Drīzumā pirmizrādi LTV1 piedzīvos dokumentāla filma “Influenceri”. Tās galvenie varoņi ir populārie digitālā satura veidotāji Agnija Grigule un Rojs Rodžers, taču lielu filmas daļu aizņem ekspertu viedokļi, kuri dalās zināšanās par digitālo pratību, influenceru fenomenu, nākotnes scenārijiem u.c. Psihoterapeits Konstantinovs filmā stāsta par iespaidu, ko uz psihi atstāj internets. Viņš ir viens no ekspertiem, kurš skaidro, kā digitālās ierīces un internets ietekmē bērnu un jauniešu ikdienu.
ĪSUMĀ:
- Jaunieši paši veido savu virtuālo telpu, un liela daļa no tās nav domāta vecākiem un kontrolei.
- Psihoterapeits novērojis, ka interneta atkarības iezīmes ir tiem, kuriem jau ir citas problēmas.
- Pierādīts, ka meitenēm, kuras patērē noteiktus sociālos tīklus un salīdzinās ar vienaudzēm, tai skaitā influencerēm, ir lielāks risks attīstīt ēšanas traucējumus.
- Pusaudžiem ļoti būtiskas ir arī attiecības klātienē.
- Mūsdienās transformējies sapņa objekts - kādreiz gribēja kļūt par kosmonautu un policistu, tagad - jūtūberu.
Vecums, kad ļaut bērnam reģistrēties sociālajos tīklos
Viens no biežākajiem jautājumiem, ko vecāki uzdod speciālistiem – kā es varu zināt, ka mans bērns ir gatavs tam, lai viņam būtu pašam savs profils sociālajos tīklos? Brīdī, kad viņa klasesbiedri un draugi satīklojas vairs ne tikai “WhatsApp”, bet arī “TikTok”, “Facebook”, “Instagram”, rodas neskaidrība, vai ļaut manam bērnam, izmantojot īsto identitāti un fotogrāfiju, pilnvērtīgi piedalīties šajā virtuālajā telpā. Kā zināt, vai tas ir droši?
Vienotas atbildes nav, taču pieaugušais var būt līdzās šajā procesā: “Vieglais atskaites punkts, protams ir, ka visos lielajos sociālajos tīklos, portālos ir vecuma cenzs. Tie jau reģistrējoties norāda, no cik gadiem cilvēkiem vajadzētu pievienoties. No otras puses, es domāju, ka ne jau sociālajam tīklam ir izšķirošā nozīme. Svarīgāk ir tas, ko bērns dara šajā tīklā,” uzsver pusaudžu psihoterapeits.
Ja bērns savu kontu izmanto, lai sazinātos ar klases biedriem un pildītu kopā mājasdarbus, tad viss kārtībā.
Taču, ja bērns savu profilu izmanto, lai iepazītos ar pieaugušajiem, vajadzētu pieregulēt šo kontu un pārrunāt – kādiem nolūkiem izmanto sociālos tīklus.
Svarīgs ir vecums, kurā vecākiem notiek saruna ar bērnu par internetu. Pirmsskolas, sākumskolas vecumā būtiski, ka saruna ir par elementāriem drošības noteikumiem – ko drīkst, ko nedrīkst? Piemēram, par to, ka nevajag dot svešiniekiem savu adresi, izpaust sensitīvu informāciju, sūtīt privātas fotogrāfijas. Savukārt pusaudžu vecumā sarunai nevajadzētu būt pamācošai. “Tam drīzāk vajadzētu būt dialogam. Jaunieši paši veido savu virtuālo telpu, un liela daļa no tās nav domāta vecākiem un kontrolei. Tas ir pilnīgi normāli un jārespektē. Taču par dzīvi internetā ir jārunā. Veselīga pieeja būtu dialogs, nevis pamācībām bagāts monologs, kopīgi izzinot, vai jaunietiem nav nepatīkamu pārdzīvojumu un problēmu virtuālajā telpā,” iesaka Nils Sakss Konstantinovs.
Atkarība no interneta
Ir naivi cerēt, ka 2020. gadā, kad lielākā daļa seju sabiedriskās vietās pievērstas ekrāniem, bērniem tas neradīs interesi par viedierīcēm. Viņi saprot, ka tur ir kaut kas vilinošs. Internets kļuvis par ļoti daudzu bērnu un jauniešu dzīves brīvā laika sastāvdaļu: spēles, multfilmas, sociālie tīkli.
Arvien biežāk konferencēs, podkāstos un pat Eiropas rekomendācijās tiek diskutēts, kā mazināt bērnu vilkmi uz viedierīcēm. Gandrīz visur tiek lietots termins “interneta atkarība”, taču Nils Sakss Konstantinovs uzver, ka tas nav tik viennozīmīgi.
Man bija reiz gadījums, kad septiņgadīgu bērnu nevarēja atraut no planšetes. Tika iesaistīta pat sociālā darbiniece, jo vecākiem pietrūka zināšanu un spēka, lai tiktu galā ar situāciju.
