Onkoloģijas institūts iekārtojies vienā no daudzajām Stradiņa slimnīcas simtgadīgajām ēkām, bet iekšpusē paveras pavisam cits skats – gados jauni zinātnieki baltos uzsvārčos rosās ap modernām, daudzus tūkstošus eiro vērtām vēža šūnu pētniecības iekārtām.
„Tur, tajā stikla būrī, es nupat pabeidzu monitorēt vienu matricu. Tagad tur taisa šķīdumus šūnu barošanai,” stāsta pētījuma vadītāja, bioloģijas doktore Inese Čakstiņa. Viņa aizrauj gan ar savu spilgto, pētniekam netipisko tēlu – koši sarkaniem matiem un pīrsingu degunā –, gan prasmi sarežģītos pētījumus izskaidrot vienkāršā valodā. Piemēram, kādēļ vēža šūnu pētniecībai vajadzīgs īpašs, sterils šūnu inkubators – viens no laboratorijas jaunieguvumiem.
Inese Čakstiņa. Foto: RSU
„Šobrīd, piemēram, es ņemu šūnas no CO2 inkubatora, kur tās ir siltumā, jaukā siltā vidē, un izņemu tās ārā. Tas ir tāpat kā mums – mēs esam foršā siltumā, un tad pēkšņi jāiziet ārā aukstumā, tas ir tā nepatīkami. Šūnām ir tāpat. Bet šī sistēma ir tāda, ka es šūnas izņemu no inkubatora un viņām nekas nemainās. Šūnas visu laiku ir savā foršajā, siltajā vietiņā, kur mēs tās varam nomonitorēt, viņām nav nekāda stresa,” skaidro pētniece.
Tas, ka šūnām iespējams nodrošināt tādus pašus apstākļus kā audzēja iekšienē, savukārt var ietekmēt pētījuma rezultātus. Turklāt pētnieki strādā ar reālu pacienta materiālu, šūnas audzē un pavairo. Krūts vēzim raksturīgā liela šūnu daudzveidība ir pamatīgs izaicinājums pētniekiem, tādēļ liels ieguvums ir vēl kāda iekārta – šūnu vizualizācijai un analīzei.
Ar datoru saslēgtam milzu printerim līdzīgais aparāts, kādam līdzīga Latvijā nav, pats veido šūnu paraugu digitālus attēlus. Pētniekiem tas aiztaupa ilgas stundas pie mikroskopa un ļauj labāk salīdzināt datus, jo aparāts vienlaikus spēj analizēt teju 400 paraugu.
„Šeit mēs varam ielikt platīti ar šūnām, un šī mašīna ir kā mikroskops, kuram var pateikt: tā, man no katra lauciņa vajag 16 attēlus dažādos punktos. Tad mēs to atstājam uz kādu pusstundu, stundu, lai viņš pats fotografē. Nevis mēs sēžam pie mikroskopa un katru lauciņu fotografējam, bet šī mašīna to dara,” stāsta bioloģe.
Pētnieki cer, ka ar laiku tas ļaus katram pacientam individuāli piemeklēt tādu terapiju un zāļu kombināciju, kas visefektīvāk nogalinātu tik viltīgās un dažādās vēža šūnas.
„Tas, uz ko visi iet, ir ļoti mērķtiecīgi iznīcināt tikai vēža šūnas. Tur ir panākumi, jā, bet joprojām ir kaut kādas vēža šūnas, kas ir spējīgas izdzīvot un nez kāpēc neiet bojā ķīmijterapijas laikā. Tā kā mūsu fokuss vairāk būtu atrast šos klusējošos, mazos partizānus, kas ir izdzīvojuši to karu un reizēm atgriežas atpakaļ un savairojas no jauna,” pētījumu būtību skaidro Čakstiņa.
Interesanti, ka ambiciozais projekts, kas izaudzis no maza pētījuma, bijis par iemeslu arī pašai pētniecei palikt Latvijā laikā, kad viņa jau domās kravāja somas darbam Vācijā.
Savā ziņā tieši Čakstiņas gatavība uzņemties šo darbu ļāvusi Onkoloģijas institūtā izveidot šūnu pētniecības grupu, lai paplašinātu vēža pētniecību, kas joprojām nodarbina zinātnieku prātus visur pasaulē, norāda Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Gardovskis.
„Šodien jau diez vai kāda grupa iznāks ar sensacionāliem atklājumiem – mēs to atrisināsim! Pa kripatiņai urbina to lietu un mēģina saprast vēža būtību un ārstēšanu. Cilvēkiem jau ir svarīgi, kāpēc tā nauda tiek tērēta. (..) Tādiem milzīgi fundamentāliem pētījumiem Latvijai pietrūkst līdzekļu, mēs nodarbojamies ar vairāk tādu praktisku pielietojumu, kur mēs redzam, ka kaut vai nelielām kripatiņām, bet tomēr var uzlabot cilvēku dzīvildzi,” secina profesors.
Institūta nākotnes plānus Jānis Gardovskis saista ar Nukleārās medicīnas centru, kas durvis vērs šonedēļ un kur dibinātāju vidū ir arī Rīgas Stradiņa universitāte. Ar to Latvijā ienāks jauns diagnostikas veids – protonu emisijas tomogrāfija, kas tiek pielietota arī vēža diagnostikā, attālo metastāžu izplatības noteikšanā un vēža ārstēšanas rezultātu uzraudzībā.
