Zinātnes vārdā

Kāpēc medicīnā vajadzīgas tiesības? Saruna ar LU asoc.prof. Solvitu Olsenu

Zinātnes vārdā

MemoTours. Sarežģītais vēsturiskais mantojums un tūrisms

Vai latvju sēņotāji izglābs pasauli? Saruna ar sociologu Miķeli Grīviņu

Vai sēņošana un ogošana ir mūsu «gēnos»? Saruna ar sociologu Miķeli Grīviņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Ar sēņu, ogu un tēju vākšanu nodarbojas 70% Latvijas iedzīvotāju, un ir pētījums, kas apgalvo, ka mūsu valstī ir lielākais vācēju īpatsvars Eiropā. Kas motivē cilvēkus pievērsties vākšanai? Kādos vēstures laika posmos un kādēļ vākšana aktivizējas? Kāpēc vākšana kļūst populāra mūsdienās gados jaunu un nodrošinātu cilvēku vidū, un vai tā var būt dziedinoša? Kāda izskatās pārtikas nākotne Latvijā? Par šiem un citiem tematiem Baltijas studiju centra vadošais pētnieks, socioloģijas doktors Miķelis Grīviņš stāsta sarunā ar Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes radio NABA raidījuma “Zinātnes vārdā” vadītāju Ievu Siliņu.

Kā tu nonāci līdz šai pētniecības tēmai?

Sāku ar to, ka pētīju pārtiku un meklēju, ar ko tad mēs Latvijā varētu būt unikāli un ko mēs varētu pienest plašam pētījumu laukam pasaulē, un nonācu pie slēdziena, ka tā varētu būt tieši mūsu kultūras prakse vākt lietas. To, kāpēc cilvēki vāc, nosaka daudz un dažādi faktori, piemēram, vēsturiski un citi. Cilvēki visdrīzāk to nedara naudas dēļ, jo mūsdienās savvaļas veltes ļoti viegli var iegādāties tirgū, viņi paši grib tikt pie produkta, kuru uzskata par veselīgu un labu. Atskatoties pagātnē, redzam, ka vācēju skaits ir palielinājies ekonomiskās krīzes periodos. Spilgts piemērs ir 2009. gada krīze, kad pārdoto savvaļas ogu apjoms gada laikā palielinājās vairākas reizes. 30.–40. gados Padomju Savienībā pārtiku ražojošie uzņēmumi pārgāja uz savvaļas produktu pārstrādi. Teorētiskajā literatūrā savvaļas produkti nereti tiek raksturoti kā krīzes tīkls – ja cilvēkiem ir ekonomiski smagi, tad viņi atgriežas pie tā, ko var dabūt bez maksas, un mūsu veiksme ir tā, ka mums ir daudz mežu, kur šos resursus var iegūt. Mums vākšanas tradīcija ir tik sena, ka tā kaut kādā mērā ir radījusi sajūtu, ka esam ar to īpaši.

Vai mēs ar savu pieredzi varam palīdzēt arī citiem? Arī citur pasaulē ir krīzes.

Jāuzsver, ka nebūt neesam vienīgie, kas vāc, piemēram, Amazones mūža mežos daudzviet vākšana attīstīta daudz nopietnāk. Taču Eiropā esam diezgan unikāli, un šajā līmenī noteikti varam eksportēt savu vākšanas pieredzi. Tas gan nenozīmē, ka Eiropā vācēju nav, taču mums to proporcionāli ir ļoti daudz. Cilvēki vāc ne tikai, lai dabūt sēnes un ogas, bet arī lai mijiedarbotos ar dabu, un vākšanu citi eiropieši varētu izmantot kā jaunu iemeslu, pamatojumu doties un pabūt dabā.

Kāds izskatās tipisks Latvijas vācējs?

Ir vairāki un dažādi tipiskie vācēji. Ir tādi, kuri vāc vienkārši tādēļ, ka vienmēr to ir darījuši; ir jauni cilvēki, kuri meklē tajā kaut kādu pašapliecinājumu par to, kā viņi redz pasauli, caur šo vākšanu veidojot savu identitāti, rādot, ka ir zaļi domājoši vai saistīti ar dabu. Ir arī tādi, kuri savvaļas produktiem pieiet ļoti funkcionāli – viņiem nevajag pirkt to, ko paši var savākt.

