Vai zinātnieku iespējams notēlot? Saruna par to, kas ir un nav zinātne

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Cilvēkiem patīk atsaukties uz zinātnes principiem – tādā veidā var savu produktu vai stāstu padarīt pievilcīgu un uzticamu. Bet ne visi, kas saka, ka dara zinātnē balstītu darbu, interpretē zinātniskumu tāpat, kā akadēmiskā sabiedrība. Rezultātā sastopamies ar zinātni un "zinātni". Kāpēc? Ko iegūst zinātnes, un ko "zinātnes" adepti. Vai ir vajadzīga vienota zinātnes definīcija?

"Radio Naba" raidījuma "Zinātnes vārdā" vadītājs un Latvijas Universitātes (LU) profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers uz diskusiju aicina LU Filosofijas un socioloģijas institūta (FSI) vadošo pētnieku un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Humanitāro zinātņu katedras docentu Uldi Vēgneru, "Riga Brain" Attīstības projektu vadītāju Andreju Kozlovu un Dr.psych., kognitīvi biheiviorālo psihoterapeiti un klīnisko psiholoģi Marutu Freimani-Brēdermani.

Ivars Austers: Kas jums nāk prātā, kad dzirdat kādu sakām, ka ir zinātnieks vai lieto zinātnē balstītas atziņas, bet jums ir sajūta, ka tā nav?

Uldis: Pirmās asociācijas ir šarlatāns, nelietis. Kaut kādā ziņā ir jāsadzīvo ar to, ka šādi cilvēki ir bijuši, ir un būs. Tas lielā mērā saistīts ar zinātnes prestižu, sociālo statusu sabiedrībā. Protams, neviennozīmīgi, kā mēs redzam no pandēmijas un citiem procesiem. Nav tā, ka zinātnieki būtu no sabiedrības puses uzlūkoti kā cilvēki, kuriem ir īpašas spējas.

Zinātniekiem arī nav īpašas spējas, zinātnieks ir tikai izkopis noteiktas spējas, kas ļauj viņam noteiktā laukā darboties labāk nekā citam cilvēkam.

Nav tāda jauna kvalitāte, kas nāktu klāt kā zinātniekam. Tādēļ arī noteikti nav viegli nošķirt zinātnieku no nezinātnieka. Nav jau runa par to, ka nezinātnieks ir kāds dumjš lopiņš, bet zinātniekam pēkšņi ir kaut kāda īpašība un viņš visu sakārtos pa plauktiņiem.

Andrejs: Zinātne īstenībā diezgan dīvaina, it īpaši pēc kovida skatoties. Varbūt būšu nepopulārs, bet likās diezgan smieklīgs tas brīdis, kad parādījās uzraksti "es ticu zinātnei". Patīk, ka beigās zinātne kļūst par reliģijas formu, kamēr zinātne pati sev nekad nav ticējusi. Tā katru reizi pārbauda sevi, jo zinātne ir balstīta uz eksperimentiem. Zinātne īstenībā ir kā roka, kas pati sevi zīmē.

Par uzticēšanos zinātnei arī ir jautājums – kurā brīdī tu vari uzticēties pētījumam, ja tu to nevari vai nemāki izlasīt? Atliek tikai ticēt.

Maruta: Patiesībā tas, ka notiek diskusija par krāpšanos šajā jomā, nozīmē, ka zinātnes statuss ir audzis sabiedrības acīs tādā mērā, ka tur ir motivācija krāpties. Es domāju, ka tās izlikšanās pakāpes noteikti ir ļoti dažādas. Viens acīmredzamais kaitējums ir, ja es teiktu: "Šis tevi padarīs laimīgu", bet iedzerot tev izkrīt mati. Tā būtu tāda augstākās pakāpes krāpšanās. Bet ir mānīgāki veidi, kad teiktais izklausās zinātniski un izskatās zinātniski. Ir tādi mīti, kas ir ļoti populāri, piemēram, par mācīšanās stiliem. Ir kaut kādi termini, darbības, varu visu smuki klasificēt un tas man iedot drošības sajūtu, bet pētījumi neapstiprina, ka varam dalīt cilvēkus pēc mācīšanās stiliem! Manuprāt, frāzes "pierādījumos balstīts" izpratnes var būt tik dažādas. Kas ir tas zinātniskums? Es varu visāda veida pierādījumus savākt, bet kritērijs ir falsificējamība.

