Sociālie tīkli nav alternatīva realitāte. Saruna ar sociālantropoloģi Agnesi Cimdiņu

LTV1 pirmizrādi piedzīvojusi dokumentāla filma “Influenceri”. Tās galvenie varoņi ir populārie digitālā satura veidotāji Agnija Grigule un Rojs Rodžers, taču lielu filmas daļu aizņem ekspertu viedokļi, kuri dalās zināšanās par digitālo pratību, influenceru fenomenu, nākotnes scenārijiem u.c. Sociālantropoloģe Agnese Cimdiņa filmā stāsta par slavas un patēriņa fenomenu.

Iedzimta, apliecināta un pašpiedēvēta slava

“Ir iedzimtās slavenības, proti, monarhi un dažādas dinastijas, kurā iedzimsti un esi slavenība. Tad ir slavenības, kuras apliecinājušas sevi ar smagu darbu – sportisti, rakstnieki. Tad ir trešā kategorija, kas mūsdienās laikam ir visizplatītākā – pašpiedēvētais slavenību statuss. Nešaubīgi, ka sociālie mediji ļoti atvieglo pašpašludināto slavenību statusa noturēšanu – pats vari sevi filmēt, fotogrāfēt, reklamēt!

Protams, ka žurnālisti palīdz pašradītās slavenības slavināt. Tā ir industrija.

Reiz skatījos interviju ar TV producenti, kura atbildēja uz jautājumu, kā realitātes šovu slavenības atšķiras no tām slavenībām, kuras slavu iemantojušas ar smagu darbu. Atbilde bija, ka realitātes šovu slavenībai nav jāzina nekas, vienīgais jābūt gudrībai, lai 5–10 minūtes TV ētera laiku pārvērstu piecu gadu slavā un varētu pelnīt. Ja to spēj, tad iespēja pelnīt naudu ar slavu  bez jebkādiem īpašiem talantiem. Sociālie tīkli jau strādā ar tiem pašiem principiem,” pārdomās dalās Cimdiņa.

Intīmie svešinieki

“Mums katram ir autoritātes, kurās ieklausāmies vai domājam, ka ir vērts ieklausīties. Slavenībām ir priekšrocība kaut ko nodot plašam sabiedrības lokam. Tas ir interesants fenomens, kuram pa vidu kā starpnieki jaucas sociālie mediji. Influenceri, slavenības, viedokļu līderi, vai kā mēs viņus saucam, ir kā intīmie svešinieki – sociālie tīkli ļauj mums ieskatīties viņu dzīvēs.

Influenceri ļoti atklāj savas privātās dzīves. Mums liekas, ka viņus pazīstam, bet viņi mums ir pilnīgi svešinieki.

Tur ir paradokss, ka mēs viņiem uzticamies, jo viņi atver durvis uz savu dzīvi, tai pašā laikā viņi mums ir svešinieki. Intimitāte un atsvešinātība paradoksālā veidā iet roku rokā. Influenceri rada un rāda stāstus, iesakņotību (piesaisti), kas rada jaunas patēriņa tradīcijas,” stāsta antropoloģe.  

Divas realitātes?

Cimdiņa stāsta, ka jau izsenis cilvēki vēlējušies iegūt lietas – arī tā sauktajās tradicionālajās sabiedrībās – ja nebija naudas, lietas nereti tika iegūtas apmaiņas ceļā. Visos laikos bijuši dažādi faktori, kas ietekmē to, kādu vērtību mēs piešķiram lietām: “Mūsdienās vērtību lietām piešķir arī influenceri un lietas savā ziņā kļūst par sociāli svarīgu aspektu. Ar sociālo mediju starpniecību iespējams ietekmēt izvēles. Cilvēki viens no otra ietekmējas, jo ir sociālas būtnes. Filozofs Sartrs saka, ka “mēs esam tie, kas mēs esam citiem”. Šī patērēšana, sevis definēšana caur patēriņu notiek attiecībās ar citiem cilvēkiem, un tas ir būtisks iemesls, kādēļ  iegādājamies daudzas lietas. Protams, mums ir bioloģiskās vajadzības  – ēdiens, dzēriens, lai dzīvotu, jumts virs galvas, lai nenosaltu, bet modernais patēriņš nav tik daudz par vajadzībām kā vēlmēm”. 

“Influenceri ir cilvēki, kuri ļauj ieskatīties savās privātajās dzīvēs, tādējādi viņi reklamē konkrētus produktus, zīmolus. Sekotāji ir tie, kuri izvēlas šo kosmētiku, automašīnas, apģērbus, dzīvesveidu pirkt. Pretī influenceris saņem samaksu un slavu vai vienu no tiem. Savukārt slava var kalpot par simbolisku kapitālu, ko var pārvērst citās kapitāla formās (piemēram, naudā - red.). Slavenību vai influenceru fenomens nav nekas jauns. Tas ir jauns veids, kā digitālā pasaule un sociālie tīkli ienāk modernajā patēriņa kultūrā.

Kopumā, runājot par influenceriem antropoloģiskā skatījumā, šis jautājumju loks paveras daudz plašāks  –  par patēriņu un identitāti,” stāsta sociālantropoloģe.