Sanāk, ka mūsu vēlmei vākt sēnes ir kāda saistība ar latvisko identitāti?

Tā varētu teikt. Es gan kā ļoti uz konstrukcionismu orientēts sociologs teiktu, ka tādas lietas kā tādas stabilas, akmenī iekaltas identitātes nav, jautājums ir par to, ko mēs vēlamies, par ko mēs vienojamies, kas ir mūsu identitātes daļa, un no šādas perspektīvas teiktu, ka par vākšanu kā identitātes elementu mēs visi esam vienojušies. Kad biju mazs, bija teiciens par to, ka latvieši ir maza tautiņa, kas ēd sēnes un dzīvo kokos Baltijas jūras krastā.

Štrunts par kokiem, to aizmirstam, bet par sēņošanu tas tiek teikts ar kaut kādu lepnumu.

Kad cilvēkam ir jāstāsta, ko mēs darām, ar ko mēs esam īpaši, tad šī ir lieta, ko cilvēki izvirza priekšplānā, stāstam, ka pazīstam sēnes, un, jā, tas mums ir svarīgi.

Ar ko mēs atšķiramies no vācējiem citā valstīs?

Domāju, ka mums būtiskākais ir identitātes aspekts. Latvijā veiktajās intervijās atklājas, ka lielākā daļa no vācējiem ir kultūrā bāzēti vai kultūrā orientēti, viņu vākšanas perspektīva veidojas no bērnības atmiņām un pieredzes, ko viņiem kāds no radiniekiem ir iemācījis, tā ir šī vēsturiskā pārmantojamība. Savukārt ārpus Latvijas daudziem ir bērnības atmiņas par vākšanu, viņi pa vidu to ir atmetuši, bet šobrīd apgūst vākšanu no jauna, un tā nav vairs saikne ar vēsturi, bet viņi meklē jaunu mijiedarbi ar šodienu, mēģina caur vākšanu atrast dzīvesstilu. Ārzemju mūsdienu vācējs, visticamāk, ir vairāk lasījis, vairāk domājis, viņam parādās kaut kādi ētiski apsvērumi.

Interesanti, ka brīdī, kad šī prakse no kultūras pārtop par dzīvesstila elementu, cilvēki ir gatavi par to maksāt vairāk, un parādās biznesa niša, kas apkalpo šo vācēju sektoru. Piemēram, par 1500 vai 2000 eiro ir nopērkams īpaši vācējiem paredzēts velosipēds ar speciālu vietu, kur ielikt grozu. Runājot par atšķirībām, mans mīļākais piemērs ir no vienas ārpus Latvijas veiktas intervijas, kurā respondents stāstīja, ka vāks ceļa malā, nevis dziļi mežā, jo tur nekad nevarot zināt, kas uzčurājis virsū un produkts var būt netīrs. Tas mani vedina uz domu, ka Nīderlandē vai Anglijā tipiskais vācējs ir modernisma auglis, viņš vēlas kontroli pār lietām, savukārt Latvijas perspektīvā tieši tas, ka produkti nāk no meža vidus, padara tos vērtīgākus. Tomēr jāsaka, ka arī Latvijā attīstās tas, ko Nīderlandē dēvēju par dzīvesstila identitātes vākšanas perspektīvu, mērķtiecīgi paplašinot savas zināšanas par savvaļas augiem un piepildot vēlmi mijiedarboties ar dabu.

Kādas ir atšķirības starp sēņotāju, ogotāju un tēju lasītāju? Tas ir viens un tas pats cilvēks?

Visticamāk, tas nav viens un tas pats cilvēks, jo tās ir trīs dažādas prakses. Ogošana vērsta uz kvantitāti, tas ir smags darbs, un, ja tam velta daudz laika, iegūst daudz produkta.

Daudzi intervijās atsaucas arī uz ogošanas meditatīvo efektu.