Ivars: Kam vajadzētu pievērst uzmanību? Ir maģiskais vārds "zinātne" un "zinātnieki", ir zināšanu kopumi, kam puslīdz visi piekrīt, bet, piemēram, ir viens profesors, kurš teica citādi…

Uldis: Zinātnieki kopumā, it īpaši dabas zinātnieki, lepojas par falsificējamību – izvirzīto teoriju, tēžu falsificējamība. Ar falsificējamību nav jāsaprot, ka mēs viltojam datus.

Pamatideja ir, ka zinātnei jānodarbojas nevis ar kaut kādas teorijas pierādīšanu, bet atspēkošanu.

Tas dod to, ka mēs ātrāk varam virzīties uz jaunākām un labākām teorijām. Ja visu laiku koncentrēsimies uz pierādījumu meklēšanu esošai teorijai, mēs paliksim uz vietas un neattīstīsimies. Falsifikacionisma ideja ir, ka mums būtu jākoncentrējas ne tik daudz uz mūsu teorijas pierādīšanu un pamatošanu, ko var ļoti viegli izdarīt, bet pierādīt pretējo. Jāatrod veids, vai vispār var pierādīt savas teorijas nepatiesumu. Ja es varu, tad kā es to varu. Ja to nevar atspēkot, tad tādu teoriju mēs nevaram izmantot zinātnē, jo ar to mēs nevaram attīstīt zinātni.

Ivars: Vai tas nav pretēji mūsu dabai? Mums ir tendences meklēt informāciju, kas apstiprina mūsu teorijas.

Andrejs: Nu, cilvēkiem ir tā saucamās kognitīvās noslieces (angļu val.: cognitive bias), ko ļoti labi zinām. Katram kognitīvajam aizsprieduma mehānismam kādā brīdī ir diezgan labs pētījums apakšā. Ir divdesmit reižu kritizēts un pierādīts, ka cilvēkiem patīk justies droši un pārliecināti. Pieskaroties iepriekšējai tēmai par uzticību un sabiedrību, jo dumjāka sabiedrība, jo viņi vairāk grib uzticēties kam tādam, kur nepiedalās. Būtu jāseko līdzi notiekošajam.

Maruta: Nav iespējams nevienam, – arī ne īsteniem, īsteniem zinātniekiem, – visu laiku būt zinātnieku režīmā. Tas ir pretstatā ar labu jušanos. Līdz ko man ir pierādījumi, kam es noticu, ir neizbēgami, ka tajā brīdī, kad es pārliecinoši kādam par to stāstu, es pāreju sludinātāja pozīcijā. Īpaši Covid-19 situācijā tie, kas tiešām vilka ārā labākos pierādījumus, bija nejaukā situācijā, jo bija spiediens "kļūstiet par politiķiem un sludinātājiem!" Ja es pa īstam un godīgi balstos pierādījumos, tad man šī falsificējamība ir jāiekļauj! Es nevaru teikt ar drošu dūšu, ka šis tā ir un vienmēr būs. Tur baigā pretruna parādījās.

Ivars: Maruta pārstāv klīnisko psiholoģiju, kognitīvi biheivorālo terapiju. Protams, tā ir nozare, ap kuru arī uzaugušas visādas biznesa padarīšanas. Arī vārdi "kognitīvi biheivorālā terapija" par tādu modes lietu palikuši. Skaidrs, ka tur ir daudz jau iepriekš piesauktā šarlatānisma, kas mēģina izmantot plūsmu un tā pelnīt naudu vai ielikt sevi sludinātāja kurpēs. Kam vajadzētu pievērst uzmanību tajā? Parasti tur kaut kas ir pareizs vai vismaz ir bijis, bet kas ir pārinterpretēts vai šķībi saprasts?

