Daudz sentēvu ticējumu vairs neatbilst patiesībai. Pirtsslotas esot jāsasien līdz Jāņiem, taču šogad ap Jāņu laiku bērziem vēl lapas nebija kārtīgi nobriedušas, vasara pamatīgi kavējās. Savukārt rudeņi mēdz būt gari un saulaini, labojot siltuma rekordus un arī jau piesauktos ticējumus, kas māca, kad sēt un kad pļaut.
Viens no izskaidrojumiem šādai dabas neprognozējamībai ir klimata pārmaiņas, sauktas arī par globālo sasilšanu.
Tiek spriests, vai tās ir tikai cilvēka saimnieciskās darbības sekas, vai cikliski vērojama parādība zemeslodes vēsturē, uz ko cilvēcei jābūt gatavai. Pasaulē daudzi mēģina atbildēt arī uz jautājumu, vai kopš astoņdesmitajiem gadiem veiktie vides aizsardzības pasākumi ir nesuši augļus.
2014.gadā "National Geographic" veidotā atlanta 10.izdevumā atkal bija jāveic izmaiņas Arktikas okeāna atveidošanā, jo to pašreizējais novietojums kartē vairs neatbilda patiesībai. Kopš 1970.gada Arktikas ledāja apjoms katrā desmitgadē ir samazinājies par 12 procentiem.
Arktikas ledājiem kļūstot aizvien plānākiem, tie kļūst aizvien irdenāki, neaizsargātāki, attiecīgi – kūst aizvien neapturamāk.
Samazinās pasaules saldūdens krājumi, uzsilst pasaules okeāns.
Vizuāli Arktikas ledāju kādreizējās un pašreizējās robežas salīdzināt iespējams, ielūkojoties “National Geographic” video. Taču zinātniekus satrauc arī Antarktīdas ledāji, kuru kādreiz tik stabilie apgabali kopš 2009.gada sākuši atdalīties un kust, tādējādi katru gadu piepildot pasaules okeānus ar 55 miljardiem litru ūdens, kas ir diezgan ievērojams daudzums un ar to pietiktu, lai piepildītu 350 tūkstošus "Empire State Building" lieluma ēkas.
Kontekstā ar šo, var minēt cilvēka atstāto “pēdu” uz Zemes. Un tā izskatās pavisam liela un neglīta, jo šogad ātrāk nekā citus gadus esam pārtērējuši tos Zemes resursus, ko Zeme šajā gadā spētu atjaunot. Ja 1990.gadā tas bija 13.oktobris, 2015.gadā tas bija nesenais 13.augusts.
Bet katram mākonim ir zelta maliņa - kūstošais ledus ir bagātīgi klāts “zviedru galds” daudziem ūdens iemītniekiem.
Kūstošie Antarktīdas ledāji satur daudz dzelzs, kas sniedz barību fitoplanktonam, kas turpretim ir pamatbarība zivīm un kriliem, un beigu beigās sniedz barību lielajiem ūdens dzīvniekiem - pingvīniem, roņiem. Šādas dzīres notiek Antarktīdas ledājiem tuvajos ūdeņos, kuri nekad neaizsalst, un pētnieki prognozē, ka nākotnē šīs Antarktīdas piekrastes barības ziņā būs aizvien bagātīgākas.
Ledāji kūst ne tikai abos Zemes polos. Pasaules ledāju novērošanas dienests, kas atrodas Šveicē, paziņojis, ka pēdējo desmitgažu laikā novērota līdz šim nepieredzēta ledāju kušana un globālās klimata pārmaiņas visvairāk skar Alpu un Aļaskas ledājus.
Šļūdoņu biezums šobrīd ik gadus sarūk par pusmetru līdz metram - divas trīs reizes straujāk nekā attiecīgi vidēji 20.gadsimtā. Paredzams, ka līdz 2050.gadam izzudīs 75 procentu ledāju Šveices Alpos.