Sēņošana ir pilnīgi savādāka – sēņotājs iet augsti paceltu galvu un meklē, katru gadu viņš izkopj un uzlabo prasmes. Sēņotājiem varētu patikt justies kā atklājējiem, sēņošana vienlaikus ir arī pastaiga, un es pieņemu, bet nezinu, kā veidot metodoloģiju, lai to pārbaudītu, ka cilvēki Latvijā īsti nav gatavi iet mežā vienkārši atpūsties, viņiem vajag mērķi, un tad tā sēņošana ir šis pastaigas funkcionālais mērķis. Savukārt par tējām ģimenē parasti ir deleģēts viens cilvēks, kurš ir atbildīgs par to vākšanu un tā, atšķirībā no sēņošanas, nav kolektīvs pasākums. Bija ļoti interesants stāsts no vienas intervijas, kur meitene stāstīja, kā viņa ir pārņēmusi tēju vākšanas pienākumu no vecmāmiņas ar visiem viņas lielajiem pierakstiem.

Ko mēs varam sagaidīt nākotnē?

Tas ir ļoti, ļoti plašs jautājums. Nākotne ir kaut kas tāds, kas ir izkristalizējies kā pētījuma jautājums līdz ar Covid-19 un līdz ar to, ka vismaz Eiropas pētījumu telpā ir parādījusies arvien lielāka ticība tam, ka mēs īsti nevaram ar elementāriem kvantitatīviem aprēķiniem pateikt, kāda tā izskatīsies. Mums jāpārskata tas, kā mēs metodoloģiski domājam par nākotni, mēs par to domājam pārāk lineāri – ja kaut kas ir bijis, tas atkārtosies, bet realitāte ir tāda, un to pierāda Covid-19, ka tas, ka kaut kas ir bijis, nenozīmē, ka tā tas darbosies arī nākotnē.

Lieli neparedzami notikumi ir notikuši vienmēr un notiks arī turpmāk.

Jā, un, visticamāk, šo lielo neparedzamo notikumu būs arvien vairāk. Ir tāds jēdziens tipping point jeb pagrieziena punkts, kas nozīmē, ka, paņemot klasē skolēnu, kas mācās uz 10, un aizvietojot ar tādu, kas mācās uz vieniniekiem, visticamāk, ka klasē vidējā atzīme mainīsies minimāli. Ja aizvietos divus šādus skolēnus, tad atzīme mainīsies mazliet vairāk, taču nomainot četrus šādus skolēnus, visas klases mācīšanās kultūra sabruks un vidējā atzīme no astoņām ballēm, kas bija iepriekš, nokritīsies uz kādām četrām. Tas parāda, ka mēs neredzam šo notikumu saikni ar rezultātu tajā pašā brīdī, kad tas notiek, šīs darbības akumulēsies un tikai tad pēc kaut kāda laika būs redzams rezultāts. Mums ir jādomā mazliet citādākā veidā, jādomā par to, kas ir galvenie notikumi, kas ietekmē mūsu nākotni, vai kas ir galvenie procesi, kam jāpievērš uzmanība, lai saprastu, kāda būs nākotne.

Nesen mēs strādājām pie dokumenta, kurā, balstoties uz sekundāru datu analīzi un lielāko Eiropas un pasaules organizāciju aplēsēm, identificējam galvenos aspektus, kas veidos pārtikas nākotni, un tos mēs izmantojam, lai runātu par pārtikas nākotni Latvijā: demogrāfija, digitalizācija, vides problēmas, pārvaldības problēmas un diētas jeb pārtika.

Demogrāfiski Latvijā situācija ir ļoti interesanta, jo, kamēr pasaulē visi runā par to, kā pabarot 9 miljardus, tad Latvijā iedzīvotāju skaits desmit gados nokrities no 2 miljoniem uz 1 miljonu 900 tūkstošiem.