Andrejs: Man mati stāvus ceļas tajos brīžos, kad mēs uzdodam jautājumus cilvēkiem par tēmām, par kurām viņi īsti neatbild.

Maruta: Zinātnieka motivācija ir gribēt uzzināt un saprast, bet mums daudziem identitātes daļa ir saistīta ar to, ka mēs gribam būt tie, kuri zina. Tas ir tas, kas traucē neiekrist apstiprinājuma kļūdā vai  "patīkamības" kļūdā. Es tur ieveļos nemitīgi. Par praktisko – ko darīt un kas ir tie ieteikumi? Te es piekrītu "par un pret" skatījumam, jo pierādījumi mainās.

Mainās pat lietas, kas likās neticami, ka var mainīties, bet ir jauni pierādījumi un tas mainās.

Tāpēc mēs nevaram vērtēt, ka kādi pierādījumi ir labāki. Uzdoti jautājumi un izteikta kritika vai ierobežojumi kādai galvenajai idejai vai vēstījumam – tas ir tas, kā skatīties. Zinātni par zinātni nepadara pierādījumi vai to skaistums, bet metode, pie kādiem kritērijiem tas, ko es tagad stāstu, nebūs patiesība. Ja šos kritērijus nevar iezīmēt, tad tā nav zinātne, bet sludināšana.

Ivars: Šeit ir vēl viena mācība klausītājiem un skatītājiem. Neiedomājaties, ka tas, ko jums saka šodien, būs uz mūžiem. Jūs paši esat uzrāvušies uz šādām sludināšanas lietām kādreiz?

Andrejs: Jā. Es uzķēros uz vienu interesantu lietu, kas ir klasika. Daudzums mūsu klientu lieto to un to, un tad tu sāc uzdot jautājumus, kas ir tā otra lieta, ko viņi nelieto. Un tad izrādījās, ka nemaz nav iespējams lietot otru produktu. Kad uzdevu jautājumu pašai kompānijai, kādēļ viņi tā dara, viņi momentā reklāmas aizvāca. Es teiktu, ka nepatiesu ziņu sniegšanu un sevis pagriešanu "pareizā" virzienā ir diemžēl aizsācis mārketings. Arī jebkurš zinātnieks grib sevi pārdot.

Uldis: Man liekas, ka kaut kādā nozīmē kā zinātnieki mēs visi sevi pārdodam, jautājums – kas ir finansētājs un finansētāja prasības pret tevi? Ja tevi finansē valsts nodokļu maksātāji, tu zini, ka neviens neko specifisku no tevis nesagaidīs. Protams, arī ietekmes daļa ir svarīga, bet nav tā, ka vajag kaut ko izspiest, lai apgūtu naudu, piemēram, ar kādiem zinātniskiem rakstiem.

Komentārs no auditorijas: Piekrītu, ka jebkuram nevajag būt zinātniekam. Galu galā ir jābūt cilvēkiem, kuri spēj izlasīt zinātnisko literatūru un to pasniegt godīgā veidā. Un vispārizglītotiem cilvēkiem vajadzētu saprast pētījumus un mācīties tos lasīt. Otra lieta gan ir, ka pētījumiem latviešu valodā ir grūti tikt klāt, ja vien neprasa piekļuvi individuāliem autoriem. Vai cilvēkiem nav tiesības uz publisku zinātni?

Ivars: Jā, te ir labs jautājums – kam ir jābūt tam ruporam?

Andrejs: Te var vilkt paralēles ar medijiem, kā tur izvēlas ekspertus, kas runās par kādu tēmu. Bieži vien ekspertu vietā pa priekšu aiziet kāds politiķis, kuram nav tiesību par to runāt.

Ivars: Uldi, kam tu uzticies tajā brīdī, kad tev rodas stimuls pameklēt kaut ko par fiziku, ķīmiju, bioloģiju?

