Sadaļas Sadaļas

Spoži, bet var būt arī postoši. Saruna ar bērnu psihiatru Bezborodovu par ekrānierīču ietekmi

Vecāki ekrānus bieži mēdz izmantot kā regulācijas mehānismu, piemēram, kad bērns ir satraukts, taču nākotnē šāda prakse var negatīvi ietekmēt cilvēka emocionālo dzīvi, norāda bērnu psihiatrs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs Ņikita Bezborodovs. Viņa ieskatā bērniem līdz divu gadu vecumam ekrānierīces vispār nebūtu jāizmanto, un arī pēc tam tas jādara jēgpilni. Kā bērniem un vecākiem sadzīvot ar ekrānu klātbūtni?

ĪSUMĀ:

Pasaules Veselības organizācija mudina atturēties no pastāvīgas ekrānierīču lietošanas bērniem līdz divu gadu vecumam. Ar ko šis vecumposms ir zīmīgs, un kā ekrāni var kaitēt bērnam?

Ekrāni. Ievilkšanas spēks

Latvijas Televīzijas (LTV) dokumentālais stāsts “Ekrāni. Ievilkšanas spēks” atklāj piecu ģimeņu pieredzi, audzinot bērnus digitālo tehnoloģiju laikmetā, un aktualizē viedierīču lietošanas paradumu ietekmi uz savstarpējām attiecībām, fizisko un garīgo veselību.

Līdz ar filmas pirmizrādi portālā LSM.lv atrodams tematisks garstāsts "Ekrānu maigā vara – no bērna dzimšanas līdz pieaugšanai".

Filmai un garstāstam seko arī tematiska sižetu sērija LTV raidījmā "Rīta Panorāma".

Runājot par vismazākajiem bērniem, ir bijuši daudz pētījumu, kas vērtējuši dažādu bērna funkciju attīstību smadzeņu nobriešanas kontekstā. Tas, ko mēs diezgan labi zinām, – bērns līdz divu gadu vecumam īsti neuztver ekrāna saturu. Ekrāns ir ļoti spilgts un velk uzmanību uz sevi, tomēr, skatoties ekrānā, bērns faktiski nesaprot, kas tur notiek.

Es teiktu, ka laiks, kas ir pavadīts pie ekrāna ierīces līdz divu gadu vecumam, ir zaudēts bērna attīstībai. Jo šajā vecumposmā ir daudz citu nozīmīgu attīstības uzdevumu. Piemēram, svarīgi ir attīstīt pieres daivu – tā ir smadzeņu daļa, kas atbild par mūsu spējām, kas ir saistītas ar uzvedības regulāciju, paškontroli, ar mūsu spēju fiksēt un noturēt uzmanību, ar spēju bremzēt dažādus mūsu impulsus.

Pieres daivas attīstība ir ilga, tā turpinās līdz 25, pat līdz 30 gadiem, bet kritiskākais laiks pieres daivas attīstībā ir pirmie trīs dzīves gadi. Tas ir laiks, kad ir vissvarīgāk šīs vadības funkcijas trenēt.

Runājot par ekrānu lomu, ir pierādīts – ja bērns šajā vecumā ļoti daudz laika pavada pie ekrānierīces, tas negatīvi iespaido pieres daivas funkciju attīstību. Tas var aizkavēt valodas attīstību, apgrūtināt koncentrēšanās spējas un visas tās spējas, kas tālāk ir saistītas ar pašregulāciju, uzvedības un emociju regulāciju. Tātad līdz divu gadu vecumam bērnam principā nevajadzētu pavadīt laiku pie ekrāna, jo bērns no tā neko negūst un netrenē prasmes, ko šajā vecumā ir ļoti svarīgi trenēt.

Kādi nosacījumi ir jāievēro, lai, bērnam pieaugot, iepazīstināšana ar viedierīcēm notiktu veselīgā veidā?

