriem šīs toksiskās īpašības nepiemīt,” skaidroja Baķis.
Paralēli saviem pētījumiem jaunais zinātnieks arī pagūst lasīt lekcijas studentiem: “Mācu studentiem vispārīgo ķīmiju, vadu arī zinātniskos darbus diviem studentiem maģistra programmā. Viņi bieži vien cieš no manis, bet tas viss ir zinātnes vārdā.”
LU Ķīmijas fakultātes profesors Jaudzems raksturoja Baķi kā ļoti draudzīgu profesionāli, ar kuru ir viegli sastrādāties: “Viņš cenšas daudz iesaistīt jauniešus, pievērst viņus pētniecībai.”
Lai gan Baķim ir bijušas iespējas savā jomā strādāt arī ārvalstīs, viņš tomēr izvēlējies palikt Latvijā.
“Mēs bieži vien sūkstāmies, ka nevar dabūt to vai šito, bet pamēģiniet ievilkt internetu Vācijā vai Francijā, pamēģiniet kaut ko nokārtot oficiāli. Pie mums nav tik slikti un zinātnes pētniecības infrastruktūrā pēdējos desmit piecpadsmit gados ir ļoti uzlabojusies,” uzsvēra pētnieks.
Ķīmijā ir nedaudz vairāk kā 100 elementi un tas, ko tie var pastrādāt, nav iepriekš paredzams. Tas arī aizrauj Eduardu savā darbā, jo neviena diena nav identiska.
“Vislielākais gandarījums ir, ja tu esi izvirzījis kādu hipotēzi savā galvā, ko neviens cits tev riņķī un literatūrā nav atbalstījis. Tu veic eksperimentu un saproti, ka tava doma ir izrādījusies pareiza. Tas ir jauns stimuls doties tālāk,” sacīja pētnieks.