Uldis: Man patīk citreiz paskatīties kaut ko par citām sfērām izklaidējošā formā, līdz ar to "YouTube" būs pirmā vieta, kur vērsīšos. Varbūt "Google" skatās manu vēsturi, ka meklēju zinātniskus rakstus, un bieži vien izmet arī kvalitatīvus saturus, kurus noskatoties liekas, ka lielas aplamības tur nav sarunātas.

Skaidrs, ja nopietni grib iedziļināties kādā lietā, ir jāmeklē zinātniski raksti.

Tad ir jautājums, vai tu ar savu izglītību un savām spējām vari, pirmkārt, saprast, kas tur rakstīts. Otrkārt, pat ja tu saproti, tev ir jābūt uzmanīgam ar to, ka tas varbūt ir tikai viens un vienīgais raksts, kas aizstāv noteiktu ideju un noteiktu pozīciju, vai prezentē noteikta veida rezultātus. Var atklāties, ka 99% rakstu pasaka pilnīgi pretējo. Noteikti nevajadzētu apmierināties ar vienu rakstu. Zinātnē ir viedokļu pozīciju dažādība un šajā dažādībā arī var sākt saprast, kādi ir tie "svari" un konsenss – nosacīta vienprātība, kad diskusijas rezultātā pie esošās pierādījumu bāzes, kamēr nav rezultātu, kas tos atspēko, uz doto brīdi var apgalvot, ka ir šādi.

Maruta: Manā darbības sfērā vienmēr ir jautājums par regulējumu, kāds tas ir. Tagad ir psihologu likums, kas ilgi nebija. Ja mēs runājam par psihoterapijas jomu Latvijā, tas ir viens atsevišķs virziens ar miljons sāpīgiem jautājumiem. Vai visi, kas to dara, ir pierādījumos balstīti? Viens vairāk, viens mazāk. No auditorijas kāds minēja godīgumu. Jautājums ir – cik mēs varam palikt godīgi, esot tur iekšā? Es varu runāt par sevi un droši teikt, ka es ticu kognitīvi biheivorālajai terapijai. Jau sakot to vārdu "ticu" – ko tas nozīmē? Tā "iekrišana" man notiek dažādās pakāpēs. Viena ir tā tehniskā – cik bieži tu atjauno savu zināšanu bāzi. Nākamais līmenis – kognitīvi biheivorālā terapija ir lietussarga jēdziens. Labais ir tas, ka kopumā virziens ir vilkt klāt visu, kur ir pierādījumi. Tu apgūsti metodi un ar to strādā, un tu jau nevari negribēt, lai tava metode strādā. Vēl ir arī personīgais līmenis. Ja es kā terapeits stāstu kaut ko, man ir arī savas teorijas. Ne jau es tās visas pārbaudu, bet man viņas visas ir mīļas un tuvas, lai gan man tām nav pierādījumu. Veids, kā sevi pārbaudīt, ir runāt ar kolēģiem, bet arī ne ar pašiem tuvākajiem.

Jautājums no auditorijas: Kādi jums ir komentāri par to, kā Latvijā tiek stratēģiski plānota zinātniskā komunikācija?

Ivars: Šis ir ļoti svarīgi, paldies, jo zinātnes ietvaros reizēm nevajag neko plašāk stāstīt! Tev raksts var sastāvēt no divām trešdaļām formulu un mazu gabaliņu tekstuālās informācijas, un zinātnes vidē savstarpēja sapratne radīsies. Bet tu nevari LETA aizsūtīt kaut kādas trīs formulas, ko viņi sūtīs tālāk.

Ko jūs domājat par metaforām? Es atceros, atgriežoties pie pandēmijas tēmas, bija "Facebook" pāris privātas iniciatīvas, kur bija uztaisīti ilustratīvi video, kas ar metaforu demonstrē, kas ir vīruss un kā vakcīna ar to var cīnīties. Rezultātā daudziem arī pieleca, kā tā vakcīna varētu strādāt.