Andermates slēpošanas kūrorta vadītāji Šveicē plāno apsegt Guršenes ledāju, populāru slēpošanas vietu, vasarā pārklājot to ar milzīgu izolējošu plastmasas aizsargslāni, lai apturētu tā slīdēšanu un kušanu.
Alpu skaistums, pirmām kārtām, ir prieks acīm un slēpotājiem, bet vairāk nekā miljards cilvēku, īpaši Āzijā un Dienvidamerikā, vairāk kā pusi dzeramā ūdens iegūst no sezonālās sniega un kalnu šļūdoņu ledus kušanas, un no tā diezgan burtiski atkarīga viņu izdzīvošana. Iepriekšējā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām konference notika Peru galvaspilsētā Limā, tā ir pasaulē otrā lielākā galvaspilsēta, kas atrodas tuksnešainā vidē un ir ļoti atkarīga no ledājiem irigācijas sistēmas uzturēšanā un ūdens enerģijas iegūšanā.
Pēdējo gadu laikā ledāju kušana bijusi straujākā 120 gados, kopš tiek veikti sistemātiski zinātniskie novērojumi un, iespējams, pat vēl daudz ilgākā laikā.
Tiesa gan, tai pat laikā pētnieki atzīst, ka Norvēģijā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, neraugoties uz negatīvajām globālajām tendencēm, bijis vērojams dažu šļūdoņu mēļu pieaugums pat par simtiem metru, kas skaidrojams ar vairākām sniegainām ziemām.
Tomēr, salīdzinot ar 19.gadsimta beigām, arī šie ledāji bija atkāpušies pat par vairākiem kilometriem, un to samazināšanās ir vērojama pat neizdarot mērījumus. Pietiek vienkārši salīdzināt fotogrāfijas ģimenes albumā – mana ģimene un ledājs pirms gada un mana ģimene un ledājs tagad.
Pats satraucošākais, ka daudzos reģionos šāda strauja ledāju kušana izraisa jaunu kušanas dinamiku, kas var nozīmēt, ka ledāji turpinātu sarukt pat tad, ja klimats "tā pēkšņi, rīt uz brokastlaiku" nostabilizētos.
Ja purvā ir akači un ūdenī atvari, tad mūžīgā sasaluma zonā ledāja virsmā tumšas acis zibina ūdens rijēji jeb mulini. Izmēros tie var būt no dažiem desmitiem centimetru līdz pat vairākiem metriem. Polārpētnieki no Latvijas dodas uz šādām vietām, lai tuvāk izpētītu ledāja biezumu un ūdens kanālus tajos.
Ledāju pētnieku komanda Islandē - no labās: Kristaps Lamsters, Jānis Karušs, Dāvids Bērziņš, Aleksandrs Vlads.
Radiolokācijas mērījumu veikšana uz Mulajegidla izvadledāja. Priekšplānā redzams ūdensrijējs – gandrīz vertikāla šahta ledājā, kurā noplūst virsledāja kušanas ūdeņi
Skats no ledāja uz deglaciēto teritoriju ar pieledāja ezeriem, starp kuriem paceļas klaipveida pauguri – drumlini. Paralēlie vaļņi starp ledāja malu un ezeru ir flūtingi, kuri norāda uz ledāja kustības virzienu pēdējo ledāja uzplūdu noslēguma posmā.
Ūdensrijējs ar labi redzamu zilo ledu, kurš veidojas noblīvējoties firnam (tas ir vairāku gadu laikā sablīvējies un pārkristalizējies sniegs). Šāds ledus gandrīz nesatur gaisa burbuļus, līdz ar tas absorbē lielāko daļu redzamās gaismas spektra,izņemot zilo gaismu, kura tiek atstarota.
Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" par ledāju kušanu plašāk diskutēja LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Dabas ģeogrāfijas katedras profesore, ģeogrāfijas doktore Agrita Briede un LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes, Ģeomorfoloģijas un ģeomātikas katedras vadītājs, profesors Vitālijs Zelčs.