Ir vairāki nosacījumi, lai laiks, ko bērns no divu gadu vecuma pavada pie ekrāna, būtu attīstību sekmējošs. Viens nosacījums ir, ka patērētajam saturam jābūt veidotam mērķtiecīgi šī vecuma bērniem, ņemot vērā viņu uztveres īpatnības, zināšanu līmeni un intereses. Otrs – saturam jābūt apzināti veidotam ar attīstības mērķi, domājot par to, kādas prasmes un spējas tiek trenētas.

Saturam ir jābūt interaktīvam, jo, lai no tā gūtu kaut kādu labumu attīstībai, bērnam ir jabūt aktīvā mijiedarbībā ar ekrāna saturu.

Tas nozīmē, nevis vienkārši skatīties multeni, kas ir pasīvs laiks, bet aktīvi bakstīt, kaut ko darīt, mijiedarboties. Un galvenais nosacījums ir, ka šis ekrāna saturs vienmēr tiek patērēts kopā ar pieaugušo, kas ir līdzās, – mijiedarbojas, paskaidro un palīdz.

Ar ko jārēķinās, ja šīs rekomendācijas neievēro?

Plašāki pētījumi par nozīmīgu laiku pie TV ekrāna (arī tad, ja televizors darbojas tikai fonā) vecumā līdz pieciem gadiem rāda, ka tam ir saistība ar lēnāku valodas attīstību, ar grūtībām apgūt pieres daivas funkcijas – vadības funkcijas, ar koncentrēšanās grūtībām, grūtībām kontrolēt impulsus. To rāda dati, un tam ir arī zināma loģika, jo šajā vecumā bērnam ir jātrenē pieres daivas vadības funkcijas.

Jāsaprot, ka jebkuras smadzenēs balstītas spējas mēs trenējam, tikai aktīvi tās izmantojot un realizējot.

Audzinot bērnu, vecāki rada ārējo regulācijas sistēmu, nosakot, kas ir atļauts un kas ir liegts, kā arī veidojot atalgojuma vai soda sistēmu – par ko tu tiec slavēts, par ko ne. Caur šīm ārējām robežām bērns pakāpeniski trenē savu pieres daivu un attīsta spējas pašam regulēt savu uzvedību un emocijas.

Pašlaik ļoti bieži nākas saskarties ar to, ka vecāki izmanto ekrānu kā regulācijas mehānismu. Piemēram, kad bērns ir satraukts – iedod ekrānu. Protams, bērns uzreiz kļūst mierīgāks, tomēr tajā brīdī bērns neiemācās pats regulēt savas emocijas. Faktiski ekrāns kļūst par vienīgo emocionālo regulatoru, kad tu esi satraukts vai kad tev ir garlaicīgi. Vienīgais mehānisms, ka tu iemācies tikt galā ar to, ir izmantojot ekrānu. Nākotnē tas var negatīvi ietekmēt cilvēka emocionālo dzīvi, jo pašregulācijas spējas ir svarīgas visos vecumos, arī pieaugušajam.

Ja runājam par pirmsskolas vecuma bērniem, viens no būtiskiem ieteikumiem vecākiem būtu censties neizmantot ekrānierīces kā nomierināšanas mehānismu, kad bērns ir satraukts, apvainojies vai dusmīgs. Pretējā gadījumā bērns neiemācās, netrenē spējas pašam tikt galā ar savām emocijām.

Šīs gan ir spekulācijas, bet tas, ko mēs redzam visā pasaulē, ka, piemēram, pieaug to bērnu skaits skolas vecumā, kuriem ir grūtības sakoncentrēties, grūtības nosēdēt uz vietas, grūtības bremzēt savu uzvedību.

Tas ir stāvoklis, ko mēs medicīnā apzīmējam ar diagnozi – uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Viens no iemesliem šīs problēmas pieaugumam skolas vecumā, iespējams, ir tas, ka vide ir mainījusies, pasaule ir mainījusies un ka tiešām pašlaik jau ļoti agrīnā vecumā bērni salīdzinoši daudz lieto ekrāna ierīces.

