Kad notiek globālas krīzes, lielākie cietēji ir tie, uz kuru pleciem gulstas lielāka atbildība par līdzcilvēkiem. Tāpat krīžu laikā visvairāk cieš tās sabiedrības grupas, kurām ir mazāk iespēju pārstāvēt savas tiesības. Visā pasaulē tās ar lielu pārsvaru ir sievietes. Latvijā nesen tapis pētījums par sieviešu attieksmēm par nesenajām krīzēm – karu un pandēmiju. Pētījuma pamatā ir septiņas diskusijas ar Latvijas sievietēm no dažādiem reģioniem un ar dažādām dzīves situācijām.
"Es ļoti gribēju parādīt sieviešu perspektīvu. Runāju ar dažādām sievietēm dažādās dzīves situācijās, vairāk nekā 50 sievietes piedalījās septiņās diskusijās. Fokusa grupu diskusiju galvenais mērķis bija izzināt sieviešu neaizsargātību saistībā ar sociāliem resursiem, kas tieši saistīti ar gatavību klimata krīzēm, domājot par to, vai sievietēm ir laiks un resursi sagatavoties tām un vai viņas to dara," skaidroja Felce.
"Bet šajā pētījumā parādījās liela tēmu daudzveidība, krīžu daudzveidība un klimata krīzes pakārtotā loma sieviešu perspektīvā. Līdz ar to mēs mēģinājām izzināt vairāk to, kāda ir mūsu gatavība dažādās krīzes situācijās. Klimata krīze sievietēm paliek ēnā," piebilda Felcis.
Pētot situāciju Latvijā, Felce atzina, ka daudzu sieviešu vērtējumā bieži parādījās sava veida starppaaudžu trauma, ka vīrieši krīžu situācijās ir neuzticami.
Sievietēm ir grūti izrauties no vēsturiskās pēctecības un konteksta, kas raksturo Latviju. Dažādi socioloģiskie pētījumi par 1990. gadu sākumu liecina, ka postpadomju telpu tolaik raksturoja milzīga transformācija, ekonomiskās grūtības un krīze, kas translējās ļoti lielā vīrišķības krīzē – nespējā parūpēties par ģimeni, kas noveda pie agresijas un atkarībām.
"Sieviešu loma vienmēr būs citādāka. Vīrietis būs tas, kurš vienkārši atkāpjas no tā visa, bet sieviete paliek ar tās sarežģītās situācijas nastu.
Un tā pēctecība nemainās ne ar vienu paaudzi, ne vienu desmitgadi. Tās ir lietas, kas velkas līdzi ilgāku laiku. Latvijas gadījumā redzam, ka padomju mantojums vēl joprojām ir ļoti klātesošs tajā, kā mēs esam socializēti, kā mēs kļūstam par sabiedrības locekļiem. Un mūsu reakcija uz kaut kādām krīzes vai spriedzes situācijām arī ir kas tāds, ko mēs pārmantojam no tā, kas bijis iepriekš," uzsvēra Felcis.
"Pat tagad, kad nav tādas lielas ekonomiskas krīzes pēdējos gados un jaunā vīriešu paaudze cenšas būt vairāk iesaistīta mājsaimniecībā un būt ar bērniem, ļoti bieži parādās starppaaudžu sieviešu trauma, ka vīrieši ir neuzticami, ka viņām jātiek galā ar visu pašām.
Tur parādās arī problēma starp vīriešiem un sievietēm savstarpējā komunikācijā, attiecībās, ka bieži sievietes uzsver, ka nevar uzticēties vīriešiem," skaidroja Felce.
Sievietes savā pārliecībā gan ne tikai seko vēsturiskiem stereotipiem, viņām augsto vardarbības rādītāju dēļ arī šobrīd ir reāls pamats neuzticēties vīriešu iesaistei mājsaimniecības ikdienā. "To var redzēt arī statistiski, ka vēl joprojām vairāk nekā 70% sieviešu Latvijā saskaras kaut kādā veidā ar vardarbību, un tas ir viens no lielākajiem rādītājiem Eiropā. Tās vēl joprojām ir lielas problēmas ģimenēs visā Latvijā. No otras puses, tas ir kaut kādā veidā ieaudzināts sievietēm, ka viņām jābūt labām meitenēm. To mēs šajā pētījumā saucam par "labas meitenes mītu", ka viņām jātiek galā ar visu," norādīja Felce.
"Dilemma ir tajā, ka, no vienas puses, sievietes Latvijas sabiedrībā raksturo liela izturība, spēks, spēja pašām tikt galā, taču tajā pašā laikā kā blakne veidojas tas, ka viņām nereti ir grūtības veidot veselīgas attiecībās ar vīriešiem. Viņas uzskata, – ja vajadzēs, tikšu galā pati bez tevis. Tas nav labs pamats, uz kura veidot partnerību, labas, stabilas partnerattiecības un laulību," analizēja Felcis.
Tāpat pētījumā atklāta vēl viena tendence – Latvijā īsti labi "nestrādā" sieviešu solidaritāte.
"Vēl joprojām strādā tāds mīts, ka man jābūt stiprai, man jātiek galā ar visām savām problēmām, un to otru sievieti es nevaru apgrūtināt.
Jā, mēs varam satikties, jā, mēs varam pasūdzēties par dzīvi, bet beigu beigās man pašai jātiek ar savām problēmām galā. Un es arī kautrējos, ja man kaut kas nesanāk, ja mans vīrs ir alkoholiķis, ja bērniem ir kādas problēmas, es negribu nevienu ar to apgrūtināt, es ar to nedalīšos. Tur arī ir tā problēma, ka nebūvējās tas sieviešu aizsardzības tīkls," skaidroja Felce.
Diemžēl īsu un ātru risinājumu šīm problēmām nav, taču ar šo pētījumu vēl tikai tiek uzsākts liels pētījumu virziens, kas Rietumeiropā pastāv jau ilgus gadus – par sievietēm kā galveno sociālo aprūpētāju ģimenē, kas viņas attālina no ekonomiskajiem un citiem procesiem.