Iztēlosimies vidēju pārtikas ražošanas uzņēmumu, kurš īpaši neko nedara, turpina strādāt, kā strādājis gadiem, un Latvijā ir nemainīgs iedzīvotāju skaits. Ja nav īsti nekādas konkurences, viņš tirgo tiem, kuriem tirgo, iespējas tirgū ir tādas pašas, viņš pelna tikpat daudz. Bet tiklīdz iedzīvotāju skaits samazinās, viņa dabīgais tirgošanas apjoms, ja viņš neko nedara, vienkārši krītas. Un rezultātā Latvijā pie šī iedzīvotāju skaita pārtiku ražojošs uzņēmums īsti nevar atļauties apstāties, viņam ir jāinvestē daudz vairāk, lai vienkārši dabūtu sev šādu pašu tirgu. Cilvēku pārtikas izvēles nosaka sociāli un kulturāli aspekti, un tas nozīmē ne tikai prakses, kā mēs parasti interpretējam cilvēku un socioloģiju, bet arī garšas īpatnības, gaumi, un Latvijā ražojošajam uzņēmumam loģiskā pirmā dabiskā ekspansija ir, kur ir cilvēki ar līdzīgu gaumi, līdzīgu garšas uztveri, un, ja izrādās, ka šeit vidē pazūd patērētājs, tad vienīgā izvēle ir meklēt kaut kur ārpusē.

Tas nozīmē mainīt arī garšu.

Tas nozīmē mainīt garšu, tas nozīmē pilnībā mainīt veidu, kā komunicē, jo tu esi pieradis komunicēt ar kādu, kurš ir uz vienas nots ar tevi; un vienkāršā implikācijā nākotnē ir tā, ka tu nevari koncentrēties uz to, ko tu zini, jo tas cilvēks, kurš zina to pašu, ir nomiris, tev jākoncentrējas uz to grupu, kuru tu nepazīsti. Mēs arī redzam, ka vecākajā sabiedrības daļā, kas paliek lielāka, ir citas vērtības patēriņā nekā jaunākajā sabiedrības daļā, un tas liecina par to, ka uzņēmumam jābūt arvien konkrētākām un skaidrākām zināšanām par to, ar kuru sabiedrības daļu tas runā. Runājot par diētām, pēdējos desmit gados būtiski mainījies Latvijas iedzīvotāju pārtikas patēriņš, sākot ar to, ka mēs esam pamatīgi atteikušies no baltmaizes, samazinājuši savu liellopu gaļas patēriņu, bet vienlaikus mēs atsevišķos pusfabrikātos un pārstrādātu produktu grupās patēriņu esam palielinājuši. Manuprāt, mūsu pārtikas izvēles nosaka gan tas, ka mums daudzi produkti ir kļuvuši pieejami un mēs tos varam atļauties, kā arī sociālie tīkli un masu mediji, kuros aktīvi tiek eksponēta “pareiza dzīve”, labi ēšanas paradumi un tamlīdzīgi. Un medijos arīdzan ļoti mērķtiecīgi darbojas uzņēmumi ar milzīgiem mārketinga budžetiem, kopumā mēs iegūstam arvien fragmentētāku perspektīvu, kas tad ir labs ēdamais, un cilvēkam galvā ir diezgan milzīga putra.

Mūsu pagājušā gadā veiktajā pētījumā, kad jautājām cilvēkiem, vai viņi ir kaut ko mainījuši savā ēdienā, diētā dažādu apsvērumu dēļ, 30% atbildēja, ka viņi mērķtiecīgi ir atteikušies no kaut kādiem produktiem, kurus lietoja un tagad lieto kaut ko savādāku.

Un tas, manuprāt, tikai ilustrē to pārmaiņu ātrumu.

Kas tev pašam šobrīd ir lielākais izaicinājums?