Uldis: Vienmēr ir jābūt arī ļoti uzmanīgam, jo jebkura metafora, lai arī cik labi gribēta, var pilnīgi izgāzt visu pasākumu un vēl radīt zinātnē neuzticību. Man kā pasniedzējam arī patīk lietot metaforas, jo tas liekas kā īsāks ceļš uz sapratni. Bet es arī esmu "metaforiski" atrāvies, jo studenti nofokusējas uz kādu citu īpašību, kas nav līdzīga! Ir jābūt uzmanīgam ar metaforām.

Maruta: Tās metaforas ir vajadzīgas, bet skaidrs, ka tajā brīdī, kad sarežģītā zinātnisko pierādījumu bāze tiek pārtulkota metaforā vai kādā stāstā, tā vairs nav zinātne. To nevar aizmirst.

Prasīt zinātniekam stāstīt tā, lai visi būtu aizrauti un noticēti, nozīmē principā prasīt – neesi vairs zinātnieks.

Zinātnes vērtība ir tā, ka par spīti tam, ka varbūt nevienam tas nepatiks, es gribu to patiesību meklēt. Tie stāsti un metaforas ir svarīgi tāpēc, ka citādi to informāciju nevar aiznest līdz cilvēkiem, bet kādā pakāpē tas ir zinātnieku uzdevums? Ja es to vienkāršoju, tas iegūst pievilcību, bet zaudē precizitāti.

Andrejs: Kopā ar Ķīļa kungu [Izglītības un zinātnes] ministrijā domājot par to, kā mēs kaut ko varētu mainīt, kā kaut ko sarežģītu aiznest cilvēkiem, lai kaut ko saprot, pamainīt valsts politiku, bija diezgan grūti. Lielā mērā zinātne, kas attīstās, piemēram, ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācija (NASA) cenšas parādīt, kā tas viss notiek, un pieturēties pie principa "KISS" (Keep It Stupid and Simple).

Pieturēties pie ļoti elementāras lietas – kā tas strādā, ko mēs no tā varam iedot un kur meklēt vairāk informācijas.

Ivars: Manuprāt, katrs no mums var būt zinātnieks mazākā mērogā, izmantojot principus, kuriem seko zinātnieki, lai vismaz pārbaudītu savas idejas sadzīviskā līmenī. Kā tur cilvēks var būt zinātnieks, ko vajadzētu ievērot?

Andrejs: Nebaidīties aiziet bojā eksperimentā! Eksperiments ir vienīgais veids, kā mēs jebko varam pārbaudīt.

Maruta: Lieliska grāmata par šo tēmu ir Ādama Granta "Think again" (latviešu val.: "Padomā vēlreiz"), kur viņš piešķir šo vieglumu – mums nav jābūt zinātniekiem, lai mēs kaut ko pārbaudītu. Un beigu beigās arī tie, kuri ir zinātnieki, ne vienmēr visu dara ar zinātnisku pieeju. Man šķita pārliecinošs arguments par start-up uzņēmumiem jeb jaunuzņēmumiem. Sadalot uzņēmējus divās grupās, kur vienai mācīja skatīties uz biznesa idejām kā hipotēzēm. Rezultātā tika pierādīts, ka šo start-up izdzīvošana un atpelnīšanās bija ievērojami veiksmīgāka.

Ivars: Ko nozīmē formulēt labu hipotēzi?

Uldis: Hipotēze principā ir minējums. Es izsaku minējumu un tad domāju, vai tā ir vai nav. Te mēs varam mācīties no zinātnes, ka laba un jēgpilna hipotēze būtu tāda, ar kuru kaut ko var darīt, kaut vai pierādīt vai atspēkot. Ir jāizglīto hipotēžu uzdošana sev, lai pēc tam pašam būt kritēriji, pēc kuriem pateikt sev, ka esmu to atrisinājis un noskaidrojis.

Bieži vien mēs skrienam ar galvu sienā tieši tā iemesla dēļ, ka mēs sev radām problēmas ar hipotēzēm, kuras īstenībā nav atrisināmas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti