“Šeit burciņās ir muškultūra. Mušas var audzēt uz dažādām barotnēm – šeit mums ir komerciāli iegādāta barotne, kur ir kukurūzas milti, vai arī vienkārši no banāniem var,” stāsta jaunā pētniece, doktorantūras studente Elīna Ažēna. Viņa kopā ar Bioloģijas fakultātes vecāko dabaszinātņu laboranti Dzintru Zaļo Latvijas Universitātes Dabas zinātņu centra pagrabstāva kādā no atrāda augļmušiņu jeb drozofilu barotavu.
Plauktos izvietotas stikla burciņas, kurās ar dažādiem ēdieniem mielojas nelielās mušiņas. Tur vairākus mēnešus uz augļu mušiņām veic bioloģiski aktīvu vielu pētījumus. Tajos vērtē polisaharīdus saturoša šitaki sēņu ekstrakta ietekmi uz drozofilas attīstību.
“Ir vajadzīgs noteikts mitrums, noteiktas barotnes, standartizēta vide, lai varētu pētīt šīs vielas. Tad tās arī tiek izmantots kā modelis, lai pētītu, vai vielas no šitaki sēnēm uzlabos mušu dzīves kvalitāti,” stāsta Dzintra Zaļā.
Elīna skaidro, ka šīm mušiņām ir zināma līdzība ar cilvēku: “Mušas izmanto, jo tām tie procesi tomēr ir līdzīgi ar augstākiem dzīvniekiem, tajā skaitā cilvēku. Ja mēs atklāsim uz mušām, kas lācītim vēderā, iespējams, kaut ko pēc tam varēsim attiecināt uz augstākiem dzīvniekiem. Un no ētiskā viedokļa ar tām drīkst darīt daudz ko vairāk, tāpēc vieglāk visu sākumā pētīt uz mušām.”
Barojot mušiņas ar šitaki sēņu izdalītajām vielām, pēta, kā tas ietekmē mušiņu dzīves ilgumu, auglību, spēju pretoties dažādiem vides stresa apstākļiem. Tāpat pārbaudīta ietekme uz fizisko aktivitāti.
Sakratot garenu stikla trauku, zinātnieces Latvijas Radio rāda mušiņu “skriešanas eksperimentu”. “Prasti tas tiek veikts no rīta, jo mušām tad ir lielāka fiziskā aktivitāte. Tad mēs sakratām [trauku], un mēs filmējam, kā tās kāpj uz augšu. (..) Un tad mēs salīdzinām mušas, kas ir ēdušas sēni, un tās, kuras nav. Kad tās ir jaunas, tās visas spēj uzkāpt augšā. Mušas, kas nav pārojušās, vidēji spēj dzīvot pat simts dienas. 50 dienu vecumā kontroles tēviņi, kas nav ēduši sēnes, paliek [trauka] apakšā, bet sēnes ēdušie vēl spēj,” stāsta Elīna Ažēna.
Lai arī Latvijā augļu mušiņas eksperimentos izmantotas reti, pasaulē to dara jau kopš 19.gadsimta beigām. Augļu mušas kā bioloģiskā modeļa plusi ir īss dzīves cikls, bioloģiskā līdzība ar mugurkaulniekiem, kā arī tās uzturēšanai nav nepieciešami lieli materiāli un laikietilpīgi ieguldījumi.
Elīna Ažēna stāsta, kādēļ par pētījuma materiālu izvēlētas šitaki sēnes: “Mūsu darba grupa sadarbojas ar sēņu audzētājiem, un varam iegūt materiālu pētniecībai. Ja redzam, ka ir kādi efekti, varam pastāstīt, lai ieinteresētu fermerus audzēt lielākā daudzumā.”
Pagaidām secinājumi šajā pētījumā liecina, ka šitaki sēņu ietekmē mušiņām pieaug spēja izturēt paaugstinātu vides temperatūru, kā arī palēninās novecošanās process fizisko spēju ziņā. Augļu mušiņu un šitaki sēņu projektu vada Bioloģijas fakultātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedras profesore Natalija Matjuškova.