Pēc gandrīz 20 pētniecības vidē pavadītiem gadiem esmu posmā, kad man gribas gan pašam sevi realizēt vairāk, gan arī kaut ko nest atpakaļ. Savos nu jau gandrīz 40 gados man ir pietiekami daudz zināšanu un resursu, lai es varētu arī ielikt sistēmā, ne tikai ņemt ārā. Runājot par pētniecības karjeru, man gribētos atrast veidu, kā labi apvienot savvaļas pētniecību ar pārtikas sistēmu un parādīt Eiropas līmenī, ka tā ir lieta, kā mēs varam mijiedarboties, daudz plašāk domājot par vidi, par pārtiku un par cilvēku uzvedību. Tikko esmu kļuvis par Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes pārstāvi, un ceru, ka šī būs iespēja kaut ko ietekmēt, un ceru tur būt pietiekoši aktīvs. Darbojos arī Latvijas Sociologu asociācijā, Latvijas Zinātnes padomē un vairākās institūcijās, un, investējot savas zināšanas, resursus un laiku, nākotnē raugos ar cerību spēt kaut kādā mērā ietekmēt sistēmu, lai tā paliktu atvērtāka, lai mēs kļūtu konkurētspējīgāki Eiropas līmenī, lai nākošie doktoranti nebūtu spiesti saskarties ar tām problēmām, ar kurām man bija jāsaskaras, ejot zinātnes ceļu.

Kā tu vērtē zinātnes vidi Latvijā?

Tas ir ļoti pretrunīgs jautājums. Man šķiet, ka Latvijā ir daudz spēcīgu zinātnieku, kuri varbūt netiek pamanīti, un bieži vien finansējuma trūkums ir tas, kas neļauj šiem zinātniekiem spīdēt pilnībā. Es arī redzu, ka nereti pietrūkst kaut kādu zināšanu vai prakšu, kuras mēs varam ienest un palīdzēt. Trešā lieta, kas ir raksturīga ne tikai mums, bet arī citām postsociālisma valstīm, ir stagnācija, tieksme noslīgt uz to, ka vecums pats par sevi sasniegums – ja esi tuvāk varai, tuvāk varas rokturiem, tad tev automātiski pienākas finansējums, iespējas. Rezultātā mēs redzam daudz jaunu spējīgu doktorantu, kas mēģina skriet pakaļ, mēģina kaut ko sagramstīt, kaut kā  lēkā pa desmit dažādām vietām, īsti nerealizējot sevi. No pēdējo gadu finansējuma instrumentiem var pieminēt, piemēram, pēcdoktorantūras pētniecības atbalstu, kuru varēja dabūt cilvēki ar doktora grādu, jaunie zinātnieki, un tas tika izvērtēts nevis Latvijā, bet to izvērtēja kāds, kurš bija neatkarīgs un attiecīgi tā bija reāla iespēja. Tur var piesieties kaut kādām lietām, kas bija organizēšanā, bet vismaz kaut kas tāds bija. Visi jaunie pētnieki, ko pazīstu, interesējas par to, kā virzīt savu karjeru, kā atbilst tām prasībām, kas izvirzītas zinātniekiem pasaules līmeni, un tajā brīdī, kad viņiem iedod instrumentus, viņi ļoti sekmīgi parāda, kā viņi tos māk izmantot, tādēļ man nav ne mazāko šaubu, ka šie instrumenti vienkārši ir jādod.

Ko tu ieteiktu cilvēkiem attiecībā uz vākšanu?

Pat ja arī jūs neko nesavācat, vākšanas process palīdz jūsu garīgajai veselībai, un it sevišķi svarīgi tas ir Covid-19 laikā.

Turklāt Latvijā nav tikai sēnes, ogas un tējas, ir daudz lietas, ko var vākt. Ar pašu vākšanas procesu, vienkārši ejot, mijiedarbojoties, meklējot jaunus produktus, nav pat svarīgi, ko ar tiem dara, jūs uzlabojat zināšanas un veicināt savu interesi, bet, vairāk interesējoties, vairāk rūpēs tas, kas notiek visapkārt. Mēs katrs esam valsts daļa, un, iesaistoties vākšanā, mums dabīgi veidosies daudz lielāka saikne ar zaļumu valstī.

Ko vēl bez sēnēm, ogām un tējām tu ieteiktu vākt?

Jāpēta grāmatas par savvaļas augiem, tās sniegs zināšanas, piemēram, par pienenēm, kuras var marinēt vai arī vārīt ievārījumā. Domestificētie augi jau visi nāk no savvaļas, un vienīgā atšķirība ir tā, ka mēs esam pieraduši pie to garšām, bet tie augi vēl joprojām ir savvaļā, vienkārši atrodiet līdzīgu augu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti