Dombrovskis un Berga kopā ar kolēģiem ir izveidojuši biedrību Latvijas Kiberpsiholoģijas asociācija. Kas ir kiberpsiholoģija, skaidroja Berga: “Pats vārds visu pasaka. Tajā iekšā ir visi tie procesi, kas saistās ar datoru, tehnoloģiju mijiedarbību ar cilvēku. Tai skaitā klāt nāk mākslīgā intelekta jautājumi, viss, kas saistās ar robotiem, arī uzturēšanos datorspēlēs.”
Galvenais, kas mudinājis pētniekus pievērsties šai jomai, ir jautājums, vai patiešām eksistēt digitālajā telpā ir normāli. Dombrovskis atgādināja pandēmijas sākuma laiku, kad daudz runāja par to, kā digitālā telpā pārāk daudz pavadītais laiks ietekmēs gan pieaugušos, gan bērnus, jo realitāte izzūd.
"Šie stāsti man izraisīja pretestību, jo ir ļoti daudz cilvēku, kas līdz pandēmijai funkcionēja un dzīvoja digitālajā telpā, un viņi dzīvo laimīgi," viņš skaidroja Dombrovskis, kā piemēru minot kibersportistus.
“Latvijā ir ļoti daudz kibersportistu, kurus tad, kad [viņi] sniedz interviju un stāsta par savu dzīvi, vienkārši nesaprot. Ārpus Latvijas tas ir ļoti populāri, tā ir darba vieta, kur pelna naudu un dzīvo,” Dombrovskis norādīja.
Psihologi vēlas parādīt arī kibertelpas pozitīvos aspektus, jo tā nenoliedzami kļuvusi par ikdienu.
"Izaicinājums ir parādīt to otru pusi, jo par pirmo, ka atrašanās digitālā telpā ir atkarība, ir daudz rakstīts un stāstīts. Mēs gribējām parādīt otru pusi: mēs esam saplūduši ar tehnoloģijām, mēs veidojam jaunu realitāti un dzīvi," atzina Dombrovskis.
Viņš norādīja arī, ka dažādu paaudžu cilvēkiem realitāte ir atšķirīgs jēdziens."Jaunietim noteikti tur būs tehnoloģijas, internets, tā būs daļa ikdienas.
Pastāv stereotips, ka bērni jādabū laukā no virtuālās realitātes, lai viņi spētu dzīvot normāli, lai spētu dzīvot pareizā realitātē, bet kas ir pareizā realitāte, kur ir tā robeža?
Ceru, ka mēs ar savu virzienu varētu atbildēt uz jautājumu un parādīt tās robežas," norādīja Dombrovskis.
Lai gan uzmanība lielākoties tiek pievērsta tieši jauniešu un bērnu mijiedarbībai ar digitālo vidi, tajā vecuma grupā viss notiek salīdzinoši dabiski, un tikpat liela uzmanība būtu jāpievērš pieaugušajiem, kas mēdz nesaprast nianses.
“Bērniem, piemēram, digitālā telpa ir daļa no dzīves. Pieaugušie, ienākot digitālajā telpā, uzskata, ka tā ir izklaide, ka tā ir alternatīvā realitāte, kaut kas nenozīmīgs, kā rezultātā tur var darīt visu, ko gribi – paust savu agresiju, vardarbību. Jāizglīto sabiedrība, ka to nedrīkst darīt,” skaidroja Dombrovskis.
“Mums jāpadara digitālā telpa par drošu vidi. Tur arī ir sabiedrība, tur arī ir savi noteikumi, tur arī valda nosacījumi un robežas, bet mēs ienākam, uzskatām, ka tā ir izklaide, ka varam paust savas emocijas, atbrīvoties no liekā stresa,” psihologs piebilda.
Viņš arī norādīja, ka tā ir katra paša cilvēka izvēle – cīnīties pret tehnoloģiju ienākšanu ikdienā vai saprast, kā tās izmantot, lai attīstītos, un jāpieņem ir abas izvēles.
