„Risku politiskā ziņā grūti novērtēt, jo tehniskā ziņā viss balstās uz sadarbību. Ja kāds Starptautiskajā kosmosa stacijā nedarīs to, ko vajag darīt, cilvēki ies bojā ļoti ātri. Ja kosmoss vai kosmiskā stacija kļūst par politisku spēli, neredzu, kā tas ilgtermiņā var turpināties,” komentēja Tartu Universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis.
Latvijas Astronomijas biedrības valdes loceklis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš norādīja, ka Krievijas Kosmosa aģentūras paziņojums, ka tā nepiegādās dzinējus Starptautiskajai kosmosa stacijai, un draudi par tās iznīcināšanu nav pārsteigums – jau 2014. gadā bija paziņojumi par sadarbības sagraušanu kosmosā.
„Es domāju un ļoti ceru, ka tie ir tikai draudi un nekas vairāk. Sadarbība kā tāda vairs nav iespējama, un tas, ka netiks ASV piedāvāti dzinēji – tas tiesa.
Bet iespaids nemaz nebūs tik liels, saprotu, ka tas ietekmēs tikai vienu nesējraķeti. Protams, tas ir nepatīkami, bet nav ļoti bīstami,” vērtēja Bērziņš.
Informācijas tehnoloģiju (IT) speciālists, astronomijas amatieris Raitis Misa uzskata, ka dzinēju ir pietiekami, lai nodrošinātu plānotās misijas, un mazliet vairāk ciest varētu pati Krievijas puse. Runājot par draudiem, kas skar Starptautiskās kosmosa stacijas ietriekšanos apdzīvotā sauszemē, viņš cer, ka neadekvātas pavēles var arī nepildīt.
„Neskatoties uz to ārprātīgo cilvēku, ir pietiekami daudz cilvēku pa vidu un vienā posmā veselais saprāts nostrādās,” komentēja Misa.
Tajā pašā laikā Starptautiskās kosmosa stacijas orbītu šobrīd koriģē Krievija, un tajā ir daži bīstamības faktori. Parastos apstākļos Starptautiskās kosmiskās stacijas plānotā iznīcināšana tās darbības beigās prasītu apmēram gadu plānošanas pirms tam, taču ir iespējas veikt diversijas aktu un visu procesu paātrināt.
„Ar esošajiem resursiem tas izdarāms dažās dienās vai pat ātrāk – plāni ir četras dienas samazināt orbītu, vienas dienas laikā veikt mērījumus un vienas dienas laikā veikt stacijas nolaišanos, sadegšanu atmosfērā,” norādīja Bērziņš.
“Tas nozīmē, ka vissliktākajā scenārijā tas ir paveicams dienas laikā, un tas ir salīdzināms ar tādiem pašiem draudiem kā atomdraudi,” viņš vērtēja.
Bērziņš gan ir pārliecināts, ka Starptautiskā kosmosa stacija būs pēdējais punkts, kur starptautiskā sadarbība kaut kādā mērā notiek, bet daudzas citas kosmiskās sadarbības programmas tiek un tiks pārtrauktas.
Slavinskis piebilda, ka stacijā ir arī divi krievu kosmonauti, un paziņojums par stacijas iznīcināšanu norādītu, ka būtu ar mieru nogalināt divus savus cilvēkus: „Tādam partnerim nevar uzticēties, ir jādomā, kā pabeigt misiju un ko darīt tālāk. Neredzu, kā var starptautiskais kosmoss tā turpināties. Esmu zaudējis cerības, ka ar Krieviju var sadarboties."
Vēl draudi Zemes orbītai ir saistīti ar satelītu spridzināšanas mēģinājumiem un attiecīgi Zemes orbītas piesārņošanu, kas ir milzīga problēma jau līdz šim, skaidroja Slavinskis: “Ja kāds sāks piesārņot to orbītu vēl vairāk, tad pēc 10, 15 gadiem mums varētu nebūt pieejas zemajai Zemes orbītai vispār, un kosmosa pētniecība atpaliktu par vairākiem desmitiem gadu.”
Dažāda izmēra satelītu atlūzas rada pastāvēšanas risku citiem nelieliem satelītiem, tos var izsist no ierindas. „Es nedomāju, ka mērķis ir piesārņot, bet notriekt ienaidnieka satelītu, neļaut ienaidniekam darboties kosmosā, nedomājot par tālākām sekām,” vērtēja Bērziņš.