Riskantas uzvedības var redzēt pat ļoti maziem bērniem. Taču, no otras puses, man kā speciālistam jāsaka, ka “interneta atkarība” ir maz zināms un strīdīgs termins. Šobrīd nav pamata domāt, ka cilvēki varētu kļūt atkarīgi no interneta. Vai cilvēki kļūst atkarīgi no ierīcēm - telefona, ekrāniem? Droši vien, ka ne. Mēs nepierodam pie planšetes vai datora, mums svarīgāk ir, ko mēs šajās ierīcēs darām. Drīzāk varam runāt par atkarīgu uzvedību,” uzsver psihoterapeits.
Arvien nav zināms, kādēļ vienai cilvēku grupai, lietojot internetu, parādās grūtības, atkarības iezīmes. Viena no versijām ir, ka nevis viedierīces vai satura algoritmi vainojami pie atkarības, bet gan jau esošas problēmas – vardarbīgas attiecības ģimenē, pašapziņas trūkums, traumas, no kurām viegli patverties interneta dzīlēs.
“Novēroju, ka atkarības iezīmes ir tiem cilvēkiem, kuriem jau ir problēmas. Piemēram, bērni un jaunieši ar hiperaktivitātes sindromu. Viņu smadzenēm ir grūtības noturēt uzmanību skolā vai citā strukturētā vidē, bet viņiem ir viegli fokusēties ekrānos. Viņi arī būs tie primārie kandidāti, kuri pielips pie ekrāniem, un viņus būs grūti dabūt no tiem nost. Otrs piemērs ir pusaudži, kuriem ir grūtības socializēties. Viņi kaut kāda iemesla dēļ nespēj nodibināt attiecības ar vienaudžiem. Internets, sociālie tīkli vai videospēles kļūst par vienīgo vietu, kur viņi var justies labi. Skaidrs, ka tad viņiem būs grūti no šīs ērtās un jaukās vietas iziet ārā. Vai to saukt par interneta atkarību? Tas ir strīdīgs jautājums,” uzsver Nils Sakss Konstantinovs.
Plaša mēroga salīdzināšanās
Ir neliels procents jauniešu, kuriem nav kontu sociālajos tīklos. Dažiem ir svarīgi distancēties no masas, parādīt to, ka ir oriģinālāki par pārējiem, neesot nevienā tīklā. Tomēr lielākajai daļai jauniešu sociālo tīklu konts šobrīd ir neatņemama dzīves sastāvdaļa: “Varētu teikt, ka lielākajai daļai pusaudžu tā ir pat personības sastāvdaļa. Savā ziņā tādēļ mani un manus kolēģus tik ļoti interesē sociālie tīkli. Jauniešu vidē pieaug psihoemocionālo grūtību izplatība: depresīvie traucējumi, depresija, trauksme. Jautājums – kādēļ pieaug? Protams, viena no redzamākajām lietām ir sociālie tīkli, un varētu šķist, ka tur ir saistība. Spiediens pārāk liels, salīdzināšanās, pārsātinātība, konkurence. Pagaidām nav izdevies atrast drošticamas saiknes, izņemot vienu sfēru. Ir pierādīts, ka meiteņu psihoemocinālos traucējumus rada salīdzināšanās.
Plašā pētījumā pierādīts, ka meitenēm, kuras patērē noteiktus sociālos tīklus, salīdzinās ar vienaudzēm, tai skaitā influencerēm, ir lielāks risks attīstīt ēšanas traucējumus, stāsta psihoterapeits.
Tas skaidrojams ar to, ka meitenēm esot svarīgāki skaistuma ideāli un viņas savstarpēji vairāk un biežāk salīdzinās. Kas interesanti – zēniem šāda korelācja starp sociālo tīklu lietošanu un psihoemocionālām grūtībām nav novērota.
Salīdzināšanās esot normāla pusaudžu uzvedība – tā izriet no tā, kā darbojas smadzenes pusaudžu vecumposmā. Sākoties pubertātei, jaunieša uzdevums ir izveidot savu identitāti, kas atšķirtos no vecāku identitātes. Veids, kā to vissveiksmīgāk izdarīt, ir salīdzināties ar citiem, novērtējot savas īpašības un talantus. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ šajā posmā ļoti svarīgi kļūst draugi, vienaudži, ar kuriem salīdzinoties saprast, kam esi līdzīgs.