Vai praksē jums arī nākas saskarties ar problēmām, kuras raksturojāt?

Ir ļoti grūti pateikt, kas bijis pirmais, – vista vai ola. Kā bērnu psihiatrs praksē ikdienā ļoti daudz strādāju ar bērniem, kuriem ir uzmanības deficīts un hiperaktivitāte, kuriem ir grūtības sakoncentrēties, nosēdēt, nobremzēt impulsus. Un protams, ka šiem bērniem ļoti patīk ekrāni, tai skaitā tāpēc, ka ekrāns neprasa piepūli, tas ir viegli. Lai skatītos multeni vai spēlētu datorspēli, vadības funkcijas nevajag īsti izmantot – koncentrēties nevajag, jo tur visu laiku mainās stimuls, mainās bildīte. Nevajag arī prognozēt – tur ir ļoti tieša darbība un efekts.

Šeit tad ir jautājums, vai pastiprinātā ekrāna lietošana ir iemesls lēnākai, grūtākai pieres daivas funkciju apgūšanai, vai bērnam, kuram ir iedzimta šāda pieres daivas attīstības īpatnība, vienkārši šī aktivitāte liekas ļoti saistoša, patīkama un viegla. Domāju, ka abas atbildes ir pareizas, tas ir tāds apburts loks – viens velk līdzi otru.

Kā vecākiem rīkoties šādā situācijā? Atņemt bērnam ierīces?

Domāju, ka mūsdienu sociālajā vidē atņemt ierīces īsti vairs nav risinājums. Protams, ka tas ir arī jautājums par vecumposmu, un zināmā mērā tas ir jautājums par visas sabiedrības kultūru. Latvijā, ja mēs kaut vai tam trešklasniekam kategoriski atņemam telefonu, tas padara viņu ļoti atšķirīgu no visiem pārējiem bērniem klasē. Un tam var būt arī negatīvas sekas – zemāks pašvērtējums, salīdzinot sevi ar citiem, pazemināts garastāvoklis un tā tālāk.

Šis ir globāls jautājums, un tas ir jautājums par sabiedrības nostāju.

Tas, ko gribu uzsvērt, jebkurā vecumā bērnam ir nepieciešama pieaugušo palīdzība, lai viņš šo darbarīku – viedierīces – varētu izmantot veselīgi. Jo mazāks bērns, jo vairāk pieaugušo palīdzības ir nepieciešams. Bērnam pieaugot, protams, robežas un ārējā kontrole var būt vaļīgāka. Bet tas ir ļoti individuāli. Piemēram, bērniem ar uzmanības deficītu un hiperaktivitāti robežas vajadzēs ilgāk un stingrākas, proti, šādi bērni prasa vairāk palīdzības no pieaugušo puses.

Runājot par bērniem, nozīmīgs risks ir arī par iespējamo saskarsmi ar nepiemērotu saturu, kas tiešsaistē ir ne tikai brīvi pieejams, bet var tikt arī uzbāzīgi piedāvāts.

Arī tāpēc viens no galvenajiem ieteikumiem ir ekrāna saturu bērnam patērēt kopā ar pieaugušo. Ja šādas ārējas palīdzības un ierobežojumu nav, patiešām ieslēdzot jebkuru vietni, kurai ir savi algoritmi, bērnu multenei var sekot arī absolūti nepiemērots saturs. Un šādā veidā bērns arī var ciest. Un, ja ir aizdomas, ka bērns nonācis saskarsmē ar ļoti neatbilstošu (seksuālu vai vardarbīgu) saturu, kam seko kaut kādi simptomi veselībā, izmaiņas uzvedībā, tad ir jārīkojas tāpat kā gadījumos, kad bērns ir cietis no cita veida vardarbības. Tad ir jāmeklē psiholoģiska palīdzība.

