Aleksandrs Prokops ir austrietis, kurš savulaik bijis civilais inženieris ar specialitāti lavīnu riska novērtēšanā un bijis slēpošanas instruktors Alpos. Svalbārā dzīvo trīs gadus, bet, pēc viņa sacītā, lavīnas Svalbārā ir kaut kas pavisam cits nekā Alpos.
Svalbāra
Aleksandrs Prokops: Sniegs ir ļoti sarežģīta viela, jo tas vienmēr maina savu uzvedību, struktūru, formu – vienu brīdi tas ir ciets, nākamajā šķidrs. Mans pētījumu lauks un arī iemesls, kāpēc esmu šeit, ir iepazīt to, kā sniega segu ietekmē vējš, kā sniegs tiek sapūsts. Tas ir arī galvenais cēlonis lavīnām Svalbārā. Uz šīs salas ir ļoti maz nokrišņu, tas ir tuksnesis, turpretim vējš šeit ir spēcīgs.
Vējš sadzen sniegu kupenās, kur uzkrājas liela sniega masa, un tad, kad šis sniegs sāk kustēties, rodas lielas lavīnas. Lavīnas Alpos un Svalbārā krietni atšķiras.
Pirmkārt, sniegs šeit ir citādāks. Alpos pārsvarā ir siltāks nekā šeit, Svalbārā. Te temperatūras ir krietni zemākas, vidēji mīnus desmit, mīnus divdesmit grādi ilgu laika periodu. Sniega kristāli Svalbārā snieg nedaudz mazāki nekā Alpos. Tā kā šeit pūš vējš, šis smalkais sniegs tiek saspiests, un sniega masa kopumā kļūst daudz smagāka nekā Alpos. Tāpat Alpos sniega sega ir biezāka, tur ir daudz vairāk sniega nekā šeit, te sniega ir mazāk, un sniega segas plānākas. Katru reizi, kā uzsnieg sniegs Svalbārā, uz sniega segas veidojas jauns sniega slānis, ka
s atšķiras no iepriekšējā. Tas var radīt lavīnu risku, jo lielākā sniega slānī kristāli formējas citādāk nekā mazā slānī. Alpos sniegs ir biezākos slāņos, šeit mazākos, un slāņi ir daudzveidīgāki.
Vēl viens svarīgs aspekts ir temperatūra. Lielas temperatūras atšķirības starp sniega līmeņiem var radīt lielākus sniega kristālus. Alpos vienu metru dziļam sniegam ir vienāda temperatūra pie zemes un sniega masas augšpusē, bet Svalbārā ir mūžīgais sasalums - augsnes virskārtas temperatūra ir aptuveni mīnus trīs, mīnus četri grādi, bet sniega segas temperatūra un gaisa temperatūra ir daudz zemāka. Tādējādi šeit atšķirība temperatūras ziņā ir krietni lielāka. Zemākajos sniega slāņos veidojas lielāki kristāli, un tad, kad tiem virsū tiek uzpūsts jauns sniega slānis, tie var ātri vien atbrīvoties, un veidojas lavīnas.
Paula Gulbinska: Cik bieži ir novērojamas lavīnas Svalbārā?
- Visai bieži. Pēdējo 15 gadu laikā septiņi cilvēki ir gājuši bojā no lavīnām, bet pēdējo 35 gadu laikā polārlāči ir nonāvējuši tikai trīs cilvēkus. Manuprāt, tas tā ir tāpēc, ka cilvēki ilgu laiku neaptvēra lavīnu radītās briesmas šeit. Cilvēki lieliski apzinās polārlāču klātbūtni, viņiem ir ieroči, labs ekipējums, un ikviens tiek apmācīts, kā sevi pasargāt no polārlāču uzbrukumiem, bet daudz mazāk cilvēku ir informēti par lavīnu risku. Tagad tas mainās sakarā ar pēdējo 15 gadu laikā piedzīvotajiem negadījumiem, tāpēc arī mēs esam šeit, lai palīdzētu.
- Ko cilvēki var darīt lavīnu gadījumā, piemēram, tūristi, kas šeit ierodas un nav informēti par lavīnu risku?
- Kā parastam tūristam tev par to nav jādomā, jo neesi teritorijā, kuru var apdraudēt lavīnas, vai arī tu nedari neko tādu, kas varētu radīt bīstamību. Šeit mums ir divas citas problēmas – vietējie, kas ar sniega motocikliem, brauc augšup un lejup pa stāvām kalnu nogāzēm, ir tādas sacīkstes – tas, kurš uzbrauc pa stāvu kalna nogāzi visaugstāk, uzvar. Tas, protams, rada lavīnu risku un diemžēl arī letālus iznākumus.
Tepat aiz loga ir kalns, kurā cilvēki nodarbojās ar šo atrakciju un viens braucējs gāja bojā. Tas bija pirmais šāda veida negadījums.
Otrs veids, kā veidojas lavīnas un kas patiesībā bija pilnīgi negaidīti, bija 2015. gada decembra lavīna. To ietekmēja klimata pārmaiņas. Bija vairāk nokrišņu, nekā ierasts šajā mēnesī, gaisa masas bija siltākas, daudz vairāk sniega uzkrājās kalnā, un tam visam, protams, pievienojās ierastais vējš. Tas radīja ļoti spēcīgu lavīnu, kas pirmo reizi Svalbārā sasniedza arī iedzīvotāju mājas. Tas, ko mēs darām šobrīd – mēs esam izveidojuši jaunu brīdinājuma sistēmu Longjērbījenei. Pilsētu izveidoja ogļrači, un viņiem nebija ne mazākās nojausmas par lavīnām, taču tagad situācija ir mainījusies.
- Interesantas ir arī Jūsu izveidotās mērījumu stacijas, kas ziņo, kad jāslēdz ceļš, jāevakuē iedzīvotāji. Trausls sniegs, daudz nokrišņu, sniega sega vismaz metra biezumā un spēcīgs vējš un - lavīna var sākties. Kā pret to cīnīties?
- Vienkāršākais veids ir brīdinājums. Tad ir pastāvīgie un īslaicīgie risinājumi. Īslaicīgais risinājums ir evakuēt cilvēkus vai spridzināt sniegu kalnos. Svalbārā mēs to nedarām, jo sniega sega ir ļoti smaga, bet Alpos un Amerikā tā ir ierasta prakse. Spridzināšana palīdz atbrīvoties no sniega kalnos jeb precīzāk – tās ir mākslīgi radītas lavīnas, pirms tās veidojas dabiski. Slēpošanas kūrortos to dara bieži, bet ne Svalbārā.
Pastāvīgais risinājums ir speciālu konstrukciju būvēšana, piemēram, žogi. Tie notur sniega masu, un tā nevar nokrist zemāk, to mēs plānojam uzstādīt nākotnē, tuvāko divu gadu laikā.
Tāpat ir arī žogi, kas aizkavē sniega masas akumulēšanos. Šie žogi ļauj uzkrāties sniegam tur, kur tas nav bīstami cilvēkiem, tādējādi neļaujot rasties sniega kupenām bīstamās zonās. Ir arī dambji – gan tādi, kas novirza sniegu prom no cilvēka tuvuma, gan arī tādi, kas aptur sniega tālāku virzību.
Nesenā pagātnē Svalbārā ir izstrādāta arī karte, kur norādītas bīstamās zonas, un tajās vietās arī nedrīkst celt ēkas. Vēl līdz 90. gadiem šādu aizliegumu ēku būvniecībai nav bijis. Tagad ir izstrādāti noteikumi, kur un kā drīkst celt.
*Materiāls tapis ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā finansējuma palīdzību.