Tā ir dabiska, bioloģiski noteikta pusaudžu vajadzība, taču internets un sociālie tīkli šobrīd piedāvā to, ka salīdzināmies ar daudz plašāku cilvēku grupu. “Tie vairs nav tikai klasesbiedri, kaimiņi, kā tas bija manā bērnībā, tagad tie ir cilvēki, kuri dzīvo Latvijā, ASV un citviet pasaulē. Tie ir cilvēki, kuri, iespējams, ir ļoti veiksmīgi un turīgi. Tie ir cilvēki, kuri nepieder mūsu sabiedrības stratai (slānim). Līdz ar to salīdzināšanās kļūst daudz stresaināka. Patiesībā jau lielākā daļa jauniešu tam tiks cauri diezgan labi, jo smadzenes šajā vecumā ir ļoti fleksiblas un labi pielāgojas. Ja jaunietim ir pietiekama fiziskā un mentālā veselība, viņš tam tiks cauri. Problēmas rodas tiem jauniešiem, kuriem ir tā saucamā ievainojamība: grūtības ar pašapziņu, depresīvas noslieces, sliktas bērnības pieredzes,” uzsver pusaudžu psihoterapeits.
Nonākot šajā īpaši augsta stresa, spredzes un salīdzināšanās procesā, pusaudzim var rasties psihoemocionālas grūtības. Tās var izpausties kā nespēja tikt galā ar stresu, nomāktība, depresīva noskaņa, sociālā trauksme – kad bērns nevar klases priekšā runāt, izveidot attiecības. “Sociālie tīkli var būt iemesls, kas izraisa šīs grūtības,” pauž psihoterapeits.
Svarīgas klātienes attiecības
Pusaudžiem ļoti būtiskas ir emocionāli svarīgās attiecības. Tas nav vienkārši zināt cilvēkus, kā tas ir internetā, bet tiešām just patiesu cilvēcisku saikni. “Pandēmijas laikā šķita, ka jauniešiem būs vieglāk nekā citiem, jo viņi visvairāk piemērojušies digitālajai videi, dzīvei izolācijā. Taču liela daļa no viņiem salūza vieni no pirmajiem, sākot sūdzēties jau pēc divām nedēļām, sakot ka pietrūkst draugu un vairs nevēlas ''sēdēt'' internetā,”stāsta Nils Sakss Konstantinovs.
Lai attiecības kļūtu emocionāli svarīgas, ir nepieciešams laiks. “Šobrīd zinām, ka pusaudžiem tie ir divi līdz trīs gadi. Tas attiecas gan uz pusaudžiem, gan uz pieaugušajiem. Internets paredz to, ka attiecības var būt ļoti īsas, tikko kā sastrīdamies, varam atsekot, izdzēst profilu, aizbēgt. Tās nav noturīgas attiecības. Mūsu smadzeņu centros, kuros veidojas šī piesaiste, tas ir bioķīmisks process,” stāsta psihoterapeits.
Iespējams, ka ir lietas, ko mēs uztveram neverbālajā komunikācijā – noskaņa, kustības, elpa, smarža –, ko nav iespējams izdarīt caur ekrānu.
Tādējādi ir grūti izveidot emocionāli svarīgas attiecības tikai caur ekrānu. “Mēs līdz galam droši nezinām šos mehānismus, bet var paredzēt, ka bioloģiskā līmenī svarīgi būt ar cilvēku tiešā kontaktā,” stāsta eksperts.
Policisti, kosmonauti, jūtūberi
Intervijās bērni, atbildot uz jautājumu, kas viņi vēlas būt, kad izaugs, nereti atbild – jūtūberi! Psihoterapeits skaidro šo fenomenu: “Bērni gribēs būt par to, kas daudz figurē viņu telpā un ko novērtē viņu draugi. Savulaik televīzijā rādīja policistu filmas, piemēram, “Komisāru Reksi”, un bērni vēlējās kļūt par policistiem. Kādreiz bija ārkārtīgi populāra visa šī kosmosa tēma, kas bija ziņās, sarunās un visi gribēja kļūt par kosmonautiem. Tieši tāpat daudzi šobrīd vēlas kļūt par jūtūberiem. Tā iemesla dēļ, ka tas ir acu priekšā, saprotams un to pozitīvi novērtē draugi.
Man ir aizdomas, ka lielākā daļa no šiem sapņotājiem izaugs un tāpat kļūs par arhitektiem, pārdevējiem un ārstiem.
Mūsdienās transformējies sapņa objekts. Par to, vai līdzināties influenceriem ir labi vai slikti, var strīdēties. “Pusaudži piesavinās kaut kādas īpašības caur šiem saviem elku tēliem, piemēram, Parisas Hiltones vai Kimas Kardašjanas. Iespējams gan, ka viņi piesavināsies tikai nelielu daļu no šīm īpašībām. Piemēram, to, ka Parisa Hiltone ir droša un komunikabla. Un tā būs personības daļa, ko jaunietis vēlas sev, un tas ir iemesls, kādēļ viņš fano par šo slavenību. Tas gluži vienkārši viņu uzrunā. Nav teikts, ka viņš obligāti vēlas būt kā, piemēram, Kima Kardašjana, bet seko šai personībai, jo viņas tēls nozīmē skaistu dzīvi, un jaunieti uzrunā tieši šis aspekts. Pusaudži atrod to, kas viņiem vajadzīgs,” atzīst Nils Sakss Konstantinovs.
Skaties dokumentālo filmu “Influenceri” 10. novembrī plkst. 22.00 LTV1!