Piemēram, ja bērnudārznieka vecumā pēkšņi mainās bērna uzvedība – parādās ļoti seksualizētas darbības, tas ir viens no simptomiem, kas var norādīt uz to, ka bērns cietis no reālas seksuālas vardarbības. Bet tas var būt arī saistīts ar to, ka bērnam bijusi saskarsme ar mediju saturu, kur attēlotas dažādas seksuālas darbības. Šādi gadījumi praksē ir bijuši.

Mēdz teikt, ka vecākiem vispirms jāsāk ar sevi, ja vēlas ieviest veselīgus digitālo mediju lietošanas paradumus bērniem.

Protams, ka bērns no vecāka apgūst ļoti daudz. Bet tas iemācīšanas process notiek ne jau caur skaidrošanu. Bērni mācās sociālās iemācīšanās ceļā. Un tas attiecas arī uz ekrāna ierīču lietošanu. Tas veids, kā bērni mācās lietot viedierīces, ir, novērojot vecāku uzvedību. Tāpēc, ja vecāki grib ieviest kaut kādus ekrānierīču lietošanas ierobežojumus, absolūti svarīgi ir sākt pašiem no sevis. Ir jāpadomā par saviem paradumiem.

Ja ģimenē, kurā absolūti normāli ir pieņemts, ka tētis visu savu nomoda laiku – esot mājās, pie pusdienu galda, staigājot dabā – pavada ar viedtālruni rokās, būtu nesaprātīgi sagaidīt, ka bērns veselīgi reaģēs uz ierobežojumu, kas viņam ļauj ekrānierīci lietot tikai 15 minūtes dienā. Protams, tas izraisīs daudz un dažādus negatīvus pārdzīvojumus.

Lai ģimenē ieviestu veselīgus ekrāna lietošanas paradumus, tiem jābūt notiekumiem, kas attiecas uz visiem.

Ļoti svarīgi, ka ir, piemēram, definēts kaut kāds laiks mājās, ģimenē, kas ir brīvs no ekrāniem. Ļoti labi, ja tā būtu kopīga maltīte. Principā ģimenes kopābūšanas laiks ir piemērots tam, lai ieviestu šādus ekrānu lietošanas ierobežojumus. Tās ir kopīgas pastaigas, laiks pie dabas, kopīgas spēles. Ja šāda prakse pastāv no agrīna vecuma, bērns to iemācās. Protams, ja iepriekš nekādas robežas nav bijušas un tad pēkšņi piecpadsmit gados jaunietim mēģina uzlikt striktus ierobežojumus, var prognozēt ļoti negatīvu pieredzi. Ja mēs gribam kaut kādus paradumus ieviest, protams, ka labāk sākt agrīnākajā vecumā. Tad tas notiek veselīgāk un nesāpīgāk.

Runājot par skolas vecumu, vecāki nereti novēro, ka bērns daudz laika pavada pie datora vai ''sēž telefonā''. Jo sevišķi pandēmijas ierobežojumu laikā. Uztraukums ir par to, vai bērnam neveidojas atkarība.

Visbiežāk, atnākot pie speciālista, vecāki runā par bērna datoratkarību. Šis nav precīzs apzīmējums. Par atkarību mēs varam runāt tad, kad cilvēkam ir nepārvarama un nekontrolējama tieksme lietot kaut ko (vielu atkarība vai procesu atkarība), nespēja regulēt devu, bet, pārtraucot to darīt, ir nepatīkamas izmaiņas veselības stāvoklī. Turklāt šī aizraušanās rada negatīvas sociālas sekas.

Piemēram, ja ekrāna patēriņa dēļ bērns nespēj pildīt kaut kādas šajā vecumā raksturīgas funkcijas, sāk zagt naudu, lai apmaksātu bonusus viedtālrunī esošajā spēlē…

Tikai tajā brīdī, kad redzam, ka lietošana atbilst šādiem kritērijiem, varam sākt aizdomāties par atkarību. Ja runājam par tādu klīnisko praksi, protams, absolūti lielākajai daļai bērnu un jauniešu, kuru vecāki atnāk ar sūdzību par bērnu datoratkarību, viņiem nav atkarības. Šajā gadījumā mēs runājam par pārmērīgu vai problemātisku ierīces lietošanu.

Cik ir par daudz laika ekrānierīcēs?

Diemžēl atbildes uz šo jautājumu nav, jo ekrāna lietošana ļoti lielā mērā ir situācijas noteikta. Piemēram, Covid-19 pandēmijas apstākļos, kad bērni mācās attālināti, izmantojot ekrānu, un faktiski ir arī sociālā izolēšanās, kad ļoti daudz laika jāpavada mājās, pavadīt diezgan ilgu laiku pie ekrāna ir situācijai atbilstoši. Tas neliecina par problemātisku ekrāna lietošanu.

Par problemātisku digitālo tehnoloģiju lietošanu liecinātu izmaiņas bērna uzvedībā.

Kad sāk ciest bērna funkcionēšana, kad viņš tās lietošanas dēļ nespēj izdarīt kaut ko, ko sabiedrība sagaida no viņa šajā vecumposmā. Piemēram, sāk ciest mācības. Tad es teiktu, ka tā būtu pārmērīga vai problemātiska ekrāna lietošana.

Un ļoti bieži tas pirmais, ko es mēģinu noskaidrot no vecākiem, ir – bet kādas ir alternatīvas. Ko citu bērns varētu darīt tai laikā, kad viņš patērē ekrānu? Un ļoti bieži izrādās, ka reālu alternatīvu nemaz nav. Ka laiks pie ekrāna arī ir faktiski vienīgais veids, kā konkrētais bērns jēgpilni var pavadīt laiku. Un šādos gadījumos tad ļoti grūti runāt par kādu problēmu bērnam. Problēma nav bērnam, bet tā ir saistīta ar vidi, ar to, ka nav reālu alternatīvu jēgpilnai laika pavadīšanai.

Kā pusaudža veselību un pašsajūtu var iespaidot problemātiska interneta lietošana?

No pētījumiem, piemēram, zināms – ja bērnam vai pusaudzim viņa istabā ir pieejama ekrānierīce, viņam būs īsāks laiks miegam, viņam būs grūtāk iemigt, cietīs miega kvalitāte. Un šai vecumā miegam ir ļoti liela nozīme, jo tas ir laiks, kad smadzenes attīrās no sabrukšanas produktiem jeb toksīniem, kas veidojas nomoda laikā. (Miega nozīme smadzeņu attīrīšanās procesos pierādīta salīdzinoši nesenos pētījumos. Šajā kontekstā bieži mēdz atsaukties uz 2013. gadā publicēto pētījumu  – aut.).  Ja tu mazāk guli, tas atstās iespaidu gan uz tavām koncentrēšanās spējām nākamajā dienā skolā, gan uz pašsajūtu, gan veselību kopumā. Tas ir tāds tikai viens aspekts, bet principā tās negatīvas sekas ir dažādas un  tas ļoti plašs jautājums.

Kurš ir tas brīdis, kad vecākam jāsāk par to uztraukties?

Te es varu atbildēt ar pretjautājumu – kurš ir tas brīdis, kad vecākam vispār jāsāk uztraukties par bērna emocionālo vai mentālo veselību. Un tādas universālas atbildes nav. Bet pavisam noteikti, ja bērna uzvedība mainās un parādās tāda, kas iepriekš nebija raksturīga, ja bērns zaudē interesi pret lietām, kas iepriekš ir interesējušas, sociāli izolējas, negrib tikties ar draugiem, viņš nespēj aiziet uz skolu vai būtiski mainās sekmes, tas būtu iemesls aizdomāties par bērna pašsajūtu, tai skaitā par viņa viedierīču lietošanas paradumiem.