Mēs varam iztirzāt jautājumu, vai sociālie tīkli ir kaut kāda realitāte ārpus īstās pasaules: “Kad internets un sociālie tīkli sāka attīstīties, daļa pētnieku apgalvoja, ka dzīvojam divās dažādās realitātēs –  ir tā online (tiešsaistes) un offline (bezsaistes) realitāte. It kā tās būtu divas dažādas pasaules. Tā galīgi nav, jo tad jau cilvēks, kurš runā pa telefonu arī atrastos citā pasaulē. Nē, viņš atrodas tajā pašā pasaulē, vienkārši sociālie tīkli kļuvuši par dzīvesvietu. Sociālie tīkli nav vairs tikai komunikāciju platforma, bet sava veida dzīvesvieta, tāpat kā mums ir mājas un darbavieta. Antropologus interesē saturs, kas tajos tiek radīts un komunicēts. Kļūdaini sociālos tīklus būtu uzskatīt par alternatīvo realitāti. Pētījumi rāda, ka attiecības, kas tiek veidotas sociālajos tīklos, ir papildinošas. Ja mums ir attiecības klātienē, tad tas, kā mēs komunicējam sociālajos tīklos, papildina šīs attiecības. Cilvēks ir sociāla būtne, un jebkurā komunikācijā ir svarīga komunikācijas jēga”. 

Sociālo tīklu draudzības

Lai uzturētu draudzības sociālajos tīklos, jāiegulda laiks. “Ar cik cilvēkiem mēs pilnvērtīgi sociālajos tīklos komunicējam? Ja palūkojamies pagātnē, kad parādījās “Facebook” un citas platformas, sākumā bija tendence pēc iespējas vairāk cilvēkus aicināt, veidot kontaktus. Savā ziņā kontakta skaits bija statusa rādītājs.

Tagad, kad sociālie tīkli jau kādu brīdi bijuši, daudzi sāk atķeksēt nost cilvēkus, kurus satikuši tikai vienu reizi uz piecām minūtēm.

Varbūt izdzēst no sava loka bērnības draugu, ar kuru vērtības vairs nesakrīt. Cilvēki sāk veidot savas ciltis, domubiedru grupas, jo gribas, lai komunikācijai būtu jēga. Lai varētu pilnvērtīgi komunicēt par tuvām vērtībām, veido šaurāku grupu.

Te redzam, ka “mazāk ir vairāk”, jo informācījas pārpilnība, kas ir sociālajos tīklos, ir apgrūtinoša cilvēkiem,” stāsta sociālantropoloģe. Tieši tādēļ cilvēki meklē mazākas grupas, kur sarunas ir intīmākas, kurās ir dziļāka jēga, kur var uzticēties. Tad ir jautājums, kā iekļauties šajās grupās. To labi parāda “Facebook” grupas, kurās pievienojoties vajag, lai kāds, kurš tevi pazīst, apstiprina. Tie ir mehānismi, kas nodrošina mazas grupas spēles noteikumu ievērošanu.

Daudzās lomas

Cilvēkiem vēlme izrādīt sevi bijusi vienmēr. Tas neesot narcisms, bet būtība: “Mēs esam ne tikai bioloģiskas, bet arī sociālas būtnes  – mums visiem nepieciešamas drēbes, bet katrs ģērbjamies citādāk. Mums katram aug mati, bet mēs veidojam dažādas frizūras. Mums katram vajag pārtiku, bet mēs to patērējam dažādi: ar rokām, ar dakšām, irbulīšiem. Tas ir sociāli kulturālais cilvēka fundaments, ko mēs izrādām, kad komunicējam. Sociologam Ērvingam Gofmanam ir interesanta saskarsmes teorija, kurā viņš izmanto jēdzienus no dramaturģijas un teātra. Viņš runā par skatuvi, aizkulisēm, lomām. Viens no būtiskākajiem jēdzieniem ir “iespaidu kontrole”. Viņš saka, ka “iespaidu kontrole” ir ļoti nozīmīga saskarsmes teorijā, jo vienmēr, kad mēs ar kādu runājam, mēs cenšamies atstāt vislabāko iespaidu par sevi”.  

Lai atstātu labu iespaidu, vajag izprast kontekstu un situāciju, kurā atrodamies, ko no mums sagaida cilvēki, kas mums ir apkārt.

To varētu saukt arī par lomu spēli: “Ir atšķirība, vai sēžu ofisā, vai lasu lekciju, vai iepērkos veikalā. Pat veikalā iepērkoties, neesam aizkulisēs  un kaut kādu iespaidu par sevi vēlamies atstāt. Kā mēs izspēlējam šīs savas lomas un kā sevi izrādām ikdienas dzīvē, ir atkarīgs no situācijas, jo mums katram ir vairāki statusi – man, piemēram, mamma, pētniece, meita, padomniece, draudzene un tā tālāk. Katrā no šiem statusiem mums ir vairākas lomas. Mūsdienās patērētājs jau ir atsevišķs statuss, nevis tikai loma kāda cita statusa ietvaros. Patēriņa komponentei ir ļoti liela nozīme mūsdienās. Caur patēriņu sevi definējam, iegūstam sabiedrībā statusu, atzinību, savā ziņā caur iegādātajām precēm, cenšoties sevi novietot pēc iespējas hierarhijas augšgalā,” skaidro sociālantropoloģe.