“Varētu būt traumas, kas ir tiešām pārnestas, pārmantotas no paaudzes paaudzē. Iespējams, ka gan Pirmā pasaules kara dalībnieku traumas caur viņu attiecībām ģimenēs, gan Otrā pasaules kara zaudējumi, šķiršanās, tuvu cilvēku pazaudēšana atstāj emocionālu nospiedumu ģimenēs.
Arī bērni to izjūt, un tas tiešām var ilgt gadu desmitiem,” norādīja Lūse.
Šobrīd, ņemot vērā Ukrainā notiekošo kara darbību, par traumu, kas būtu atstājusi pastāvīgu iespaidu uz Latvijas iedzīvotāju psihēm, īsti nevar runāt, taču daudzi noteikti piedzīvo ilgstošu trauksmi, viņa vērtēja.
“Daži to varbūt izjūt vairāk, iespējams, pat savas nodarbošanās dēļ. Zinu savu paziņu vidū [cilvēkus], kas uzskata, ka viņu atrašanās atbildīgā amatā varētu pat viņus potenciāli apdraudēt tieša kontakta situācijā, ja tiešām šeit arī notiktu kāda okupācijas darbība.
Tāds scenārijs ir varbūt fantāzijā vairāk balstīts, nevis situācijas prognozēšanā, bet šī trauksme noteikti cilvēkos pastāv,” atzina Lūse.
Sociālantropoloģe pieļāva, ka tiem, kam ģimenē iepriekšējās paaudzēs bijusi 1940., 1941. vai 1949. gada pieredze, trauksmes līmenis varētu būt augstāks.
“Tas tomēr ir kaut kāds naratīvs, kas ģimenē ir nostiprinājies – tieši par šī Austrumu kaimiņa neprognozējamību un draudiem,” secināja Lūse.