Tas, ko mēs biežāk novērojam praksē, pārmērīgā ekrāna lietošana ir drīzāk viens no simptomiem.

Ļoti bieži tas ir veids, kā bērns atradis iespēju uzlabot savu pašsajūtu. Piemēram, tev ir pazemināts garastāvoklis vai tev ir trauksme, – ekrāns ir tas, kas var novērst uzmanību no kaut kādām sāpīgām domām, pašpārmetošām, depresīvām sajūtām. Tad nu tad šai gadījumā jaunietis, kas pārmērīgi lieto ekrānu, patiesībā tādā veidā mēģina nedaudz uzlabot savu slikto pašsajūtu, pazemināto garastāvokli, trauksmi. Es aicinātu tiešām skatīties uz to pārmērīgo ekrāna lietošanu, it īpaši pusaudžu vecumā, nevis kā uz slimību, bet kā uz signālu, kas mums par kaut ko signalizē, – par kaut ko, kas notiek bērna dzīvē.

Šķiet, nu jau neatņemama pusaudžu dzīves daļa ir sociālie mediji. Kā jūs raksturotu to lomu?

Pasaule tiešām ir mainījusies. Un tas, kas iepriekš ir noticis pagalmos, skolā, kaut kādās citās reālās vidēs, pašlaik lielā mērā ir pārcēlies virtuālajā vidē. Un šai ziņā iespēja piekļūt sociālajiem tīkliem pusaudžu vecumā ir ļoti svarīga, jo tā ir pašlaik jau gandrīz vai neatņemama daļa no sociālās piederības, grupas piederības un identitātes veidošanas procesa.

Bet kādus būtiskus riskus jūs atzīmētu saistībā ar sociālajiem medijiem?

Kad mēs runājam vienkārši par ekrāniem, es droši varu apgalvot, ka ekrāns ir viens no darbarīku veidiem, ko varam izmantot dažādiem nolūkiem. Kad mēs runājam par sociālajiem medijiem, tas vairs nav tikai darbarīks. Sociālo mediju platformu darbība balstās dažādos algoritmos, un tur ir dažādas intereses – reklāmas biznesa, finansiālas intereses. Un, iesaistoties sociālo mediju lietošanā, kaut kādā mērā tu pats kļūsti par darbarīku, tu pats kļūsti par preci.

Tava uzmanība kļūst par preci, kas tiek tirgota un kapitalizēta.

Nesaprotot slēptos motīvus un algoritmus, kas tiek izmantoti sociālajos medijos, lai bezgalīgi pievērstu un noturētu tavu uzmanību, lai palielinātu tavu ekrāna laiku, kas savukārt vairo finansiālo guvumu šīm platformām, – to nesaprotot, mēs faktiski kļūstam par preci, par to, kas tiek izmantots kapitāla iegūšanai.

Tas, ko mēs novērojam pēdējās desmitgades jauniešu vidū, ir dažādas arī diezgan satraucošas tendences. Piemēram, saistībā ar pašnāvības riskiem, ēšanas traucējumiem, piemēram, nervu anoreksiju. Mums ir diezgan pamatotas aizdomas, ka sociālo mediju ietekme var būt viens no faktoriem, kas šos riskus palielina.

Sociālais medijs jau pats par sevi neizraisīs anoreksiju. Bet tas, ka, piemēram, “Instagram” vides ideālā bildīte globālajā kulturālajā kontekstā liek jauniešiem tiekties pēc tā absolūti nesasniedzamā ideāla, tai skaitā arī sava vizuālajā izskatā, tas riskus palielina.

Vairāk par ekrānierīču ietekmi uz bērniem un jauniešiem lasiet LSM.lv garstāstā "Ekrānu maigā vara – no bērna dzimšanas līdz pieaugšanai"!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tehnoloģijas un zinātne
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt