Vairumam cilvēku laika trūkst, citi to grib pagriezt uz priekšu vai atpakaļ, bet kādam laiks ir tikai atskaites sistēma.“Laiku mēs izjūtam kā ilgumu, kā plūdumu, kas savieno šos divus - vienu vēl nebijušo un otru jau notikušo - laika momentus,” stāsta komunikācijas un valodas pētniece Ilva Skulte.
Savukārt priekšstats par laika plūdumu sakņojas valodā. “Laika lietojums vai laika formu izveide dažādās valodās atšķiras, un man liekas, ka tas ir diezgan būtiski, jo viņa arī formē to priekšstatu par laiku, kas katras valodas runātajam ir. Un tad, kad tu iemācies daudzas valodas, tad tu īstenībā saproti, cik relatīvs ir šis uztvertais laiks,” skaidro Ilva Skulte.
Ja laiks ir relatīvs, kādēļ lai to, tāpat kā pulksteni, nevarētu pagriezt atpakaļ? “Viens notikums var ietekmēt notikumus nākotnē, bet notikumi nākotnē nevar ietekmēt notikumus pagātnē, respektīvi - mums nekur neveidojas cilpas, jo ceļošana atpakaļ laikā nozīmētu, ka kaut kas, kas ir sekas, var ietekmēt savus cēloņus,” tā fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs.
Lai gan viņš noliedz to, ka ceļošana atpakaļ laikā ir iespējama, viņš atklāj, ka kaut ko mēs tomēr varam darīt: “Laikam nevar izmainīt topoloģiju, tā ir līnija, tā ir taisne, tai nav cilpu. Mēs nevaram laika topoliģiju izmainīt, bet mēs varam apcerēt un esošo likumu robežās ietekmēt to, cik ātri vai lēni pa to taisni mēs kustamies salīdzinājumā ar citiem objektiem.”
Laika ritējuma ietekmēšanai lielu uzmanību ir pievērsis Einšteins. Savu teoriju par to, kā pa laika līniju ir iespējams kustēties ātrāk, viņš ir nosaucis par dvīņu paradoksu. “Ja ir divi dvīņi, kuri dzīvo savu dzīvi netālu viens no otra un nekustas ar milzīgiem ātrumiem, tad viņi noveco vienlīdz ātri. Bet, ja mēs vienu no dvīņiem iesēdinātu kosmosa kuģī un riktīgi paātrinātu, (kosmosa kuģī tāpēc, ka vajag riktīgi ieskrieties, tuvoties gaismas ātrumam - maksimālajam iespējamajam ātrumam, kas ir, maigi sakot, paliels), kamēr viņš tur ceļo, es esmu tas dvīnis, kas ir palicis uz zemes un varu precīzi pateikt, kad viņš ir aizlidojis. Kad viņš atgriezīsies - tas būs pēc mana pulksteņa, viņš būs krietni jaunāks nekā es,” skaidro Vjačeslavs Kaščejevs.
Tātad laika plūdumu ir iespējams izmainīt. Pietiek izmēģināt dvīņu paradoksu vai iemācīties jaunu valodu, piemēram, mandarīnu, kurā laiks kustas vertikāli, ne horizontāli, vai aimaru valodu, kurā runājošie nākotni saredz nevis sev priekšā, bet aizmugurē. Bet, ja pretēji fiziķu teiktajam, ceļošana pagātnē būtu iespējama, nav zināms, vai cilvēki izmantotu šādu iespēju.
